“Ļūdēni” nebūtībā neaizies
Laukos arvien biežāk manāmas pamestas viensētas, kuras lēnām sagrauž laika zobs. Pēdējo gadu laikā gan vērojamas nelielas pārmaiņas — daļu šo pamesto māju nojauc, citās uz dzīvi apmetas kādas firmas darbinieki, kuri darbību izvērš tuvējā apkaimē, vēl kādas iegādājas pilsētnieki, lai te atbrauktu vismaz brīvdienās. Bet daļā viensētu dzīvība turpina pulsēt no paaudzes paaudzē, un pat māju saimnieku mazmazbērni tajās ir bieži viesi.
Jaunie iesākto turpināšot
Viena no šādām mājām ar dvēseli ir “Ļūdēni” Seces pagastā. Te dienas vidū, sētā ieejot, ir kluss un neatskan pat ierastās suņa rejas. Mājas priekšdurvis ir pusatvērtas, skan radio un saklausāmas divu sieviešu balsis. Klauvēju, un beidzot mani sadzird. Sākumā suns, vēlāk arī saimnieces. Pifs, melns suņuks, jau pēc mirkļa ir gatavs man dot draudzīgu buču uz vaiga, savukārt saimnieces aicina ienākt. Virtuvē virs plīts vairākas sīpolu virtenes, ķiploku buntītes un smaržo pēc ceptiem kartupeļiem. Šīs ir Mirdzas Zālamanes un viņas meitas Dagnijas mājas.
Sirmā kundze stāsta, ka nākamvasar svinēs savu deviņdesmito jubileju un šīs mājas esot mantojusi no mātes. Šovasar to pārrakstījusi mazmeitai Daigai, kura dzīvo Aizkrauklē. Kad pirms vienpadsmit gadiem nomiris vecās saimnieces vīrs, likvidēti visi lopi. Pat vistas vairs nevēloties turēt, vēl pārdzīvojot, ka iepriekšējās dējējas ziemā nokodusi cauna. Vasarā lapsas un vanagi regulāri viņām uzglūnot. Savukārt jaunā saimniece par zemes pārdošanu pat nedomājot, lai arī tas būtu ērtākais un vieglākais variants, bet pēc gadiem nākšot un turpināšot iesākto.
Atgriežas pēc
40 gadiem
Dagnijas kundze turpat 40 gadu dzīvojusi Ogrē, bet trikotāžas kombinātu, kurā viņa strādājusi, likvidēja. Atlaisto strādnieku bijis tik daudz, ka pilsētā jaunu darbu atrast bijis nereāli. Daļa kolēģu sākuši strādāt Rīgā, bet, dzirdot viņu stāstīto par to, ka puse nopelnītā jātērē ceļam, dzīvoklim, izlēmusi atgriezties pie mātes Seces pusē. Lai arī tik ilgs laiks pavadīts pilsētā, Dagnija teic, ka tur nekad īsti nav paticis, tāpēc uz laukiem jo īpaši gribējies. Un nu agro celšanos sešos rītā nomainījis brīvais režīms ar “celies, kad vēlies”.
Pēc darba zaudēšanas pusgadu nostrādāts “simtlatniekos”, bet kopš maija vienīgā darba vieta ir “Ļūdēnu” dārzs un apkārtne, vienīgie iztikas līdzekļi — mātes pensija. Tāpēc, samazinot vajadzības, jāpadomā par to, ko pērk. Liela daļa pārtikai nepieciešamā izaugot dārzā, pienu no kaimiņiem pērkot. Pārējo — maizi, putraimus, cukuru un citas lietas — pāris reižu nedēļā varot iegādāties autoveikalā.
Pie klusuma jāpierod
Kaimiņu mājas esot Mirdzas kundzes māsas pārziņā, un laiku pa laikam radinieces satiekoties “Ļūdēnos”. Viņām piebiedrojoties arī kaimiņi. Savukārt netālo “Līču” māju saimnieks nomiris, īpašums atstāts mazdēlam. Viņam dzīvoklis Rīgā, tāpēc pārdevis tās kādam vietējam, kurš te neesot rādījies, līdz pārdevis kādiem rīdziniekiem, kuri arī jau trīs gadus par īpašumu neliekoties ne zinis. Māja ieaugusi zālē un lēnām pārvēršoties par graustu.
Bet Mirdzas kundzes znots daļā no turpat 20 hektāriem zemes vēloties ierīkot zivju dīķi, un daudz paveikts. Darbi uz laiku pierimuši, bet pirmās zivis šoruden jau ielaistas. “Ļūdēnos” katrā nedēļas nogalē no Aizkraukles ierodoties mazmeita ar ģimeni. Pavisam Mirdzas kundzei ir trīs mazbērni un jau četri mazmazdēli. “Visi mani mīl un ciena,” viņa saka smaidot un ar lepnumu. Godos, kad te sabraucot radi, māja esot prieka pilna, skanot no čalām un bērnu smiekliem, un jāpaejot vairākām dienām, līdz atkal ausis pierodot pie klusuma.
Dagnija stāsta, ka ārsti aizlieguši mātei daudz kustēties. Lai arī spēks kaulos, fiziska piepūle esot pat bīstama veselībai. Nekad arī nedomājusi nodzīvot līdz tādam vecumam, bet, ja reiz tā, kaut ar zāļu palīdzību, bet gribot kustēties un darīt. Arī māsa, kura dzīvojot netālu, varot lepoties kā ilgdzīvotāja — viņai 84.
Pulksten 14 Mirdzas kundze atgādina meitai par autoveikala tuvošanos. Kopā izejam līdz ceļa galam, un pēc piecpadsmit minūtēm mašīna jau parādās aiz līkuma. Dagnija izvēlas pāris kukulīšus maizes, olas, cukuru, kvasu un vēl šo to, samaksājusi četrus latus un astoņdesmit santīmu, viņa ar iepirkuma somu rokā aiziet uz māju pusi. Ceļā, viņu apošņājot, sagaida Pifs.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra