“Bardaks” grauj prestižu

2016. gada 8. jūlijs 13:13

404

Spriežot pēc vasaras sākumā publiski izskanējušās informācijas par nebūšanām “Latvijas pastā”, kas uzņēmuma valdes priekšsēdētājam un pēc tam arī visai valdei maksāja amatus, un sūdzībām, kuras mēs par Pasta darbu regulāri saņemam redakcijā, ir skaidrs, ka šajā iestādē valda lielas nekārtības.

Desmit gados Pastam bijuši septiņi valdes priekšsēdētāji, kas nozīmē, ka neviens no viņiem amatā nav noturējies ilgāk par pusotru gadu. Kā gan var sakārtot uzņēmuma darbu tik īsā laikā? Pagājušajā gadā Valsts kontrole tajā veikusi pārbaudi, un ieteikumu saraksts darba kvalitātes uzlabošanai bijis pietiekami garš.

Ko lai saka? Ja vadība netiek galā ar šī valstij piederošā uzņēmuma pārvaldību, tad nav brīnums, ka zemākos amatos esošie darbinieki netiek galā ar vienkāršākiem pienākumiem, kas tiešā veidā ietekmē arī mūsu darbu un ikdienu. Regulāri saņemam neapmierinātu lasītāju zvanus par nepiegādātu avīzi. Mums stāstīts par to, ka nedēļu nav saņemta avīze, jo pastnieks saslimis vai viņam salūzusi mašīna. Par to, ka ceturtdienas numuru piegādā tikai piektdien kopā ar tās dienas. Sak, ko nu staigās divas reizes, lai gan līgumā, ko esam noslēguši ar Pastu, tas apņēmies laikrakstu piegādāt tā iznākšanas dienā. Gadījies kādu avīžu paku tipogrāfijā aizmirst un bez avīzes atstāt vairākus desmitus mūsu lasītāju. Par katru šo gadījumu mūsu kolēģi informē Pasta darbiniekus, taču situācijas atkārtojas no reizes līdz reizei. Un, kamēr Pasts lemj, kurš vainīgs, kas atgadījies un ko nu darīs, lai gan bieži dzirdētas atrunas — nu nekas — aizvedīsim rīt —, lasītāji ir dusmīgi, bet mēs mēģinām operatīvi rast problēmas risinājumu. Cik reižu esam paši nesuši vai veduši avīzi tiem, kas palikuši tukšā. Pat skrējuši uz kiosku pirkt trūkstošos eksemplārus, lai tikai laikā nogādātu lasītājiem.

Nezinu, vai tas tāpēc, ka nauda no klienta par avīzes piegādi saņemta jau avansā, vai tāpēc, ka valsts dotē šo nozari. Varbūt tāpēc, ka Pasts kā iestāde nav pati prestižākā mūsu valstī un darbinieki saņem neadekvāti zemu atalgojumu, bet varbūt tāpēc, ka kādam pietrūkst atbildības par to, ko uzņēmies. Pēc katra šāda gadījuma mana kolēģe, kura savlaik vēroja pastnieku darbu Norvēģijā, nebeidz atgādināt, ka tajā valstī kaut kas tāds vispār nav iedomājams. Atliek avīzes piegādei aizkavēties tikai par stundu un pastniekam jātraucas pat simt kilometru, lai šo nebūšanu novērstu.

Saprotu, ka līdz Norvēģijas stāstam mums vēl tālu, taču, ja katrs darītu savu darbu godprātīgi, pēc labākās sirdsapziņas un arī ievērotu to, kas rakstīts likumos un noteikumos, nevis atrunātos, kāpēc kaut ko nevar izdarīt, kā vajag, šis Norvēģijas piemērs varbūt nemaz nebūtu tik neaizsniedzams sapnis.

Staburags.lv ARHĪVS

“Bardaks” grauj prestižu

Kategorijas