Latvijā ir viss, ko agrāk vēlējies Indijā

2016. gada 8. jūlijs 00:01

1257

Latvijā ir viss, ko agrāk vēlējies Indijā

Varbūt šis stāsts izklausīsies pēc pasakas, bet patiesi noticis tepat līdzās ar pavisam reāliem cilvēkiem. Viņa ir latviete no Kokneses, viņš — indietis. Tas notika Londonā. Viņa dzīvoja mājas augšstāvā, viņam mājas pirmajā stāvā piederēja veikaliņš. Kādu vakaru viņa noskrēja lejā pēc pudeles ūdens. Tajā vakarā dzima mīlestība no pirmā acu skata.
Kopš tās dienas pagājuši deviņi gadi, bet, šķiet, pasaka turpinās. Dzīvo viņi Latvijas sirdī — Koknesē, auklē jau trešo bērniņu. Viņa darbs atļauj būt mājās kopā ar ģimeni, viņa var atļauties nestrādāt un visu savu laiku veltīt Katrīnai, Gabrielam un Greisai.
Pierasts pie Eiropas komforta
Ir vēla darbdienas pēcpusdiena. Koknesē, trīsistabu dzīvoklī, klusa ķnada. Mazais Gabriels mani sauc spēlēties. Lauras vīram darbs saistīts ar ASV, tāpēc, kamēr tur nakts, var atpūsties, bet jāstrādā, kad Latvijā nakts. Ap šo laiku viņš ir modies un bērni var patrokšņot. Nedaudz savādi, kad Abrars, tumšas ādas krāsas vīrs, ar mani sarunājas skaidrā latviešu valodā. Esam virtuvē. Viņš gatavo tēju, Laura ceļ galdā smalkmaizītes, un drīz pēc tām sniedzas arī maza kāra rociņa.
— Kā Laura nokļuva Anglijā?
— Pabeidzu augstskolu 2007. gadā un pēc nedēļas aizbraucu. Jau studiju laikā sapratu, ka nestrādāšu profesijā — par vides inženieri. Pirms manis uz ārzemēm bija devusies māsa, bet viņa drīz atgriezās Latvijā, es tur paliku viena. Latvijā jau trijatā atgriezāmies pēc pieciem gadiem, kad Katrīnai bija seši mēneši. Atgriešanās iemesls — gribējām, lai bērni augtu tuvāk vienai no mūsu ģimenēm, lai bērniem būtu vecvecāki. Apprecējāmies tajā pašā gadā, kad ieradāmies Latvijā.
— Vai paredzētas kāzas arī pēc indiešu tradīcijām?
— Otrās kāzas varbūt būs, kad saņemšos otrreiz braukt uz Indiju. Tomēr, visticamāk, tās notiks Londonā. Viesu skaits, kā jau indiešu kāzās, būs pāris simtu. Indijā šādā pasākumā kopā sanāk pat tūkstoši. Kāzas ilgst nedēļu. Ir vīriešu deju un mūzikas vakari, sieviešu, tad abu kopā. Procesā ir vīra vecāku ciemošanās Latvijā. Sakari ar viņiem ir ļoti cieši, ar datora palīdzību sazināmies katru dienu.
— Izvēlējāties Latviju, ne Indiju.
— Kāpēc ne Indija? (Ieturot pauzi, pārjautā.) Pēc atgriešanās Latvijā nākamajā gadā aizbraucām pie vīra vecākiem. Pavadījām tur piecus mēnešus. Ar to pietika, lai saprastu, ka tur dzīvot negribu. Godīgi sakot, pietrūka Eiropas komforta. Esmu pieradusi. Tur karstums līdz pat +50 grādiem, telpās visur kondicionieri. Tajā laikā gaidīju pasaulē nākam Gabrielu, un tāpēc to izturēt bija divtik grūti. Angļu valoda nebija šķērslis, Abrara ģimenē visi tajā runā. Pilnīgi noteikti zināju, ka nekad tur nevarēšu iziet viena pastaigāties. Vietējās sievietes gan staigā vienas, ar bērniem, bet man kā eiropietei bija pievērsta pastiprināta uzmanība, un to jutu visur — ielās, veikalā. Zinot daudzos izvarošanas gadījumus, lai arī Indijas ziemeļrietumos, Gudžarātā, štatā, kur dzīvo Abrara ģimene, tas nav izteikti, bailes nepazūd. Ceļojot pa Indiju, lielajās pilsētās bailes noplaka. Interesanti, ka pie Tadžmahāla daudzi gribēja bildēties nevis pie slavenās celtnes, bet kopā ar mani un Katrīnu. Liels trūkums man bija dzīvot bez mašīnas, jo nevaru aizbraukt, kad un kur gribu. Satiksme Indijā ir briesmīga, noteikumu nav.
Māja pilna rozēm
— Jautājums Abraram: kāpēc Laura, Latvija?
— Laura strādāja Londonā zobārstniecībā, man kopā ar brālēnu bija savs veikals — minisupermārkets, un viņa īrēja dzīvokli virs veikala. Bieži piestaigāja, nopirka kādu sīkumu. Šķiet, pirmais pirkums bija pudele ar ūdeni. Sākumā ievēroju meiteni, kas ienāk veikalā, kaut ko nopērk, smaida un, neko nesakot, aiziet. Jautāju viņas draudzenei, lai palīdz iepazīties. Pastāstīju, ka man šī meitene ļoti patīk. Kādu dienu mēs tikāmies parkā. Bija tāda kā dzirkstele starp mums. Tā arī viss sākās — mīlestība no pirmā skatiena. Nekad agrāk nedomāju par Latviju, pat nezināju par tādas esamību. Sākām runāt, jo vairāk uzzināju, jo iemīlēju gan Lauru, gan šo zemi. Latviešu valoda manās ausīs skan ļoti saldi un ir viegli apgūstama. Pāris gados šo valodu zinu tā, ka tagad varu droši sarunāties gan veikalā, gan bankā, ielās. Arī telefoniski bez problēmām.
Laura: — Viņš mani skaisti bildināja. Valentīndienā visa māja bija rozēs — Katrīnas gultiņa pilna rozēm, mana arī. Tā paša gada septembrī Latvijā apprecējāmies. Pirms tam bijām pazīstami, draudzējāmies četrus gadus. Bija arī brīži, kad kravājām čemodānus un teicām, ka šķiramies. Divas reizes. Bet tās tik viena vakara dusmas.
— Vai Laura tikpat labi zina indiešu valodu?
— Gandrīz vai neko. Abrars saka, ka jāmācās. Bērni arī pašlaik runā tikai divās — angļu un latviešu valodā. Katrīnai ir četri gadi un, skatoties indiešu filmas, ko viņa dara bieži, vai katru dienu, mēdz dejot līdzi. Londonas laikā arī mēs abi noskatījāmies daudz indiešu filmu. Indijā joprojām filmu kults ir ļoti spēcīgs, un katru piektdienu kinoteātros ir divu jaunu filmu pirmizrādes. Indija kopumā, pateicoties jaunajai paaudzei, iet rietumu pasaules virzienā, pamazām aizmirstot kastu sistēmu, mazāk vērības veltot reliģijai, kļūst atklātāki, plašāk domājoši. Protams, dziļos laukos, ciematos ir elektrība, bet bieži vien nav televizora un neko nezina par datoriem.
— Praktisks jautājums: tas ir dārgi — aizbraukt uz Indiju?
— Kad pirkām biļeti latos, ar 350 vienam pietika ceļam turp un atpakaļ. Tagad vajag ap 500 eiro. Pirmajā reizē lidojām caur Turciju un Dubaiju, no kurienes lidmašīna nosēžas jau galamērķī, un nevajadzēja vēl vienu — iekšzemes — lidojumu. No Somijas ir tiešais reiss — Helsinki—Deli. Indijā izmēģinājām arī vilcienu satiksmi. Nebija ne vainas, bet ēdiens tajos gan nav baudāms. Arī pilsētās to ēdienu, ko var nopirkt ielās, ieēst nevaru, tāpēc ārpus mājas — tikai restorānos.
Sev neko neliedz
— Vai apprecoties sievietes Indijā pierē iekrāso krāsainu punktiņu?
— Nē, tā bija agrāk, bet tagad to zīmē visi. Tas ir ļoti ikdienišķi. Sievietes sev krāso melnu vai sarkanu, vīrieši — dzeltenu vai baltu. Precētas sievietes atšķirība ir sarkana līnija uz galvas matu rajonā.
— Vai kultūru atšķirība ikdienā netraucē?
— Abrars ilgu laiku dzīvojis ārpus Indijas, tajā skaitā studējis Kanādā, no pusaudžu vecuma dzīvojis Eiropā, tāpēc guvis plašu redzējumu par dažādām kultūrām. Tagad viņš kā personīgais ceļojuma aģents darbojas izmitināšanas, ceļojuma pakalpojuma nodrošināšanas jomā dažādiem uzņēmējiem. Viņa darba diena sākas desmitos vakarā, beidzas sešos rītā. Tad sagaida, kad mostas bērni, saģērbj viņus, un es aizvedu uz dārziņu.
Galvenais, ka viņam te, Latvijā, tieši Koknesē, ļoti patīk. Mums pat domas dalās par mājas iegādi. Viņš labprāt to pirktu šajā pusē, man gribas kaut kur Vidzemē.
Protams, kaut kā vienmēr pietrūks, piemēram, iepirkšanās prieka Londonā. Bet, ja vēlamies, neliedzam sev, lidojam uz Londonu. Bērnus tad atstājam pie mammas vai omītes. Braucam uz Rīgas teātriem un Operu, ceļojam. Šogad plānā ir Venēcija. Cerams, ka izdosies. Lai būtu vieglāk ceļot, Abrars noteikti vēlas iegūt Latvijas pilsoņa pasi.
Vīram pirmā reize Latvijā bija šoks, bet, tā kā viņam vienmēr patikusi daba, miers un klusums, tā ir kā radīta. Mums ir dzīvoklis arī Rīgā, jebkurā brīdī varētu pārcelties, bet to nevēlamies. Pusotru gadu viņš katru dienu braukāja uz Rīgu un atpakaļ, līdz radās iespēja strādāt no mājām. Ja tagad nāktos izvēlēties starp dzīvi Rīgā vai Londonā, priekšroka būtu Londonai. Šobrīd gan tādu domu neapsveram. Pēc pagājušās pelēkās drēgnās ziemas gan sāku prātot, ka turpmāk šo drūmo laiku jābrauc pārlaist Indijā. Vīram šāda Latvijas ziema ir pa prātam. Kopš bērnības viņš sapņojis par to, ka būs māja, pavards, tam gādās malku. Tagad arī tas viss viņam ir.
Kalpone ir laba tradīcija
— Ēdiena gatavošanā ir jūtamas Indijas tradīcijas?
— Abrars negatavo, un viņš jokojot saka, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ vajag precēties. Tā kā viņš ir musulmanis, cūkgaļas mājās nav, toties rīsus, visas garšvielas iepērk Anglijā. Izmēģināti visi iespējamie Latvijā nopērkamie rīsi, vien ļoti dārgie basmati ir labi, bet par cenu, kāda te kilogramam, Londonā var nopirkt piecus. Bērni pie omītes cūkgaļu ēd, un Abrars to neņem ļaunā. Viņš saka, ka svarīga nav reliģija, bet lai cilvēks pats būtu labs. Ja esi jauks — jebkur pasaulē citi būs jauki pret tevi.
— Vai ir kāda tradīcija, ko vēlētos pārņemt savā ikdienā?
— Kalpone, — nedomājot atbild Abrars.
— Viņa ģimenei Indijā ir četras kalpones, viena rūpējas par bērniem, otra gatavo ēdienu, divas uzkopj māju. Esam pat interesējušies Latvijā, Imigrācijas departamentā, varbūt ir kāda indiete Latvijā, kas labprāt piekristu šādam darbam, bet pagaidām neesam atraduši. Indijā mums bija sava kalpone un jau paspēju pierast. Mēs viņai maksājām toreiz 10 latu mēnesī, kas tur ir ļoti laba samaksa. Vēl viena priekšrocība būtu — bērni iemācītos indiešu valodu.

Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Laura Tirmizi.
Dzimšanas vieta un laiks: Koknese, 1984. gada
7. novembris.
Izglītība:
beigusi Daugavpils Pedagoģiskā institūta Vides zinātņu fakultāti.
Ģimene: precējusies,
vīrs Abrars, bērni Katrīna, Gabriels, Greisa.
Nodarbošanās: audzina bērnus.

Staburags.lv ARHĪVS

Latvijā ir viss, ko agrāk vēlējies Indijā

Kategorijas