Vislatvijas liliju vectētiņš

2016. gada 8. jūlijs 00:01

Vienā mirklī vari kļūt slavens — par to pārliecinājās arī koknesiete Elīna Kursīte, kura nupat sociālajos tīklos piedāvāja pirkt vectētiņa Kārļa Baltruka audzētās lilijas. Atsaucība bija liela, un šis projekts izpelnījās ievērību visā Latvijā. Elīna bilst: “Šķiet, vectētiņš īsti pat neapzinās, cik daudzi tagad zina, ka viņš ir Vislatvijas liliju vectētiņš!”

“Draugi! Šis ir mans vectētiņš, kurš nodarbojas ar liliju audzēšanu un tirgošanos. Tā kā viņš jau sasniedzis pieklājīgu vecumu un sapratis, ka šajā vasarā “motoriņš vairs īsti neklausa” un tirgu izbraukāt nevar, palūdza man, lai izstāstu citiem, ka viņš pārdod lilijas. Gandrīz visās iedomājamās krāsās. Cenā no 1,50 līdz 2,50 eiro. Ja kādam pa ceļam ir Koknese, Daugavas 12, tad viņš ar prieku gaidīs pircējus. Pirms tam var drošības pēc pieteikties. Priecāšos, ja padalīsieties ar info! Paldies no mums abiem!” šādu ziņu un bildi ar vectētiņu un lilijām mazmeita Elīna pagājušās nedēļas svētdienas vakarā publicēja interneta vietnē www.facebook.com. Tā vienā mirklī guva atsaucību — dažās dienās vairāk nekā 22 tūkstoši ieteikumu un gandrīz pustūkstotis komentāru. Turklāt daudzi vēlējās lilijas nopirkt, savukārt Elīna tās piedāvāja aizvest līdz Rīgai.
Trausla padarīšana
Notikuma vaininiece Elīna Kursīte stāsta, ka ideja šādi pārdot lilijas radusies pagājušajā sestdienā, kad no Rīgas, kur patlaban dzīvo, bija aizbraukusi uz Koknesi. “Vectētiņš stāstīja, cik grūti karstumā sēdēt tirgū, bet tik maz ietirgojoties. Teica, lai aizvedu kādu puķi uz Rīgu notirgot,” stāsta mazmeita. “Kamēr viņš man izrādīja savas skaistās lilijas, kas šogad jau uzziedējušas, nobildēju viņu pļāpājam un uzreiz ieliku “feisbukā”. Man ir samērā daudz draugu un paziņu, tāpēc cerēju, ka kāds, kuram vajadzēs puķes, garām braucot varbūt iebrauks un kādu puķi nopirks.”
Pēc ziņojuma ievietošanas tas strauji guva popularitāti, un pirmie cilvēki pieteicās, lai aizvedot puķes viņiem uz Rīgu. “Kādas dažas paķēru, cik nu manā mazajā “Polo” salīda, turklāt liliju transportēšana ir tāda trausla padarīšana,” stāsta Elīna. “Patiesībā ļoti daudzi grib, lai aizvedu puķes uz Rīgu, taču man šķiet, ka viņi noteikti ir zaudētāji, jo zaudē tikšanos ar vectētiņu. Katram būtu jāiepazīst mans vectētiņš, viņš ir tik lielisks!”
Mazmeita atklāj, ka cilvēki, kuri iegādājās lilijas, vienmēr liek nodot sveicienus un laba vēlējumus vectētiņam: “Tas, protams, iepriecina visvairāk.” Viņa bilst, ka priecīgs ir arī vectētiņš un nosaka: “Taču šaubos, vai viņš īsti apzinās, cik daudzi tagad zina, ka viņš ir Vislatvijas liliju vectētiņš!” Pats viņš smejas un mazmeitai saka, ka tagad zvanot tik daudz cilvēku, ka viņam vajagot sekretāri. Visvairāk cilvēku gribot tieši liliju sīpolus, taču tie būs tikai pavasarī.
Par skaistumu
un govs pupiem
“Slava ir jānopelna! Kas augstu kāpj, tas zemu krīt,” ironiski telefonsarunā man saka vectētiņš Kārlis Baltruks. Lai nepalaistu garām iespēju iepazīties ar lielisko vectētiņu, kurš turklāt izklausās gana runīgs, arī es dodos uz Koknesi.
Sastopu viņu liliju dobē un bilstu, ka īsti nevarēju saprast, kurā mājā meklēt, bet vectētiņš Kārlis nosaka: “Nu taču tajā, kur visur ir puķes! Sievai patika, lai dārzā visu laiku ziedētu, taču jāļauj atpūsties gan sev, gan ziediem.”
Te gan tā skaistuma vairs esot apaļa nulle, nosaka Kārlis Baltruks, un ejam lūkot lielāko — siltumnīcā dižojas teju vai pusotru metru augstas skaistules ar piebriedušiem pumpuriem. “Dārzā tik tīras šķirnes nevar izaudzēt,” paskaidro liliju audzētājs.
“Visam, ko grib pārdot, jābūt kvalitatīvam,” uzskata viņš, noglāstot balto pumpuru. “Vakar ciemos bija kāda kundze no Iecavas un teica: šī esot kā govs pupi,” viņš ļoti nopietni stāsta. “Tām nākamnedēļ vajadzētu parādīt savu skaistumu, būs kā ūdensrozes, esmu apsolījis arī kāzām.”
Gudrību smeļas dzīvē
Pagaidām zied vien dažas cēlās puķes, un dārznieks bilst: visas uzziedējušās pārdotas, un tas arī pateicoties mazmeitai Elīnai. “Teikšu viņai, ka šis pasākums jābeidz — visu laiku zvana, nav laika strādāt, būs jāpieņem sekretāre. Aizbraucu uz aptieku, telefonu atstāju mājās, bet pa to laiku 17 neatbildēti zvani!” saka enerģiskais vectētiņš. “Zvanīja pat no vairumtirdzniecības bāzes Rīgā, pirkšot visas manas puķes. Saku: labi, ņemiet! Par astoņiem eiro gabalā! Es taču zinu, par cik tās pārdos. Nolika klausuli. Bet man taču nopelnīt arī vajag!”
Kad jautāju, cik ilgi jau audzē lilijas, Kārlis Baltruks bilst: no 1964. gada. Patlaban viņam ir 86 gadi. “Cik varu, tik strādāju, bet patiesībā esmu briesmīgs sliņķis,” nosaka viņš. Agrāk aprūpēts ap tūkstoš liliju stādu, tagad apjoms esot samazināts, bet vairāk nekā pieci simti noteikti būšot. Vai dārzkopības prasmes kaut kur apgūtas? “Mācījies esmu daudz, bet dzīve jau parāda tās gudrības,” secina Elīnas vectēvs.
Viņš man izrāda gan veco būdu, kurā lielākā daļa puķu jau nogrieztas, gan siltumnīcu, kurā aug tomāti. “Tie nav tirgum, tikai rīšanai!” skan īss skaidrojums. Kad jau kuro reizi iesmejos, viņš bargi nosaka: “Un beidziet mani visu laiku apsmiet.”
Es uzzinu, ka dārzā aug vīnogas un kazenes, aktinīdijas, kam augļi garšojot kā kivi. Aktinīdija vijas gar jumta kori, bet tās smagie zari atbalstīti uz notēsta baļķa. “Dažs brīnās, cik manai aktinīdijai resns stumbrs. Jā, un vēl pliks! Vests no Nīderlandes, tur koki aug bez mizas,” viņš stāsta tik nopietni, bet, kad iesmejos, vien nosaka: “Patiesībā koks kalpo kaķiem, kur atpūsties un čurāt…”
Mūzika priekam
Man, protams, gribas redzēt arī bildes, kur redzams šis ziedošais skaistums, un vectēvs Kārlis saka: “Jūs gaidīdams, vakar istabu divas stundas kārtoju, bet ņemiet par labu, kā nu vīrieša cilvēks, viens dzīvodams, var to kārtību uzturēt.” Istaba ir ļoti tīra un mājīga, visur ir grāmatas par dārzkopību un ļoti liela bibliotēka ar dažādām grāmatām. Skatoties bildes, klausos lielisku akordeona spēli paša dārznieka izpildījumā. To esot apguvis jau astoņu gadu vecumā, iemācījuši vācu karavīri. “Kad apnīk, tā arī sakiet: vācies, vecīt!” viņš nopietni saka. Liliju vectētiņš Kārlis spēlē arī klavieres un vijoli un uzskata: “Lai cilvēks dzīvotu un priecātos, ir jāspēlē.”
Kad atvados un solu, ka nākamnedēļ braukšu pirkt skaistās lilijas, nu tās — kā govs pupi, dārznieks sev raksturīgajā nopietnībā bilst: “Paskatīšos, vai pārdot! Es te, ziniet, pēc deguniem vērtēju…”
Braucu mājās un visu laiku smaidu. Pareizi gan Elīna teica: ir vērts iepazīt viņas vectētiņu! Tad nākamnedēļ — uz Koknesi? ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vislatvijas liliju vectētiņš

Kategorijas