Kad Latvija sadodas rokās

2016. gada 7. jūlijs 06:45

Lai vai kādas likstas un negācijas ikdienā nākas izjust un uzklausīt, man ļoti patīk apziņa, ka svarīgos brīžos visa Latvija tomēr spēj sadoties rokās, lai palīdzētu nelaimē nokļuvušajam. Viens no tādiem mirkļiem nupat bija cilvēku palīdzība Engures pagasta kempinga “Abragciema Baloži” teritorijā pazudušā puisēna meklēšana. Reto spēja atstāt vienaldzīgu ziņa: svētdienas vakarā nepilnus divus gadus vecais puisītis uz brīdi atstāts rotaļājamies ar citiem bērniem smilškastē, kamēr bērna mamma devās nomazgāt traukus. Kad māte atgriezās, viņš vairs nebija atrodams.

Valsts policija izsludināja meklēšanu un aicināja cilvēkus doties palīgā mazo meklēt. Vispirms jau līdz sirds dziļumiem saviļņoja cilvēku ieinteresētība. Ļaudis no visām Latvijas pusēm sociālajos tīklos rakstīja: braucu no Rīgas, Ventspils, Talsiem, vai kāds brauks līdzi? Rakstīja tālruņa numurus, pieteicās līdzbraucēji, un šķita, ka tajā naktī puse Latvijas neguļ, bet cenšas būt noderīgi, cenšas atbalstīt un skaita lūgšanu: “Dievs, palīdzi! Kaut nebūtu par vēlu…”

Arī mans jaunākais brālis, kurš dzīvo Rīgā, kopā ar draugiem tonakt devās uz Enguri. Viņš stāsta, ka, lai gan lijis, tur bijuši vairāki simti cilvēku no visas Latvijas. Viņa grupā, kura devusies meklējumos gar jūras piekrasti, bijis ap trīssimt cilvēku – pārsvarā jauni, bet daudz arī gados vecāku, arī sieviešu, kuras veseliem bariņiem pievienojušās meklētājiem. Tobrīd visu labo domu spēks un cerība apvienojusies vienā veselumā, un cilvēki norūpējušies pārrunājuši: kaut mums izdotos!

Otrā rītā, kad visi, arī tie, kas juta līdzi no attāluma, saņēma ziņu, ka mazais atrasts sveiks un vesels, domāju, sirds gavilēja daudzās mājās. Brālis stāsta, ka mirklis, kad mazo atdeva mātei, bijis tik aizkustinošs – visas sievietes, ne tikai mazuļa māte, no prieka raudājušas, un ikvienam bijusi sajūta, ka ir paveikts kas patiešām liels. Laime, prieks, sajūta, ka mēs varam – tā jau vairākas dienas nepamet arī mani. Un tādos mirkļos es domāju, ka mēs patiešām esam maza, bet unikāla tauta!

Jā, arī man ne reizi vien palīdzējusi apziņa, ka palīdzīgu plecu var atrast arī starp svešiem cilvēkiem. Tieši pirms deviņiem gadiem, maģiskajā 7. 07.07, arī mana bērna dzīvība bija briesmās. Negribu ieslīgt detaļās, jo ir pārāk sāpīgi to visu vēlreiz uzjundīt, taču tobrīd palīgā steidzās kāds vīrietis, kurš bija līdzās. Viņš neapmulsa, zināja, kas jādara. Milzīgs šoks, kas mijās ar laimīgām beigām. Tikai vēlāk iedomājos citiem pajautāt, kā šo vīru sauc – Aigars Zelmenis – tā teica zinātāji. Vēl joprojām neesmu viņu satikusi. Pat nezinu, kā lai atalgoju par vērtību, kurai nav nedz summas, nedz vārdos pasakāmas pateicības… Paldies tev, Aigar, par bērna dzīvību!

Aculiecinieka Māra Krilkova foto no Engures

Staburags.lv ARHĪVS

Kad Latvija sadodas rokās

Kategorijas