Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

www.staburags.lv

2016. gada 1. jūlijs 00:01

(16. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
195. diena
Esam sasnieguši reģionu, kur līst katru dienu, mūsu telts nav īsti piemērota Brazīlijas lietum, visa kļuvusi slapja. Īsti arī nezinām, cik tālu līdz mūsu skaistajai pludmalei. Stopējam, bet tikai viena mašīna paved mūs nelielu gabaliņu. Pēkšņi ceļa malā uzrodas zēns ar milzu saldēšanas kastēm, opītis un sieviete, kas uz galvas nes ūdens pudeles. Ģimenes biznesiņš — mazais sakrāmē leti, opītis ik pa laikam iznes no meža kokosriekstus, sieviete ar mačeti tos apcērt, ieliek salmiņu un pārdod. Pēc brīža viņa pienāk pie mums un uzdāvina vienu kokosriekstu ar salmiņu. Mēs viņai — Latvijas karodziņu, kas ir mūsu dāvana foršiem cilvēkiem.
Nevienu nostopēt neizdodas, beidzot apstājas busiņš un par 80 centiem katram mūs ved. Šķiet, busiņi būs jāizmanto biežāk, jo lietusgāzes ir visu laiku, bet mēs sauļoties sataisījāmies.
Esam Portudegalinjasā. Tā ir slavena ar dabiskiem ūdens baseiniem un kristāldzidru ūdeni, bet vai tad to var izbaudīt? Trīs stundas gaidām zem jumtiņa. Kad nedaudz pārstāj līt, dodamies skatīties, kas tad te tik slavens. Tā ir skaistākā Brazīlijas pludmale. Te var nirt, vērot šķiļamies bruņurupuču oliņas, apskatīt parkus ar baobabiem — vairāk nekā gadsimtu veciem kokiem, kurus te stādījuši afrikāņu vergi. Var pētīt mazos krabīšus un ūdenī meklēt jūraszirdziņus. Apskatīt ciematiņu, kurā visur ir vistu un gaiļu figūras (tulkojumā šīs vietas nosaukums nozīmē “gaiļu osta”). Ūdens silts, apskatām dažādas pludmales.
196. diena
Ejam skatīties to, ko vakar neredzējām. Bruņurupuču muzeju. To mājas ir tik milzīgas. Izrādās, bruņurupuči mirst... no bada. Kā? Viņi apēd visus atkritumus, ko cilvēki atstāj aiz sevis, tad viņiem ir sajūta, ka vēders pilns un ēst vairs nevajag, un viņi nomirst. Domājām, ko aiz sevis esam atstājuši. Šajās valstīs, kuras apceļojam, cilvēki ir īpaši bezatbildīgi.
Brīnāmies, kā cilvēki atrod iespējas mazam biznesiņam — te pārdot var pilnīgi visu. Ja tev ir kaut nedaudz izdomas un gribasspēka, nopelnīt ir viegli. Nabagi ir tikai sliņķi.
Esam nopeldējušies, atpūtušies un dodamies tālāk. Nostopēt neizdodas, braucam ar autobusu. Esam Recifi. Pirmo ejam apskatīt tirgu. Tas te ir tik dzīvs — tāds haosiņš, visi klaigā. Apskatām pilsētu, laivā aizbraucam līdz piemineklim, kas novietots par godu Brazīlijas 500. dzimšanas dienai. Ar metro dodamies uz autoostu, kur gribam palikt pa nakti.
Strauji tuvojamies pēdējiem piedzīvojumiem Amerikā.
197. diena
Vēl pēdējo reizi izstaigājam superīgo tirgu. Un dodamies uz Pipu, kas ir viena no “jāredz” vietiņām Brazīlijā. Ar vienu mašīnu nobraucam 40 kilometru, ar otru — 100. Trešā brauc uz Fortalēzu, un mums ir pa ceļam. Šoferītis piezvana sievai un pastāsta, ka paņēmis divus stopētājus, un nosauc mūsu vārdus. Baidās, jo jau divas reizes esot aplaupīts. Vienreiz pat ievests mežā ar maisu galvā un draudēts nogalināt, bet beigās tomēr atstāts dzīvs. Trakums, un tas notiek gaišā dienas laikā!
Viņš mūs aicina līdzi uz Fortalēzu, bet šoreiz atsakām, jo mums jātiek citur. Atvadāmies un ar autobusu vakarā nokļūstam līdz Pipai. Ļoti skaista vieta, kas domāta tūristiem.
198. diena
Dodamies apskatīt šo vietu. Infocentra te nav, viss ciematiņš sastāv no viesnīcām, bāriem un restorāniem. Atkal līst lietus, tāpēc nolemjam pludmalē nepalikt, pa bāriem un restorāniem arī nedzīvo-
sim. Dodamies ārā no ciemata, 25 kilometri līdz lielajam ceļam un vēl 60 kilometru līdz Natalai, kur gribam nokļūt. Nostopējam vienu mašīnu, kura brauc līdz lielajam ceļam, un vadītājs mums stāsta, ka šis ir Brazīlijas garneļu audzēšanas reģions.
Tiekam līdz lielajam ceļam un netālu no autobusa pieturas sākam stopēt. Tajā stāv daudz mazu bērnu un brīnās, ko mēs ceļa malā darām. Četri drosmīgākie pienāk pie mums un stāsta, ka autobuss piestās pieturā, bet mēs stāstām, ka stopējam. Apstājas kāds onkulītis, kurš mūs aizved līdz pašai Natalai. Tālāk ar autobusu tiekam līdz pilsētas centram un atrodam autoostu, kur vēlamies pārnakšņot. Stāstām, ka gaidīsim draugu, kurš mums atbrauks pakaļ. Gaidīt varam, gulēt — nē... Kā parasti. Te ir daudz cilvēku, kuri vēlas izspiest naudu. Interesanti — kad sakām, ka esam no Krievijas, vairs neuzbāžas.
Ar mums vienmēr kāds grib parunāties, tā iepazīstamies ar daudziem labiem cilvēkiem. Arī šoreiz ar kādu onkuli aizrunājamies līdz gulēšanai autoostā, un viņš mums piedāvā naktsmājas. Gulēt gan vajadzēs uz grīdas, bet tas ir daudz labāk nekā sēdus vietā, kur gulēt nedrīkst.
199. diena
No rīta onkulis nopērk mums sviestmaizes, sulu, iedod ūdeni. Patiešām jauki. Dodamies uz autoostu, kur mūs gaida mūsu kaučsērferis. Ļoti jauks cilvēks, armijas inženieris. Mājās brūvē alu, un viņam ir pat licence divu šķirņu darīšanai, esot mācījies pie labākajiem vācu meistariem.
Viņš parāda mums pilsētu, mājās sagaida istabiņa ar kartēm un uzkodām. Tik jauki, kā hotelītī. Uzņem kā karaļus! Vakarā esam ielūgti vakariņās militārajā teritorijā. Mums ir galdiņš trijiem, sievietes uzposušās kleitās un dārgām rotām, skan dzīvā mūzika, tiek pasniegti dzērieni. Te tādas ballītes notiekot katru mēnesi. Vakariņās makaroni un dažādas mērces, lazanja, pēc tam saldējums un īstas augļu sulas. Pa laikam mūs iepazīstina ar kādām militārpersonām, un arī visas vienības komandieris nāk ar mums aprunāties. Visi grib praktizēt angļu valodu ar pirmajiem ārzemniekiem, kas iebraukuši šajā teritorijā.
200. diena
Esam pieveikuši vienu trešo daļu no mūsu ceļojuma. Mūsu draugs parāda visas labākās pludmales, pie ielu pārdevējiem sapērkam augļus, ko veikalā nevar iegādāties, un dodamies pusdienās pie mūsu drauga ģimenes. Superīgi cilvēki! Cienājamies ar gardām tradicionālajām pusdienām, pasniedz augļus, kādus neesam redzējuši. Tad dodamies apskatīt pilsētu, aplūkojam lielāko Indijas riekstu koku pasaulē, tam apkārt aplikts žogs, lai beidz plesties. Redzam dārgākās tūristu vietas un pludmales. Vienā lēkā delfīni. Ar tiem var arī peldēties, taču ar noteikumu, ka viņi paši pie tevis atpeld. To neizbaudām, jo atkal līst lietus. Naktī apmeklējam katedrāli. Izrādās, Natalas pilsētas nosaukums nozīmē Ziemassvētki, jo portugāļi šo pilsētu atklāja tieši šajā laikā.
Nu atlicis vien sagatavoties Eiropai un izstaigāt pilsētiņu kājām. Tad arī, pateicoties mūsu jaunajam draugam, visu būsim izdarījuši.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas