Starp divām mīlestībām

2016. gada 1. jūlijs 00:01

318

Maija Kuzņecova ir futbola trenere, kura šajā sporta veidā cenšas ievirzīt vismazākos Aizkraukles sportistus. Viņas dzīvē interese par futbolu ienāca reizē ar mīlestību, un pati Maija saka: “Beidzot izjūtu, ka esmu sieviete, un tieši tāpēc savu tagadējo dzīvi uztveru kā balvu. Esmu laimīga. Un bagāta!”

Tagadne kā balva
— Kā nokļuvāt Aizkrauklē?
— Esmu te, pateicoties Antonam. Iepazināmies internetā. Tas bija laiks, kad biju izlēmusi šķirties no pirmā vīra, un portālā draugiem.lv ievēroju, ka viens vīrietis vairākas reizes aplūko manu profilu. Pēc kāda laika uzrunāju viņu: varbūt laiks iepazīties? Sākām sarakstīties, satikāmies un sapratām, ka mums saskan. Turklāt tobrīd mums abiem bija līdzīgas ģimenes situācijas. Kad pārnācu uz Aizkraukli, bērni bija jau pieauguši, atbraucu viena pati, un savu dzīvi atkal sākām no nulles. Mums nebija, kur dzīvot, nebija nekā. Bija tikai mīļotais vīrietis blakus, bet kopā risinājumu un ceļu atradām. Jau deviņus gadus te dzīvoju un baudu to, ko neesmu saņēmusi savas laulības divdesmit gados. Beidzot sajūtu, ka esmu sieviete, un tieši tāpēc savu tagadējo dzīvi uztveru kā balvu. Esmu laimīga. Un bagāta!
— Kas jums pieder?
— Man ir trīs savi bērni un trīs audžubērni — Antona bērni, ar kuriem ir ļoti labas attiecības un kuri mani pieņēma kopš iepazīšanās brīža. Mūsu bērni ir apmēram vienā vecumā, viņi labi saprotas arī savā starpā. Bērni mūs atbalsta priekos un bēdās, un tas ir ļoti svarīgi.
— Kādi ir jūsu bērni?
— Viņi ir krietni, strādīgi, un es ar viņiem ļoti lepojos. Māra ir restorāna “Gan Bei” direktore tirdzniecības centrā “Spice”, Jānim pieder kokapstrādes uzņēmums, un viņš ir arī ļoti labs viesmīlis, savukārt Mārtiņš ir kurjers firmā “Omniva”. Neraugoties ne uz kādām grūtībām, saviem bērniem iedevu to, ko tik ļoti vēlējos — izglītību. Tālāk jau katrs pats uzkāpis savu solīti pa dzīves kāpnēm. Esmu bērniem pateicīga arī par to, ka viņi mani ļoti atbalstīja, kad nolēmu šķirties.
— Kāda bija tā dzīve, kuru nespējat atminēties bez sarūgtinājuma?
— Pārmaiņu laikos bijušais vīrs zaudēja darbu Ādažu kolhozā un mierinājumu meklēja alkoholā. Lai kā mēģinājām cīnīties, viņš ieslīka šajā purvā. Dzēra un degradējās aizvien vairāk, palaida rokas. Darbu tā arī nesameklēja. Toties es strādāju no rīta līdz vakaram — pusotru slodzi bērnudārzā, kultūras centrā “Ziemeļblāzma” vadīju mākslas pulciņu, bet vakaros, brīvdienās un svētku dienās vēl strādāju veikalā “Rimi”. Man pietika spēka rūpēties par bērniem, sakopt māju, apkopt lopus, izravēt dārzu. Ja blakus nav otra cilvēka, kurš saprot, palīdz un atbalsta, vienā brīdī uznāk apātija. Atzīšos, kādā mirklī bija pat doma aiziet no šīs dzīves, taču nespēju to nodarīt saviem bērniem, kuri kopā ar mani gāja tam visam cauri. Vienā brīdī sapratu: viss, es vairs tā nevaru! Kam vairs esi vajadzīgs, ja sāc zaudēt pats savu būtību?
Dzīve maina plānus
— Jūsu būtība ir darbs ar bērniem. Kāpēc savulaik izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Tas bija spontāns lēmums, turklāt jau diezgan apzinātā vecumā. Pēc pamatskolas beigšanas izlēmu kļūt par pavāri, kaut gan jau tad klases audzinātāja Penkules pamatskolā teica: Maija, nu kāda tu pavāre, tev jākļūst par skolotāju! Tajā laikā vienīgā doma bija ātrāk tikt prom no mājām, pelnīt savu naudu. Sāku mācīties Jāņmuižā, veselības problēmu dēļ pavāru skolu pabeidzu Rīgā, ieguvu profesiju, kādu brīdi pastrādāju Ādažos, piedzima bērni. Tad dzīve manus plānus izmainīja. Puikām mazuļu vecumā bija nepieciešama logopēda palīdzība, tādēļ iekārtoju viņus bērnudārzā Mangaļos. Aizvedu bērnus uz dārziņu, un man tur piedāvāja auklītes darbu, pēc mēneša jau sāku strādāt par audzinātāju. Kolēģi redzēja, ka bērni man patīk un šis darbs padodas, neklātienē studēju augstskolā un ieguvu izglītību.
Jau 26 gadus strādāju bērnudārzā, un šis darbs man ir ļoti tuvs. Arī no saviem audzēkņiem gūstu gandarījumu. Tu ieguldi bērnā daļu sevis, un viņš aiziet tālāk dzīvē jau ar mazu paklājiņu zem kājām. Tā tas ir bērnudārzā, un tāpat arī futbolā. Allaž ir cerība, ka esmu viņiem ceļamaizei iedevusi mazlietiņ pozitīvā no sevis. Izlaidumā bērniem tā arī saku: no tā, ko esmu jums mācījusi, paņemiet vismīļāko, vistuvāko sirsniņai.
Futbols un mīļotais — komplektā
— Cik nozīmīga vieta jūsu dzīvē ir futbolam?
— Man ļoti patīk futbols. Pati brīnos, ka esmu sasniegusi šādu pakāpi, kaut agrāk pat iedomāties nevarēju, ka savā dzīvē kādreiz fanošu par futbolu. Arī mani bērni un viņu draugi par to brīnās. Arī tagad televīzijā noris spēle, kuru man ļoti gribētos redzēt. (Iesmejas.)
— Par futbolu sākāt interesēties, pateicoties dzīvesdraugam?
— Sports mani saistīja jau skolas gados, metu disku, šķēpu, grūdu lodi, bet skriešana vai spēles, kur jābūt veiklai, man īpaši nepadevās. Kad iepazinos ar Antonu, gāju līdzi uz treniņiem, braucu uz spēlēm un atbalstīju, kā vien mācēju. Pamazām futbols aizrāva arī mani. Antons trenēja bērnus no skolas vecuma, bet man gribējās kaut ko piedāvāt mazākiem bērniem jau no četru gadu vecuma, jo šis ir tas posms, kad mazajam sāk veidoties interese par kādu jomu. Antons atbalstīja manu ieceri, un sāku trenēt pirmo grupu, 2007. gadā dzimušos zēnus. Tolaik vēl strādāju bērnudārzā Ogrē un treniņus pielāgoju savam darba grafikam. Paralēli mācījos Latvijas Futbola federācijas kursos, biju viena pati starp vīriešiem. Tagad gan zinu vairākas futbola treneres — sievietes, tāda ir arī Koknesē, kur savulaik ievirzīju futbola treniņus mazajiem bērniem.
— Ko jums sniedz treneres darbs?
— Tas man ir vaļasprieks. Treniņos relaksējos no ikdienas darba bērnudārzā, tā man ir maza atelpa no psiholoģiskā un morālā noguruma. Sava ziņā te ir tas pats, taču viss notiek citādāk, brīvāk, jo nav to stingro rāmju. Mierīgā gaisotnē centies bērnam iedot lietas, kas viņam noderēs — ierādu kustību prieku, nostiprinu koordinācijas spējas, veidoju interesi strādāt komandā. Tas ir līdzīgi kā bērnudārzā, kur man jāiemāca mazajam lasīt, skaitīt un rēķināt.
Man ļoti paveicies ne vien ar bērniem, bet arī ar viņu vecākiem, kuri allaž ir atbalstījuši, pamudinājuši, iedvesmojuši. Tagad manas pirmās treniņu grupas bērni ir labi futbolisti, turpina spēlēt, cīnīties, un man prieks skatīties, cik ļoti viņi auguši visādā ziņā.
— Jums laukumā svarīgs arī rezultāts?
— Ar mazajiem bērniem braucam uz turnīriem, taču ne jau uzvaru man vajag. Ja mazie vēlāk izvēlēsies šo sporta veidu, varēs cīnīties arī par uzvarām, taču tagad galvenais, lai bērns saprot, ko no viņa vēlas, kas jādara laukumā, uz kuru pusi jāskrien un kuros vārtos jāsit. Sešgadnieki to jau lieliski prot, vienīgi viņiem grūtāk ar piespēlēm. Nesen mazie piedalījās turnīrā “Salapils kauss”. Ir liels prieks, ja iesit bumbu vārtos, tajā pašā laikā ļoti pārdzīvoju par saviem audzēkņiem. Saskumstu, ja redzu: treniņā viņš to var izdarīt, bet turnīrā kaut kā spēle neveicas. Vecākiem to neizrādu, bet pati vēl vairākas dienas domāju, pārdzīvoju. Zinu, ka tik ļoti nevajag ņemt visu pie sirds, bet es tā nemāku.
Klejotāju laiks
— Kāda bija jūsu bērnība?
— Bērnības atmiņas man ir skaistas, bet tikai līdz brīdim, kad nomira tētis… Man tolaik bija seši gadi. Esmu jaunākā meita septiņu bērnu ģimenē, man ir vēl jaunāks brālis. Mamma sāka mainīt dzīvesvietas, mēs vienkārši klejojām pa Latviju, un tas bija ļoti grūts periods. Pēc pamatskolas beigšanas 16 gadu vecumā sāku patstāvīgu dzīvi. Būtībā vienīgā ģimenē esmu ieguvusi labu izglītību, man ir pastāvīgs darbs, un to visu esmu sasniegusi saviem spēkiem, bez jebkādas palīdzības.
Mammu mūža nogalē kopu un aprūpēju. Mums bija divas mammas, par kurām jārūpējas, jo arī Antona mamma dzīvoja pie mums vasarnīcā. Abas mammas sadzīvoja, kaut gan par lielām draudzenēm nekļuva. Mana mamma lāgā nesaprata latgaliešu izloksni, kurā runāja Antona mamma, turklāt viņa slikti dzirdēja, tāpēc reizēm iznāca pārpratumi. Savu mammu apglabāju pirms diviem gadiem, pēc pusgada aizgāja arī Antona mamma…
Bumba piestāv meitenēm
— Kur vēl smeļaties spēku?
— Kā jau lauku cilvēkam, man patīk strādāt dārzā, patīk audzēt puķes, īpaši lilijas, un esmu iemīļojusi arī rozes. Rokdarbniece neesmu, taču varbūt kādreiz pieķeršos arī šai nodarbei. Patīk lasīt grāmatas, patīk ceļot. Ja būtu lielākas iespējas, varētu tam veltīt vairāk laika, bet arī tagad iespēju robežās cenšamies apceļot Latviju.
— Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
— Ļoti gribētos Aizkrauklē izveidot meiteņu komandu. Mums klubā trenējas arī pa kādai spēcīgai meitenei, bet gribētos vismaz vienu komandu. Futbols ir sporta veids, kas piestāv arī meitenēm, tāpēc rudenī treniņos ļoti gaidīšu arī viņas.
— Un atkal futbols…
— Šobrīd varētu teikt, ka mūsu dzīve ir bērni un futbols, un abas šīs lietas cenšamies apvienot vienā. Primārais ir mūsu bērni, mūsu lielā ģimene, bet arī audzēkņi savā ziņā ir mūsu bērni. Ir tāds prieks izbaudīt sava darba augļus un redzēt, ka bērns attīstās un ka viņam klājas labi.

Pieturzīmes:
* Dzimusi 1966. gada 30. janvārī, daudzus gadus dzīvojusi Kalngalē, Carnikavas novadā.
* Pirmsskolas skolotāja, augstāko izglītību ieguvusi Latvijas Universitātes filiālē Daugavpilī.
* Ieguvusi zinības Montesori pedagoģijā un bērnu ar speciālām vajadzībām audzināšanā.
* 2014. gadā saņēmusi C kategorijas futbola trenera licenci, vada treniņus pirmsskolas vecuma bērniem Aizkrauklē.
* Strādā par pirmsskolas skolotāju Daudzeses pagasta pirmsskolas izglītības iestādē “Čiekuriņš” un Kokneses internātskolā-attīstības centrā.
* Ģimene: dzīvesdraugs Antons Ciematnieks — futbola kluba FC “Aizkraukle” dibinātājs un treneris. Trīs bērni:
Māra (29 gadi), Jānis (28) un Mārtiņš (26).

Staburags.lv ARHĪVS

Starp divām mīlestībām

Kategorijas