Pārliecība, ne modes lieta

2016. gada 30. jūnijs 00:01

“Sakoptākais īpašums Pļaviņu novadā 2010. gadā”. Pagājuši seši gadi, kopš metāla plāksne ar šādiem vārdiem rotā mājas “Bunduļi 1”. Tās joprojām ir krāšņas un sakoptas, latviskas, ar savu bagāto mazo saimniecību — kūti un klēti, pirtiņu un dīķi. Māju saimnieki — Gunita un Andrejs Bērziņi, meitas Alise un Ance — paspēj gan algotu darbu strādāt un čakli mācīties, gan visus saimniecības darbus apdarīt.

Vilks pie blondīnes kājām
Varētu teikt, ka mums ļoti paveicās daļu saimes satikt dienas laikā. Ciemošanās “Bunduļos” nebija iepriekš organizēta, tāpēc Gunita par mūsu ierašanos neko nezināja. Viņas vietā sētsvidū ciemiņus sagaida draudīga izskata vilks. No viņa baltajiem ilkņiem, svarīgās gaitas un vērīgā acu skata paliekam kā zemē iemieti. Drīz pa atvērtajiem logiem dzirdama saimnieces balss. Esam atrāvuši viņu no krāsns krāsošanas. Augumā slaidās blondīnes priekšā mājas sarga daba mainās, suns kļūst draudzīgāks. Drīz vien sētsvidū savus pirmos soļus uz ķekatām jeb garām koka kājām rāda deviņgadīgā Ance.
Gunita šajās mājās ir ienācēja, bet nekur tālu neesot bijis jāiet — viņas dzimtās mājas ir tepat — Pļaviņu novada Gostiņos. Šis jau ir 26. gads “Bunduļu” saimnieces godā. Pļaviņieši viņu pazīst arī kā audzinātāju bērnudārzā “Jumītis”.
Klētī var satikt senču garu
Atminoties deviņdesmitos gadus, kāzas, salīdzinot ar mūsdienās sabiedrībā valdošajām vērtībām, Gunita teic: toreiz nevajadzēja gari domāt — doties uz laukiem vai palikt Gostiņos. Pārcelties uz vīra mājām bijis pašsaprotami.
Jaunā ģimene “Bunduļos” audzējusi buļļus, bet, gaidot pasaulē nākam Alisi, pašsaprotami bijis iegādāties govi, lai bērniņš saņemtu pēc iespējas dabiskākus produktus. Šī filozofija savu nozīmību nav mainījusi līdz pat šodienai. Lai arī ikdienā lieto ūdeni no dziļurbuma, kafijai un slāpju veldzēšanai noder ūdens no akas. Lielajā kūtī vieta ir brūnaļai. Līdz ar to pašiem savs sviests, siers un krējums. Gotiņa pašlaik ēd par diviem, jo drīz atnesīsies. Noliktais laiks jau apritējis pagājušajā sestdienā. Kūtī šobrīd vieta arī diviem rukšiem, padsmit vistām. Siltumnīcā nogatavojas tomāti un gurķi, dobes pilnas zemenēm un šobrīd ziedošiem ķirbjiem. No mājas attālākā laukā sparīgi aug kartupeļi. Vai šogad izdosies pārspēt pērno bagātīgo ražu, prognozēt pagrūti, bet, pieturoties mitram un sausam laikam, drīzumā jāķeras pie miglošanas.
Mazajā ekskursijā esam nonākuši senā, pagājušā gadsimta sākumā celtā klētī. Te ir vēss, smaržo milti un senatne — lāde un skapis, alus mučeles un aitādas.
Kara laikā — hospitālis
Izrādot saimniecību un stāstot, Gunita atzīst — tas ir dārgs vaļasprieks. Katrai darbībai seko nākamā — mājlopiem jānodrošina barība ziemai, tāpēc nepieciešama pļaujmašīna un siena prese. Ar gadiem tikai par saviem līdzekļiem, neņemot palīdzību no bankām, viss nepieciešamais iegādāts un 25 hektārus lauksaimniecības zemes var apkopt paši. Arī lielais dīķis tapis metru pēc metra no mazas mitras ieplakas. Tajā tagad var patverties karstajās vasaras dienās. Lai dīķis neaizaugtu, ielaisti amūri. Kā jau latviskā sētā, kalniņā uzcirsta pirts, līdzās tai izbūvēta gaļas kūpinātava. Tepat netālu sakuplojis ozols. To Otrā pasaules kara laikā esot stādījuši vācu kareivji. “Bunduļu” mājā tad izvietots kara hospitālis. Saimniece teic, ka nesen īpašumā nonācis arī netālu esošais Bunduļu krogs. Plāni šīs ēkas izmantošanai pagaidām vēl neskaidri. Senāk apvidus bijis biezi apdzīvots, kaimiņos ap 100 cilvēku.
***
Ir pēcpusdiena, un Gunita pošas uz lidostu. Sešos vakarā no Kipras ielido vecākā meita. Sabijusi ārzemēs studiju projektā. Atvadoties mums katram tiek pa sarkanai smaržīgai zemenei no Ances dārziņa. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Pārliecība, ne modes lieta

Kategorijas