Kamēr pašam vēl spēks un varēšana, Pēteris vēlas vairāk dot citiem

2016. gada 28. jūnijs 00:01

317

Kamēr pašam vēl spēks un varēšana, Pēteris vēlas vairāk dot citiem

Aizvadot Jāņu laiku, sagaidām Pēterus — dienu, kurā sveicam šī latviski spēcīgā vārda īpašniekus. Tāds ir arī pļaviņietis Pēteris Karakāns, kurš visu savu
82 gadus garo mūžu sīksti turējies pretī dzīves nedienām. Viņš atzīst, ka daudzās situācijās palīdzējis Dievs un ticība Viņam. Jau vairākus gadus Pēteris ir Pļaviņu baptistu draudzes vecākais.
Rūdās grūtībās
Skarba — tā vistiešāk var raksturot Pētera kunga bērnību un agro jaunību. Viņa dzimtā puse ir Nīcgale Latgalē, kur ar ģimeni dzīvoja laukos pie saimniekiem. Viņš joprojām ar sāpēm atceras, kā triju gadu vecumā zaudējis māti. Nespēdama izturēt grūto dzīvi ar dzērāju vīru, viņa atņēma dzīvību sev un vēl nedzimušajam bērnam. Bez atbalsta palika ne tikai mazais Pēteris, bet arī viņa vecākais brālis un māsa. Tā kā viņi jau varēja strādāt lauku darbus, drīkstēja palikt pie saimniekiem, bet mazo Pēteri lika sūtīt projām.
— Mani aizveda pie vecvecākiem. Tur sāku mācīties skolā, bet ar mācīšanos klājās grūti. Arī mājās neviens nevarēja palīdzēt, jo vecvecāki neprata ne lasīt, ne rakstīt. Iztikšana bija nabadzīga, uz skolu gāju vīzēs un izsalcis. Biju citādāks, tāpēc bieži saņēmu nicinājumu un pārestības gan no bērniem un diemžēl arī no skolotājiem. Tomēr visiem esmu piedevis un sirdī neturu ļaunu. Ne velti Dievs ir bērnu aizstāvis, un grūtībās esmu rūdījies, — stāsta pļaviņietis.
Vēlāk tēvs ieguva zemi un sauca dēlu pie sevis. Neraugoties uz neveiksmēm mācībās, jauneklis apzinājās, ka jāiegūst izglītība un profesija. Vēl tagad atmiņā ceļš no tēva mājām piecpadsmit gadu vecumā — naktī cauri mežam, bez savējo atbalsta, bet ar lielo apņemšanos tikt līdz Rīgai.
— Apguvu namdara arodu, un mani nosūtīja darbā uz Sedu, netālu no Strenčiem. Tolaik tur bija tikai dažas barakas un viens veikaliņš. Tagad šī vieta ļoti mainījusies, pirms dažiem gadiem iznāca garām braukt, — saka pļaviņietis.
Krauj kaut malku
Dienests armijā viņam pagāja Čeļabinskā, Krievijā, kur izveidojās ģimene. Pēc neilga laika Pēteris gan saprata, ka kopā nevarēs palikt, lai gan ģimenē jau piedzima otrais bērns. Tad dzīve aizveda uz Karagandu, bet tad jau uz Latviju un Pļaviņām kopā ar toreizējo dzīvesbiedri. Pēc vairākām neveiksmīgām attiecībām pēdējā laulība aizvadīta labā saskaņā. Piedzima meita, un ir jau mazbērni. Sieva šogad aizgāja mūžībā, un nu Pēteris dzīvo viens.
Viņa ikdiena paiet vienos darbos. Pļaviņietis atzīst, ka liktenis viņam nav devis talantu mācīties, bet darba prasmi gan. Lai pie kā ķeras — dara to no sirds. Krievijā strādāja par namdari, vēlāk šahtā, bet Latvijā daudzus gadus kā maiņas vecākais armijas daļā Jēkabpilī, kas apsargāja dzelzceļa tiltu. Atgriežoties pie Dieva, juta, ka viņam nav piemērots darbs ar ieročiem. Citi teikuši — gan jau Dievs dos padomu, un tā arī notika, jo drīz vien piedāvāja atslēdznieka darbu autotransporta uzņēmuma filiālē Pļaviņās.
— Šis darbs man bija svešs, bet cilvēki uzticējās, un es viņus nepievīlu. Kad jau no šīs darbavietas devos pensijā, biju ieguvis atslēdznieka augstāko pakāpi. Arī tagad bez darba nevaru. Ja cita nekā neatrodu, pārkrauju kaut malkas grēdu, — teic Pēteris Karakāns.
Viņa lielā aizraušanās ir bites, kas Pēterim patikušas jau no bērnības. Pirms pieciem gadiem kāpis piecus metrus augstā kokā pēc bišu spieta, un nelaimīgas sakritības dēļ nokritis no šī augstuma uz muguras. Draugs pieskrējis klāt un jautājis, vai nav kas lauzts? Izrādījies, ka nē. Dievs atkal pasargājis.
Kā viena ģimene
No bērnības Pēteris audzis katoļticībā, bet vēlāk iestājies baptistu draudzē. Ticības dēļ viņš nereti juties nesaprasts un padomju laikā dabūjis arī ciest. Pļaviņietis tagad ar smaidu atceras, ka viņa priekšniekam augstāka vadība jautājusi, vai tiesa, ka Pēteris Karakāns ir baptists? Tas atbildējis, ka degvīnu viņš tomēr iedzerot, tāpēc baptists nevarot būt, jo, kad priekšnieks aicinājis, savu reizi nevarēja atteikt, un redz, kā noderēja. No tā laika šajā jautājumā viņam lika mieru.
— Mums Pļaviņās ir maza draudze, bet esam kā viena ģimene. Dievs mani ne tikai sargājis, bet arī atturējis no tādiem netikumiem kā smēķēšana un pārmērībām ar alkoholu. Brālis aizgāja mūžībā 80 gadu vecumā, Dievam nepievērsies, bet māsai ir 86 gadi, un viņa ir ticībā. Neraugoties uz daudzajām veselības problēmām, māsa joprojām ir dzīvespriecīga un apmierināta ar visu, un tas dod spēku dzīvot tālāk. Prieks, ka pirms nāves izdevās vēl satikt tēvu un izlīgt ar viņu. Parunāju ar viņu Dieva vārdu, — stāsta Pēteris Karakāns.
Viņam patīk cilvēkus iepriecināt, atzīstot, ka bez Dieva prieka dzīvē nevar. Tāpēc sirmais kungs ir liels palīgs baptistu draudzes namā un bieži dodas apciemot Pļaviņu sociālās aprūpes centra iemītniekus. Kamēr pašam vēl spēks un varēšana, viņš vēlas vairāk dot citiem. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Kamēr pašam vēl spēks un varēšana, Pēteris vēlas vairāk dot citiem

Kategorijas