Dzimtas zaro gan Latvijā, gan Vācijā

2016. gada 28. jūnijs 00:01

136

Kokneses novada Iršu pagastā ar svinīgu piemiņas brīdi, koku stādīšanu un koncertu atzīmēja Baltijā senākās vācbaltu kolonijas Hiršenhofas 250. gadadienu. Pasākumā ieradās vairāk nekā divdesmit cilvēku no Vācijas, kuru dzimtu likteņi saistīti ar seno koloniju.

Sākumā brauca slepus
Viesus uzrunā sveica gan Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris, gan Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks, kuram Iršu pagastā ir vecvecāku mājas. Svinīgajā pasākumā, kas norisinājās līdzās vācbaltu kolonijas piemiņas akmenim, īsi atskatījās vēsturē, bet vēlāk pie muižas klēts iestādīja piecas kļavas. Pēcpusdienā pagasta klubā priekšnesumus sniedza Kokneses kultūras nama senioru koris “Alaine” un Kokneses mūzikas skolas audzēkņi.
Hiršenhofas vācbaltu kolonijas pēcteči pirmo reizi puslegāli Iršos varēja iegriezties laikā, kad Latvijā pamazām sākās “atkusnis” — astoņdesmito gadu otrajā pusē. Tolaik ārzemniekiem ārpus Rīgas izbraukt nebija ļauts, taču Gustavs Gangnuss, vēlāk arī citi, tomēr pamanījās nokļūt Iršos. Tieši Gustavs bija tas, kurš apzināja likteņa biedrus un organizēja braucienus uz Latviju. Sākotnēji dzimtas sakņu atrašanā daudz palīdzēja irsiete Iveta Hveckoviča, kura tolaik bija skolotāja, šobrīd sadarbība un komunikācija lielākoties ir ar vēstures pētnieci un ilggadējo skolotāju Valdu Kalniņu.
Meklēja labāku dzīvi
Atminoties tuvāku un tālāku pagātni, Gustavs Gangnuss atgādināja par tikšanos Iršos 1992. gadā, kad neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas te ieradās vairāki autobusi ar bijušo kolonistu ģimenēm un daudz kuplākā lokā svinīgi atklāja piemiņas akmeni, kam jāatgādina par vācu kolonijas, kas tika dibināta pirms ceturtdaļtūkstošgadiem, vēsturi. “Krievijas ķeizariene Katrīna II tolaik aicināja Vācijas ieceļotājus, lai tie apmetas uz dzīvi mazapdzīvotās teritorijās un sāktu te nodarboties ar lauksaimniecību. Kolonijas pastāvēšanas pirmie gadi bija ļoti smagi, mājas atbraucējiem cēla tikai pēc ierašanās, pirmajos gados mirušo skaits krietni pārsniedza piedzimušo skaitu. Vēlāk Iršu kolonija bija pazīstama tieši pārapdzīvotības dēļ. Un daudzi izceļoja uz Rīgu, Sanktpēterburgu un citur. Taču ir jālabo paaudzēm ilgi uzturēts pārpratums,” norāda G. Gangnuss. “Iršu kolonija netika veidota kā paraugs Baltijas lauksaimniecībai. Jaunie ieceļotāji te neieradās kā agrārie eksperti, tie bija vienkārši lauku ļaudis, kuri meklēja labākus dzīves apstākļus.”
Lodēm spindzot pakausī
Uzrunājot Gustavu Gangnusu, pārsteidz viņa latviešu valodas zināšanas, tomēr, runājot par sarežģītākiem jautājumiem, saprasties palīdz tulce Gita Vigule.
“1939. gadā nacionālistiski noskaņotajai Vācijai bija projekts ģermanizēt Polijas teritorijas, izveidojot vāciskas apmetnes. Baltvācus no Iršiem nolēma pārvietot turp, un viņu uzdevums bija veidot paraugsaimniecības,” stāsa G. Gangnuss. Visus šos ļaudis pārvietoja galvenokārt uz Gnēzeni un Poznaņu Polijā. Karam beidzoties, krievu armijai ienākot Polijā, visi Gnēzenes kolonisti bēga uz Vāciju. Krievu raidītajām lodēm spindzot pakausī, tika pāri Oderas un Elbas upei. Vācijā viņi apmetās uz dzīvi Volfsburgā, Gifhornā un citur, un tur ilgu laiku pastāvēja vācbaltu interešu biedrība. Daudzi Iršu kolonisti apmetās Vitingenā, kas ir Kokneses sadraudzības pilsēta Vācijā jau 20 gadu. G. Gangnuss dzīvo Dortmundē un bijis latīņu valodas, ģeogrāfijas un sporta pasniedzējs, no Latvijas izceļoja viena gada vecumā. “Esmu dzimis Cēsīs, tur mans tēvs strādāja par kārtībnieku. Mana māte bija latviete, taču ģimenē runājām vāciski, latviešu valodu apguvu vēlāk, pāris mēnešu dzīvojot Rīgā, lasot grāmatas. Ir daudzi latviešu draugi. Mūsu ģimene caur Poliju nonāca Dortmundē, tur mācījos skolā un joprojām dzīvoju, arī brālis un māsa dzīvo Vācijā. Vectēva māju Latvijā vairs nav, palikušas drupas. No mātes puses Latvijā ir radinieki, ar tiem regulāri sazināmies. Man ir trīs bērni, un divreiz šeit viesojāmies ar visu ģimeni. Bērniem tik lielas intereses kā man par vācbaltu koloniju nav.”
Aizbraukt bija grūti
G. Gangnuss stāsta, ka Hiršenhofā bijušas trīs lielas dzimtas — Gangnusi, Luci un Hāzenfusi. Vairākiem šo dzimtu pēctečiem, īpaši tiem, kuriem bija jauktās ģimenes, izdevās palikt Latvijā. Viena no šo dzimtu pārstāvēm ir Biruta Kalniņa, kādreiz Hāzenfusa. Viņas senču mājas ir pie Iršu un Vietalvas pagasta robežas. “Mūsu ģimene 1939. gadā neaizbrauca tādēļ, ka mana vecāmāte bija latviete. 1992. gadā, kad Iršos atklāja piemiņas akmeni kolonistiem, paps vēl bija dzīvs un mēs kopā bijām atklāšanas pasākumā. Tolaik daudzi vācbalti, kuri ieradās Iršos, vērsās pie mana tēva, jo viņš daudz zināja, atminējās, kopā braukāja meklēja kapavietas, mājvietas,” teic Biruta Kalniņa. “Tēvs, atminoties trīsdesmito gadu beigas, stāstīja, cik ļoti grūti bijis aizbraukt kaimiņiem, kuri te bija iedzīvojušies paaudžu paaudzēs. Pagastā kādai ģimenei bija uzbūvēta jauna māja, kurā viņi paspēja nodzīvot tikai divas nedēļas. Viss bija jāpamet. Mūsu ģimene tā arī palika dzīvot senču mājās, man vēl ir divi brāļi, bet dzimtas mājās saimniekoju es.”
Arī irsiete Gita Rūtiņa, atminoties savu vecvecāku stāstīto, teic, ka cilvēki ļoti nevēlējušies pamest jaunās uzbūvētās mājas, iekoptās saimniecības un centušies izvairīties no “piespiedu brīvprātīgās” aizbraukšanas. “Kad viņiem ieradās pakaļ, cilvēki slēpās — līda pat lādēs, skapjos, slēpās mežā,” stāsta G. Rūtiņa. “Pēc 1939. gada Latvijas valsts samaksāja Vācijai par kolonistu sētām, taču šī nauda nekad nenonāca pašu vācbaltu kolonistu rīcībā un viņiem neklājās viegli atkal visu sākt no jauna.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzimtas zaro gan Latvijā, gan Vācijā

Kategorijas