Jāņus sagaidīs tautastērpā

2016. gada 22. jūnijs 00:01

904

Skrīveriete Daiga Martinsone Līgosvētkus sagaida un izdzīvo pilnasinīgi, un viņai ir, ko pastāstīt par to, kā piedzīvot skaistus vasaras saulgriežus, radot svētku izjūtu gan sev, gan citiem. Kopā ar tuvākajām draudzenēm gadu gaitā radušās tradīcijas, kas ļāvušas izbaudīt un priecāties, izzināt un iepazīt. Katrs var radīt sev visskaistāko Jāņu nakti, nepavadīt šo dienu pie televizora, bet nosvinēt tā īsti.

Sniedz īpašu starojumu
Daiga atzīst, ka īpašu Jāņu dienas svētku izjūtu noteikti rada tautastērps, ko šajā dienā uzģērbj. “Nestaigāju visu dienu, bet kādu brīdi noteikti,” stāsta skrīveriete. “Vajadzības izjūta uzvilkt tērpu ir īpašos brīžos. Esmu bijusi tautastērpā skatītāju rindās Dziesmu un deju svētkos, ievēroju, ka tāda neesmu vienīgā. Arī 18. novembrī man ir sajūta, ka tā ir īstā diena. Domāju, arī 1. septembris būtu piemērota diena.”
Tautastērpam Daigu iedvesmojusi draudzene, kura bija nolēmusi to iegādāties sev. Viņa stāstīja, ka nopirkusi svārkus un pamazām cer tikt pie visa Zemgales tautastērpa. “Draudzene mani pārliecināja, ka ikvienai Latvijas sievietei jābūt savam tautastērpam. Apsverot viņas teikto, atcerējos, ka mūsmāju bēniņos jau gadus 20 tāds glabājas. Šo tautastērpu izmantoja mana vīra vecmāmiņa, kad dziedāja Skrīveru korī. Izrādās, pirms gadiem sešdesmit visām Skrīveru koristēm bija Rucavas tērpi. Vienos Jāņos pirms četriem gadiem tērpu nonesu no bēniņiem, un vīramāte, kura ir šuvēja un liela rokdarbniece, palīdzēja to atjaunot un pielāgot manam augumam. Tieši saulgriežu dienā ķērāmies pie tērpa atjaunošanas. Ārdot šuvumu, sajutu īpašo enerģiju, kas plūda no tērpa. Tautastērps cilvēkam sniedz īpašu starojumu.”
“Neiebraukt auzās” ar aubi
Pētot latvju rakstu grāmatu, Daiga pašuva aubīti, izšujot tērpa kreklam pieskaņotos rakstos. Tautastērpu uzvilkusi 18. novembrī, pēc pasākuma bildes ievietojot sociālajos tīklos. Tad viņa saņēma vēstuli no kādas kolēģes un labas draudzenes kurzemnieces. Lūk, ko viņa rakstīja: “Apskatījos galeriju ar tautastērpu un atcerējos mūsu sarunu par tiem. Malacis, ka sakop šo tērpu, jo tā ir daļa mūsu identitātes. Krāsa ir īstā un izskatās labi, bet man ir aizdomas, ka krekls nav īstais, jo Rucavas kreklam raksturīgs ļoti bagātīgs rotājums uz pleca, ja nav bagātīgs plecs, tad uzpleča rotājumam jābūt ieaustam. Lai “neiebrauktu auzās” ar aubi, vislabāk pie šī komplekta nēsāt sarkanīgu uz aizmuguri sasietu lakatu, un aubi Rucavā pie tautastērpa nekad nenēsā, sien nāmatu jeb galvas apsēju.”
“Tad nu pēc “iebraukšanas auzās” aubi, kas ir plāna un ļoti ērta, atļaujos uzlikt tikai mājās. Ja kaut kur jāiziet, saprotu, ka varu “iebraukt auzās”, un nelieku,” smejas skrīveriete.
Caurlielenes noada pati
Daiga izpētījusi Rucavas tērpu un secina, ka tas īsti piemērots dzīvei pie jūras, kur bieži jāpatveras no auksta vēja. Rucavnieces sēja trīs villaines — drābuli, mērģeni un balto villaini, galvā linu šallīti — nāmatu — un virs tā sarkanu zīda vai vilnas lakatu. Te, vidienē, ar tik bagātīgu apģērbu būtu karsti. “Zeķes rucavniecēm ir palieliem caurumiem, par caurlielenēm sauc, tādas pati sev uzadīju,” Daiga rāda mežģīņaino darinājumu. “Īstās rucavnieces gribēja, lai kājas izskatās resnākas, īstai, pamatīgai sievai kājām jābūt resnām. Lai tās izskatītos lielākas, kājas notina ar zilu audumu un virsū uzvilka caurlielenes. Un tad tāda sieva ar gruntīgām kājām nozīmēja kārtīgu darba darītāju.” Par to, kādēļ šajā Rucavas tērpā ir mazāk sarkanās krāsas nekā Nīcas un Bārtas, Daiga zina stāstīt interesantu teiku. Nīcai ir sarkani brunči, Bārtas brunčiem sarkana tikai apakšmala, bet rucavniecēm vien mazliet uz pleciem sarkanā. Velns ar sarkano krāsu esot krāsojis tautastērpus, nīceniece atskrējusi pirmā, un tai visi brunči sarkani, otrā bijusi klāt bārteniece — tai krāsas pieticis svārku apakšmalai. Visbeidzot ierodoties rucavniecei, krāsa bijusi iztērēta. Tad velns ar ķepām apķēris rucavnieci ap pleciem, un tur palikuši divi sārti pleķīši.
Darina vīru un sievu vainagus
Jāņu vainagu darināšana un pārdošana ir tradīcija, kas aizsākusies pirms gadiem desmit, sanākot kopā kolēģēm Daigai Martinsonei, Inārai Plakanei, Guntai Šusterei un Ilvai Ozolai. “Pēc Ināras ierosinājuma uzpīt skaistus vainagus un pārdot Līgo noskaņai sev un citiem par prieku to esam darījušas kādus astoņus gadus. Šogad visām ciemos būs mazbērni, un viņiem pirmā vieta, laika vainagiem neatliks,” stāsta Daiga. Vainagu pīšanas process veidojas no trijiem posmiem, ir darbietilpīgs, laikietilpīgs un rada daudz patīkamu emociju, prieku un gandarījumu. “Viens no skaistākajiem ir zāļu vākšana — braucam pēc ozolu zariem, kalmēm, pļavās plūcam āboliņu, malvas un citas jāņuzāles, kas nu kuros saulgriežos zied. Darinām divu veidu vainagus — vīru un sievu. Vīru tikai no ozoliem, sievu — no ziediņiem. Otrā daļa ir pīšana, tā parasti notiek pie Ināras — pagalms pilns zaru un ziedu, un, kad 20 vainagu uzpīts, piecelties grūti!” smejas Daiga. “Trešais solis ir tirgošanās, parasti esam pie Klidziņas. Pirmajos gados bija diezgan daudz vainagu pārdevēju, nebijām vienīgās. Arī tas ir interesants process — aprunāties ar cilvēkiem, pavērot, kāda gaume. Reiz piestāja dziedātājs un aktieris Edgars Pujāts, viņš bija ceļā uz koncertu Līvānos. Pajautājām, vai viņš ir tas aktieris, kurš dzied skaisto dziesmu “Veltījums mīlestībai”? Interesanti, ka vēlāk žurnālā “Santa” pamanīju interviju ar Edgaru Pujātu, un tajā viņš šo īso tikšanos pieminēja ar jaukiem vārdiem, sakot, cik patīkami, ka viņu atpazīst un viņa dziesmas ir vajadzīgas.”
Pelde saulrietā
Vainagu mode mainās, un, tiklīdz parādās kāds interesants jaunums, tas arī jāpiedāvā. Vienā gadā modē nāca vainags bizes veidā, ko darina no grīšļiem un rotā ar ziedu pušķīti vai peoniju, to arī Skrīveru dāmas iemācījušās pīt.
“Meitenēm ļoti patīk balts fons ar sarkanu akcentu, rudzupuķu vainadziņi. Reiz uzpinām tādu kā reklāmas vainadziņu no rozēm. Ar to piesaistītu garāmbraucējus, bet pārdošanai bija citi — parastie. Drīz vien apstājās automašīna, un pircējam vajadzēja tikai to rožu un nevienu citu. Mēs sakām, ka to nepārdodam, taču mums nācās piekāpties, tā palikām bez “reklāmas”. Vienā gadā tieši pirms Jāņiem ziedēja mīlestības koks, tas laikam ir bijis visādā ziņā skaistākais un smaržīgākais vainadziņš, ko darinājām un pārdevām.”
Cita skaista tradīcija ir tikšanās ar draudzenēm un kolēģēm īstajos saulgriežos, 21. jūnijā, pie Daugavas. “Kurinām ugunskuru un ejam peldēties. Ūdenī jābrien tieši tajā brīdī, kad riet saule un kaut kas jāvēlas,” stāsta Daiga. “Lai cik neticami varbūt izklausītos, šīs vēlēšanās ir piepildījušās. Un peldēties esam gājušas pat ļoti aukstā laikā, ir bijis auksts un lietains. Peldei jānobriest gan emocionāli, gan fiziski. Tā uzreiz nevar skriet ūdenī, jāpaiet ap ugunskuru, jāpārlec tam pāri, kad jūt, ka iekšpusē ir silti, tad var doties peldē. Uguns rituāls ir ļoti svarīgs. Atceros, vienugad mums pašiem mājās bija ugunskurs no egļu malkas, nebija vēja un dzirksteles ietiecās debesīs, pāri koku galotnēm. Tas bija ļoti skaisti. Vēl kāds Jāņu dienas rīts palicis atmiņā ar peldi starp ūdensrozēm Apaļajā ezerā.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Jāņus sagaidīs tautastērpā

Kategorijas