No augšas viss labāk redzams

2016. gada 22. jūnijs 00:01

686

Aicinot uz mājām skursteņslauķi, daudzi izbrīnītos, redzot ierodamies sievieti. Skrīveriete Līga Ondzule to ir pieredzējusi, bet tas viņu nesatrauc, jo šis darbs ir interesants un aizraujošs. Viņa nebūt nenožēlo, ka piekritusi turpināt ģimenes tradīciju, jo skursteņslauķis ir arī Līgas tētis. Šobrīd skrīveriete vēl ir mācekles statusā, bet, neraugoties uz to, cilvēki vēlas pieskarties viņas formastērpa pogai, jo ticam taču, ka tas nes veiksmi.

Vēl mācās
— Skursteņslauķa arods bija apzināta izvēle?
— Tētis mani tajā visā “ievilka”. Viņš ir profesionāls skursteņslauķis, ieguvis meistara diplomu un var apmācīt citus. Viņam šķiet svarīgi savas zināšanas nodot vēl kādam. Brālis pārcēlās dzīvot citur, un tētis jau ilgāku laiku mēģināja mani pierunāt, lai pamēģinu. Bija viņam arī vairāki palīgi un māceklis, bet ne visiem šī nodarbe piemērota. Tagad mācos un divas dienas nedēļā darbojos kopā ar viņu.
— Nebija bail strādāt augstumā?
— Pirmās man bija mājas ar lēzenajiem jumtiem, un tad jau problēmu nekādu. Pieejot pie jumta malas, sajūtas gan nebija omulīgas. Tad vajadzēja tīrīt skursteņus vienai četrstāvu mājai ar diezgan stāvu jumtu. Uz skursteņa parasti kāpj tētis, un es esmu palīdze, bet tik un tā nejutos īpaši labi, tomēr pēc tam augstums mani vairs nesatrauca. Sākumā es uz skursteņa sēdēju, tagad jau stāvu bez problēmām.
— Iepaticies šis darbs?
— Jā, man patīk fiziski darbi. Cilvēkiem patīk, ka mājās ierodas skursteņslauķis. Reiz viena kundze tik ļoti gribēja piedurties pogai, bet toreiz man nebija tāda apģērba, tāpēc iztika ar pušķīti. Draugi arī par to sajūsmināti. Protams, tas ir smags darbs, bet gribēšana ir, un vēl jau daudz jāmācās. Jūlija sākumā būs ikgadējais skursteņslauķu salidojums, visi kopā uz to dosimies.
— Tas nav izmirstošs arods?
— Noteikti nē, jo klientu tētim netrūkst. Kamēr būs skursteņi, arī skursteņslauķus vajadzēs. Latvijā ir 66 sertificēti amatnieki.
Mierīga dzīve neder
— Jums jau ir kāda profesija?
— Aizkraukles profesionālajā vidusskolā mācījos par audēju.
— Kāpēc tāda izvēle?
— Skolas laikā biju klusa, kautrīga un nezināju, ko īsti nākotnē vēlos darīt. Mamma ieteica iet uz audējiem, jo Aizkrauklē bija atvērta tāda programma. Kad pabeidzu skolu, atkal nezināju, ko gribu darīt. Vasarā vēl gāju uz skolu aust, un viens no pasniedzējiem teica, ka Rīgas Tehniskajā universitātē izveidota jauna fakultāte amatniekiem, vai negribu tajā stāties. Domāju, kāpēc nē? Budžeta grupā netiku un paliku uzreiz “aiz strīpas”, bet līdz ar to bija atlaide mācību maksai, un paliku studēt. Pa vidu gan vēl ņēmu pārtraukumu, jo baidījos, ka nenokārtošu eksāmenu vācu valodā, un aizbraucu gadu pastrādāt Vācijā. Pēc tam eksāmenu nokārtoju svilpodama un ieguvu tur arī jaunus draugus.
— Kādu specialitāti ieguvāt?
— Esmu tekstiliju dizainere, un mans diploms atbilst, lai mācītu aust citus vai veidotu savu uzņēmumu, jo studiju programmā bija arī uzņēmējdarbība.
— Strādājāt savā profesijā?
— Studiju laikā nedaudz pastrādāju vienā uzņēmumā par audēju, bet mācību dēļ daudz laika nevarēju tam veltīt. Mans darbs vairāk saistījās ar bērniem, jo Vācijā strādāju par auklīti un vēlāk arī Latvijā. Tomēr pēc tam jutos sevi izsmēlusi šajā darbā un domāju meklēt ko citu. Laikrakstā ieraudzīju sludinājumu, ka lielveikalā meklē darbinieci rotaļu laukumā, un mani pieņēma. Pēc gada pieteicās meita, un, tā kā ir uzskats, ka bērnam līdz triju gadu vecumam vislabāk augt mājās, nestrādāju. Tad pieteicās nākamais bērns, atkal trīs gadus biju mājās, bet, kad sadomājām trešo, tad gan vairs tik ilgi mierā nevarēju palikt. Tomass jau divu gadu vecumā sāka apmeklēt bērnudārzu.
— Šo laiku galvenokārt veltījāt tikai bērniem?
— Tik mierīgi tas nebija, jo iesaistījos daudzās sabiedriskās aktivitātēs. Jau vairākus gadus Aizkraukles adventistu draudzē esmu bērnu sabatskolas skolotāja. Arī dzīvojot Skrīveros, baptistu draudzē ar meitu sākām apmeklēt svētdienas skolu, un mani aicināja vadīt svētdienas skolas nodarbības. Skrīveros tagad tas viss nedaudz apsīcis, bet reizi gadā pašvaldībai rakstu projektu radošo darbnīcu atbalstam baptistu draudzē. Tajā visā cenšos iesaistīt arī citus, jo viens jau visu nevar.
Atkal pie stellēm
— Vai ticība jūsu ģimenē ir ikdiena?
— Katru sestdienu dodamies uz dievkalpojumu. Kad sākās Atmoda, adventistu draudze Aizkrauklē rīkoja seminārus, un mamma aizgāja kopā ar mums, bērniem. Tā arī pamazām iesaistījāmies draudzes dzīvē. Studiju gados gan tam laika bija mazāk, bet kopā ar saviem bērniem atkal sāku darboties aktīvāk.
— Rīga vai ārzemes vairs nevilina?
— Ciemos aizbraukt jā, bet dzīvot gan nē. Esmu tomēr zemes cilvēks, kuram vajag rušināties dārzā un svaigu gaisu. Nesen atsaucos darba piedāvājumam palīdzēt kādai sievietei dārza darbos dažas dienas nedēļā. Aust man arī joprojām patīk, lai gan jau desmit gadus neesmu to darījusi. Kad jaunākais dēliņš Tomass vēl bija mazs, māmiņām notika nodarbības, kurās mācīja rakstīt projektus. Tas mani iedvesmoja, un es uzrakstīju projektu aušanas darbnīcas izveidei, ko iesniedzu LEADER programmā. Gribu iegādāties trīs stelles, lai Skrīveros varu mācīt aust. Ja projektu apstiprinās, no kādas nodarbes gan, iespējams, nāksies atteikties.
— Izdosies?
— Kas zina, ko pēc laika dzīve piedāvās. Tīrot skursteņus, kāds klients parādīja savus klūgu pinumus. Šī nodarbe man jau sen ir tuva, bet kaut kā nebija laika mācīties, jo nodarbības Skrīveros notika svētdienās, un tā vīram ir vienīgā brīvā diena, kad mājās kaut ko var padarīt. Tas onkulītis jautāja, vai tomēr negribu mācīties, un es teicu — jā... Ar tām vēlmēm ir tā — jau sen lūdzu Dievam iespēju mainīt auklītes nodarbošanos un ieraudzīju sludinājumu par darbu rotaļu laukumā. Tā ka nevar zināt, kā viss izvērtīsies nākotnē.
— Vai ir vēlēšanās strādāt labi apmaksātu un stabilu darbu?
— Ir, protams, bet jāraugās pēc situācijas. Kamēr bērni mazi, vairāk piemērots ir darbs, ko varu savienot ar mājas dzīvi. Biju pieteikusies dažiem amatiem valsts iestādēs, bet mani nepaņēma. Acīmredzot tas nebija domāts man.
— Esat skrīveriete?
— Līdz astoņu gadu vecumam dzīvoju Skrīveros, un tad ar vecākiem pārcēlāmies uz Aizkraukli. Pēc augstskolas beigšanas, kad Rīgā vairs nebija, kur palikt, sāku braukāt uz vecmāmiņas māju Skrīveros, un tur arī abi ar vīru pārcēlāmies. Ar viņu iepazinos studējot. Viņš kopmītnēs dzīvoja vienā stāvā, es citā, un kopīgos pasākumos satuvinājāmies. Esam diezgan atšķirīgas dabas, bet acīmredzot pretpoliem kopā labāk. Vīrs ir klusāks un vairāk mājās sēdētājs, bet es aktīvāka. Kādam jau vajag apslāpēt manu enerģiju. Ne vienmēr tas man patīk, bet apdomājot saprotu, ka viņam taisnība. Ja dažkārt par ko šaubos, arī ieklausos viņa domās. Cenšamies reizi gadā aizbraukt uz divu dienu kristīgo nometni pāriem, kas ik reizi notiek citā vietā. To var apmeklēt ikviens pāris, un tā ir laba iespēja pavadīt laiku divatā. Cenšos viņu kaut kur “izkustināt” no mājas.
— Kādi jums ir Līgosvētki?
— Esam pilns komplekts, jo mans tētis ir Jānis. Līgosvētkus gan biežāk svinam pie vīra radiem Latgalē, bet kā kristiešiem nav mums stipru šo svētku tradīciju. Ir, protams, ugunskurs un siers, bet lielas svinības nerīkojam.

Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Līga Ondzule.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1978. gada 19. aprīlis, Aizkraukle.
DZĪVESVIETA: Skrīveri.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NODARBOŠANĀS: skursteņslauķa mācekle.
ĢIMENE: vīrs Edgars, bērni — Laima, Gustavs un Tomass.
VAĻASPRIEKS: vadīt bērniem nodarbības.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.

Staburags.lv ARHĪVS

No augšas viss labāk redzams

Kategorijas