No govju kūtīm līdz garnelēm

2016. gada 21. jūnijs 00:01

394

Biedrība “Latvijas Biogāzes asociācija” dibināta 1994. gadā un ir viena no vecākajām nevalstiskajām organizācijām Latvijā, kas darbojas atjaunojamās enerģijas jomā. Par situāciju biogāzes nozarē stāsta asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš.
— Kad Latvijā tapa pirmās biogāzes iekārtas?
— Pirmā biogāzes stacija uzcelta jau 1980. gadā. Tās otrā kārta tapa, šķiet, 1984. gadā, un šī ražotne darbojās līdz 1995. vai 1996. gadam. Biogāzes stacija tika uzcelta toreizējā padomju saimniecībā “Ogre” pie 3000 cūku fermas “Papardes”. Vilis Dubrovskis tur veica plašus zinātniskus un praktiskus pētījumus, rakstot savu doktora disertāciju. Pētnieki tur arī analizēja digestāta īpašības.
Otra biogāzes rūpnīca Latvijā tapa 1984. gadā agrofirmā “Uzvara” Bauskas rajonā. Šajā iekārtā kā izejvielu izmantoja atlikumproduktu no blakus esošā zaļās masas frakcionēšanas ceha (toreiz šo atlikumproduktu sauca par brūno sulu). Tā bija vieta, kur 1985. gadā pirmo reizi Padomju Savienībā no biogāzes ieguva elektrisko enerģiju.
Protams, tā nebija tāda elektroenerģijas ražošana kā mūsdienās, bet, kad atbrauca vīri no Maskavas, “Iļjiča lampiņa” dega un ģenerators rūca. Var teikt, ka šī joma Latvijā ir praktiski zināma jau no astoņdesmitajiem gadiem.
— Kā tas ir, salīdzinot pasaules mērogā?
— Pasaulē tas viss darbojas jau gadus 200 vai 300. Ķīnā biogāzes iekārtu skaits mērāms miljonos. Tā kā viņiem ir silts klimats, pie daudzām dzīvojamajām mājām apakšā ir tvertne, kurā krājas viss, kas sadzīvē paliek pāri. Izmanto milzum daudz nelielu biogāzes iekārtu. Pārsvarā radušos enerģiju izlieto kā gāzi uztura gatavošanai un apgaismojumam gāzes lampās.
— Tātad iespējas izmantot biogāzi ir gana plašas?
— Jā, tā ir. Mēs Latvijā visbiežāk izvēlamies vienkāršāko ceļu — ražojot elektrību. Kad būvēja esošās biogāzes iekārtas, tas bija vienkāršākais un akceptējamākais veids, tādēļ arī visizplatītākais.
— Latvijā pārsvarā biogāzes ražotnes izmanto elektrības iegūšanai?
— Pamatā. Ir viena ražotne, kur daļēji enerģiju izmanto siltumapgādei, uzreiz sadedzinot, — tas ir uzņēmumā “Cēsu alus”. Tur, starp citu, ir ļoti skaista un moderna biogāzes iekārta. Viņiem, kad būvēja jauno rūpnīcu, bija izvirzīts nosacījums, ka notekūdeņu priekšattīrīšana jānodrošina tādā līmenī, lai pilsētas attīrīšanas iekārtas tos var paņemt. Līdz ar to pirmie rupji piesārņotie netīrumi krājas pie viņiem, ātrā tempā tos noraudzē un katlumājā ir viens apkures katls, kurš strādā tikai ar biogāzi. Pārējo, cik nepieciešams ražošanas nodrošināšanai, kurina klāt ar dabasgāzi.
Protams, apkuri nodrošina arī daudzviet citur, bet izmantojot elektroenerģiju. Pamatā saražo elektrību un siltumu, bet ir jautājums — cik daudz siltuma izmanto? Tomēr daudzviet visu saražoto izlieto ļoti lietderīgi, piemēram, Iecavā esošā biogāzes stacija visu siltumu atdod Iecavai.
— Varbūt daudzviet tas nemaz nav izdarāms, jo biogāzes ražotnes atrodas klajā laukā. Kāds tur ir lietderības koeficients? Saražotais tiek izmantots jeb palaists gaisā?
— Attīstoties biogāzes ražotņu celtniecībai, pirmajos gados cilvēki mēdza apgalvot, ka tās top galīgos laukos, nekurienes vidū un no tā nebūs nekāda jēga. Tomēr šādu gadījumu Latvijā ir ļoti maz — no 59 biogāzes ražotnēm tādas būtu labi ja desmit.
Gadījumos, kad esam saņēmuši ne pārāk pozitīvas atsauksmes par biogāzes ražotņu darbību, tas bijis par šādām nekurienē uzceltajām. Ir arī gadījumi, kad dziļos laukos tapusī biogāzes rūpnīca jau apaudzēta ar 1000 govju kūti un galdniecību. Ir daudz pozitīvu piemēru. Tolaik, kad valsts sniedza atbalstu ražotņu būvniecībai, nebija nosacījuma, ka tām jāizmanto siltums, taču aktīvi un domājoši uzņēmēji attīstījuši uzņēmējdarbību tālāk — ir, piemēram, biogāzes rūpnīca, pie kuras izveidota garneļu audzētava, pie vairākām uzceltas siltumnīcas.
— Kurā Latvijas reģionā biogāzes ražotņu ir visvairāk?
— Zemgalē un Vidzemē. Zemgalē ir 19 biogāzes stacijas, kas ir aptuveni trešā daļa no visām. Kurzemē biogāzes staciju ir mazāk, jo tur lielāku teritorijas daļu aizņem meži. Savukārt Latgale ir atsevišķs stāsts, tur ir pavisam citi iemesli, kāpēc šo ražotņu nav.
— Kādas ir izteiktākās problēmas nozarē pašlaik?
— Ir divi noteikumi, pēc kuriem darbojas biogāzes stacija. Vienā gadījumā ražotne strādā ar fiksētu elektrības cenu, otrā — ar nefiksētu tarifu, kas piesaistīts dabasgāzes cenai. Tie, kuri darbojas pēc otrā varianta, pašlaik ir vairāk kā neap-
mierināti, jo dabasgāzes cena samazinās.
Ja runājam par fiksēto tarifu, piemēram, Vācijā sistēma ir pilnīgi cita. Tur fiksētais izcenojums bija ļoti zems, bet, attīstot ražošanu, uzņēmējam deva bonusa punktus par to, ka lietderīgi izmanto siltumu, tāpat papildu centus deva par apkārtējās vides sakopšanu, piemēram, grāvmalu appļaušanu un šo atkritumu izmantošanu ražošanā. Ar papildu bonusu novērtē arī inovatīvu tehnoloģiju izmantošanu. Summāri zemniekam tur iespējams iegūt vairāk. Uzņēmēju motivē meklēt veidus, kā biogāzes ražotni izmantot pēc iespējas pilnīgāk.
Pie mums gan arī bez īpašas motivēšanas, kā jau minēju, ir uzņēmēji, kas attīsta savas ražotnes un meklē veidus, kā tās izmantot pēc iespējas plašāk.
— Nereti uzskata, ka biogāzes ražotņu īpašniekus jau tā pārāk atbalsta, veidojot viņiem labvēlīgus likumus.
— Jautājums, ko nozīmē pārāk atbalstīt. Cilvēki Latvijā nereti redz zemnieku, kurš brauc ar džipu, un viņiem šķiet, ka tam jau naudas par daudz. Es, protams, saprotu, kas ar to domāts. Daļēji tā varētu teikt — vienai daļai zemnieku un uzņēmēju sanācis dubultatbalsts. Viņi saņēma atbalstu no struktūrfondiem, lai uzceltu ražotnes, un saņem atbalstu par elektroenerģijas ražošanu. Taču nevar noliegt, ka tieši tādējādi daudzus uzņēmumus izdevies plaši attīstīt. Nevar skatīties šauri tikai uz biogāzes staciju, lielākā daļa šo uzņēmumu kļuvuši par attīstītiem kompleksiem, kuros ir siltumnīcas un kūtis, nodarbināti vairāki desmiti darbinieku.
— Kāda ir situācija citās Eiropas valstīs? Biogāzes ražotņu ir apmēram tikpat daudz?
— Līdzīgi. Ir valstis, kurās vairāk, ir — kurās mazāk. Vācijā šādu ražotņu ir vairāk nekā Latvijā. Zinu, ka Austrijā darbojas 450 biogāzes staciju un izteikti atbalsta tieši nelielās. Man šī iemesla dēļ vislabāk patīk Austrijas modelis. No vides viedokļa Latvijā vairāk virzāmies uz industriālo lauksaimniecību, bet Austrijā atbalsta tieši mazos un vidējos lauksaimniekus. Arī biogāzes jomā tur atbalsta ražotņu līdz 500 kilovatiem izveidi. Latvijā vidējā biogāzes staciju jauda ir viens megavats. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

No govju kūtīm līdz garnelēm

Kategorijas