Neļaujiet ielikt sevi kastītē!

2016. gada 21. jūnijs 00:01

319

Aizkraukliete Linda Galino ir sabiedrisko attiecību speciāliste, divu bērnu mamma, kā arī biedrības “Vecāki Aizkrauklei!” aktīviste. Pagājušajā gadā viņa izlēma iesaistīties Valsts probācijas dienesta līdzgaitniecības projektā. Tas daudzos raisīja neizpratni un jautājumu — kādēļ? Linda atklāj, kas viņu pamudināja iesaistīties šajā projektā, ko īsti nozīmē līdzgaitniecība un kādēļ tas ir būtiski ikvienam no mums.

— Kas tevi pamudināja kļūt par brīvprātīgo? Kā uzzināji par šādu iespēju?
— Par iespēju uzzināju Aizkraukles novada mājaslapā. Ja tagad jāanalizē, kas mani pamudināja pieteikties projektam, to grūti pateikt divos vārdos. Tajā brīdī viss saslēdzās kopā — man bija brīvs laiks, turklāt es spilgti atceros arī savus jaunieša gadus. Iespējams, man arī būtu noderējis tāds cilvēks blakus. Man bija iekšēja vēlme ieguldīt sabiedrībā kopumā. Manuprāt, katram sabiedrības loceklim vajadzētu ne tikai domāt par sevi, savu dzīvi, ģimeni, darbu, bet dot kaut ko sabiedrībai pretī. Ja tev dzīvē viss ir bijis kārtībā, kādēļ lai tu nedotu kaut ko pretī? Tas prasa tikai tavu brīvo laiku un ieinteresētību citos.
— Cik ilgi jau esi līdzgaitniece?
— Šobrīd kā līdzgaitniece strādāju trešo mēnesi. Līdzgaitniece esmu pirmo reizi, bet pirms tam kā brīvprātīgā darbojos citu veidu projektos.
— Vai esi saņēmusi apkārtējo nosodījumu/komentārus par piedalīšanos šajā projektā?
— Drīzāk neizpratni — kāpēc man tas vajadzīgs? Vai man par to maksā, un kādēļ es to daru, ja jau man nemaksā? Bet man tas šķiet normāli — cilvēkiem ir dažādas pieredzes. Kad es izskaidroju projekta būtību, cilvēki paši sāk aizdomāties un piekrīt, ka tā ir laba ideja! Mēs visi esam saistīti. Nav iespējams novilkt robežu, ka mēs, labie cilvēki, kas likumus nav pārkāpuši, esam te, bet tie, kas izdarījuši kaut ko sliktu, ir aiz mistiskas līnijas, un viņu dzīves mūs neskar. Viņi tepat vien ir! Tas spilgti izpaužas mazās pilsētās, reģionos. Rīgā vari dzīvot un nezināt par savu kaimiņu, bet mazpilsētā tā nav. Ja mēs, pārējie, neko nedarīsim un domāsim, ka jauniešu likumpārkāpēju problēmas attiecas tikai uz valsts dienestiem, policiju un cietumiem, nevis uz katru no mums, tad nākotne būs bēdīga. Arī viņiem kādreiz būs bērni — ja viņu pieredze dzīves laikā nemainīsies, viņi to nodos tālāk saviem bērniem.
— Teici, ka stāsti citiem par šo projektu un viņi aizdomājas par to. Varbūt jau kādu esi iesaistījusi?
— Nē, bet ļoti to vēlētos! Kad projekts tika izsludināts, pieteicās aptuveni 80 cilvēku no visas Latvijas. Ņemot vērā, ka par to nemaksā, tas, manuprāt, ir daudz. Man ir ļoti forši aizbilstamie — vienam ir 17, otram 19 gadi. Viņi ir tādi paši jaunieši kā pārējie. Es nezinu, ko viņi ir izdarījuši, bet ticu, ka ikviens no mums ir izdarījis ko tādu, par ko pieķerts saņemtu sodu. Citiem kolēģiem ir nosacīti smagāki gadījumi, viņiem ir cita pieredze, kas nav tik pozitīva kā man, bet arī vērtīga. Ja viņiem izdodas kaut ko mainīt to jauniešu uztverē, tad tas droši vien ir vēl lielāks gandarījums!
— Kā izpaužas līdzgaitniecība? Kāda ir tava ikdiena šajā projektā?
— Ar katru no puišiem man jāpavada vismaz astoņas stundas mēnesī. Kā mēs tās aizpildām, to izdomājam paši, savstarpēji vienojoties. Izdomājam, sazvanāmies, vienojamies, un viss — braucam! Esam bijuši baseinā, apmeklējuši pasākumus, kafejnīcas, pārrunājam, kā viņiem iet. Tā mazliet ir arī tāda līdzdzīvošana viņu uztraukumiem un problēmām. Pirmajā līdzgaitniecības mēnesī tās, protams, nebija astoņas stundas, bet vairāk. Man patīk kopā ar viņiem pavadīt laiku. Esmu uzzinājusi daudz jauna, viņi mani pārsteiguši ar saviem uzskatiem un viedokli. Mums ir diezgan ievērojama vecuma atšķirība — man ir 33 gadi, ģimene, bērni un pilnīgi cita dzīve. Tas arī mani izrauj no ikdienas un liek paskatīties uz lietām citādāk. Tas laiks, ko pavadu ar saviem aizbilstamajiem, ir salīdzinoši īss — trīs mēneši. Es neloloju ilūzijas, ka šajā laikā pārvērtīšu viņu dzīvi, un tāds nav arī projekta mērķis.
— Kā tev šķiet, kas šim cilvēkam ir svarīgāks — brīvā laika pavadīšana kopā, apmeklējot kino, kopā sportojot, vai iespēja izrunāties un izkratīt sirdi?
— Ja jautātu viņiem pašiem, tad viņi droši vien atbildētu — brīvā laika pavadīšana. Sirdi kratījuši viņi nav, bet, manuprāt, jebkuram cilvēkam ir patīkami, ja kāds rūpējas un uztraucas par to, kā tev klājas, kā jūties, ko domā. Tās sarunas kaut kur paliek. Esmu sapratusi — viņus nemitīgi kāds māca dzīvot, tādēļ jau pašā sākumā viņiem teicu, ka tāds nav mans mērķis. Viņiem ir vajadzīgs kāds, kas ar viņiem vienkārši ir kopā, nevis mēģina panākt, lai viņi mainās vai sāk domāt citādāk.
— Vai esi novērojusi, kā mainās cilvēks šajā līdzgaitniecības procesā?
— Ir mainījušies, tiešām! Man pašai tas bija liels pārsteigums, jo šķita, ka tik īsā laikā tas nav iespējams. Viņi paši sākuši plānot mūsu aktivitātes. Tā ir būtiska izmaiņa, jo jaunieši bieži dažādas blēņas izdara garlaicības dēļ. Viņi klīst apkārt, izdara kaut ko un nepadomā par sekām. Ja viņiem tas būs izveidojies kā ieradums — kvalitatīvi plānot savu atpūtu, tās būs lielas un vērtīgas izmaiņas.
— Bieži cilvēki novirzās no ceļa, sakot, ka “bija nepareizajā kompānijā”. Vai tas nozīmē, ka, lai mainītos, jāmaina šī kompānija, vide?
— Viegli tas noteikti nav, taču katrs gadījums ir atšķirīgs. Ir sliktas kompānijas, un tu nevari sākt dzīvot citādāk, ja katru dienu atrodies tajā vidē. Bet ikdienišķākās situācijās, manuprāt, nav jāatsakās no draugiem, lai mainītos. Motivācija rodas pašā cilvēkā. Ja pašam ir mērķi un vēlme kaut ko sasniegt, tad neviens cits viņu nevar novirzīt no ceļa. Manuprāt, ir jācenšas saprast, kas jaunietim padodas un kas viņu aizrauj. Kaut kas tāds, kas dod impulsu sevi izraut no sliktās vides. Tā var būt arī garīga izraušanās. Viens no maniem aizbilstamajiem ir izteikts līderis. Ja viņš šīs līdera īpašības ievirzīs pozitīvā gultnē, ticu, ka viņš šos “sliktos zēnus’’ aizraus sev līdzi! Motivācija jāmeklē sevī. Ja jaunietim vēl nav brieduma un pieredzes, viņam jāpalīdz atrast savu ceļu. Tas savukārt ir viens no līdzgaitnieku uzdevumiem.
— Vai kāds var palīdzēt otru virzīt uz pareizā ceļa vai viņam pašam jāsaprot, kur iet?
— Palīdzēt var, bet nevar visu izdarīt viņu vietā. Mans aizbilstamais šobrīd beidz skolu un plāno, kur studēs. Es, protams, varu meklēt skolas, piedāvāt viņam, bet tas nav vajadzīgs un nedos rezultātu. Skan diezgan klišejiski, bet neviens neko nevar izdarīt tavā vietā, jo lēmumus pieņem tu. Ja esi sapratis, kādēļ tev to vajag, tu arī turēsies pie mērķa.
— Kādam jābūt mentoram, kas varētu ietekmēt jaunieša dzīves izvēli?
— Viņam nav jābūt priekšzīmīgam un ļoti veiksmīgam cilvēkam. Svarīgāka ir empātija, līdzjūtība un vēlme izprast otru cilvēku. Tajā pašā laikā jūtot, kad laikus atkāpties, lai nekļūtu par aprūpētāju, vēl vienu mammu vai tēti. Mentoram jābūt blakus, jābūt ieinteresētam, jābūt savējam, bet tajā pašā laikā jāļauj palikt pašam. Jauniešus atbaida šie pareizie uzstādījumi. Es cenšos būt savējā, tajā pašā laikā nemanot dodot viņiem impulsus un pastāstot par kaut kādām iespējām.
— Ko tu ieteiktu citiem, kas apsver iespēju kļūt par līdzgaitnieku?
— Te nederēs padoms — pamēģini un tad izdomāsi! Iesaistoties šajā projektā, tu uzņemies atbildību. Iesaku apsvērt to kārtīgi, mēģināt saprast sevi pašu — vai esi gatavs būt tam cilvēkam blakus? Nevis tikai aiziet kopā uz pasākumu, bet arī būt blakus, kad viņam neiet tik viegli? Protams, līdzgaitnieks nav psihologs, viņš arī nevar pārāk iesaistīties aizbilstamā dzīvē un risināt visas viņa problēmas. Viņam ir jābūt sasniedzamam, viņam ir jāpalīdz jaunietim atrast speciālistu, ja tas nepieciešams. Viņam jābūt atvērtam pret jaunieti, jānoliek malā aizspriedumi un pamācības. Turklāt arī pašam jaunietim ir jāpiekrīt projektam — nav tā, ka tas viņam ir uzspiests. Viņam piedāvāta šāda iespēja, un viņš varēja arī nepiekrist. Zinu, ka bija arī tādi, kas tika uzrunāti, bet nepiekrita.
— Kā tev šķiet, kādēļ viņi nepiekrita?
— Iespējams, tās ir bailes no apkārtējo nosodījuma. Viņam nevajag vēl vienu cilvēku, kas māca dzīvot. Ir jānovērtē tas, ka jaunietis ir piekritis iesaistīties šajā projektā. Viņš varēja palikt savā komforta zonā, kur nekas nav jāmaina. Tas viņam ir liels izaicinājums — tikties ar svešu cilvēku, turklāt es to uztveru kā soli tam, ka viņš tiešām ir gatavs mainīt savu dzīvi. Es ļoti ceru, ka maniem puišiem tā būs! Arī šobrīd viņi ir iesaistījušies kādā vasaras projektā, kas viņiem ir kaut kas pilnīgi jauns un nezināms. Maza daļa no pārmaiņām.
— Kā turpināsies jūsu attiecības, kad šis līdzgaitniecības periods beigsies?
— Domāju, ka mēs noteikti turpināsim komunicēt. Iespējams, kaut ko kopā darīsim. Protams, mani interesēs, kā viņiem klājas un kā tālāk veidojas viņu dzīves, taču arī no viņiem jābūt ieinteresētiem. Ja es to jutīšu — ļoti priecāšos!
— Kāds būtu tavs novēlējums tiem jauniešiem, kas vēl tikai meklē savu pareizo ceļu?
— Runājot ar probācijas uzraudzībā esošajiem jauniešiem, esmu sapratusi, ka viņi ir pakļāvušies sabiedrības spiedienam. Viņi ielikti kastītē un aizstumti aiz robežas, ko sauc — likumpārkāpēji. Es novēlu neļauties uzspiestiem zīmogiem! Tas ir ērts variants citiem un beigās arī pašam sev — jo es taču esmu tas, kurš neko nemāk, no kura neko labu negaida. Arī jauniešiem, kas nav pārkāpuši likumu, novēlu mazāk klausīties to, ko saka pārējie, bet palikt atvērtam pašam sev. Iespējams, jauniešiem tas ir grūti, jo no viņiem prasa daudz — izlemt, par ko kļūs, kādus talantus attīstīs. Viņi vēl ir salīdzinoši maz pieredzējuši. Jaunieši, neļaujiet sevi ielikt kastītē! ◆

Fakts

Valsts probācijas dienests īsteno jaunu projektu, kura mērķis ir brīvprātīgo līdzgaitniecības prakses attīstīšana darbā ar bērniem un jauniešiem vecumā no 14 līdz 25 gadiem, kuri ir nonākuši Valsts probācijas dienesta redzeslokā.
Līdzgaitniecība jauniešiem plānota kā brīvprātīgā un jaunieša (aizbilstamā) kopēji izdomātas aktivitātes, kuru organizēšanā atbalstu sniedz Valsts probācijas dienesta koordinatori. Galvenais brīvprātīgā darba nosacījums ir līdzgaitnieka vēlme palīdzēt aizbilstamā problēmu risināšanā, sniedzot jaunietim pozitīvu piemēru un iedrošinājumu.

Staburags.lv ARHĪVS

Neļaujiet ielikt sevi kastītē!

Kategorijas