Ar zosu maisu mugurā

2010. gada 9. novembris 08:24

12533

Kurmenes pusē Rutas un Andreja Putnieku zemnieku saimniecības “Nagliņas” pelēkās zosis Mārtiņdienu sagaidīs nevis “lūkojoties” no pusdienu šķīvja, bet, kā ierasts, gāginot un krājot spēkus ziemas mēnešiem.

Tikai Rīgas kungiem
Pērn saimnieks puspajokam, pusnopietni saimniecei ieminējies par zosu turēšanu. Tā “Nagliņās” drīz vien ieradās piecas pelēces. Tagad viņas iedzīvojušās, kļuvušas par daļu no saimes, naktī labprāt guļ kopā ar suni. Lai arī nobarojušās tik brangas, ka saimniece nejaudā pacelt, un Mārtiņdienā būtu labu labais mielasts, roka neceļas likvidēt. Ielikusi sludinājumu avīzē, bet tikai vienai uzradies pircējs. — Ja pircēju nebūs, trīs zosu mātes un viens tēvainis paliks vēl ziemu, un pavasarī jau būs jaunā paaudze. Vēl pirms nedēļas pa kādai olai ar’ deva, — stāsta saimniece.
Rutas bērnībā viņas māte turējusi krietni lielāku zosu pulku, kuru nācies ganīt. Nopļautās kolhoza lauku malas bija labu labās ganību vietas. Arī no lapsām nācies sargāt. Tāpat kā muižniecības laikā, kad zosi galdā cēla tikai lielkungiem, arī Rutas ģimenei Mārtiņdienā cepetis mājās nesmaržoja. Pirms Mārtiņdienas un Jaunā gada zosis liktas koferos, maisos, mugursomā, un māte ar tām devusies uz Rīgu, Vidzemes tirgu.
Cik var panest
Zosis audzēja izdzīvošanai, jo trim bērniem vajadzēja sarūpēt skolai nepieciešamo. 1955. gadā kolhozā, strādājot diendienā, saņēma divas kapeikas, gada beigās piešķīra pusmaisu ar graudiem un vēl šo to. Tā arī bija visa gada peļņa. Tāpēc pirms svētkiem, ņemot līdzi tik zosu, cik iespējams panest, māte no Kurmenes zirga pajūgā aizbrauca līdz Vecumniekiem un tālāk ar autobusu līdz Rīgai. Par zosi tolaik maksāja 15 — 20 rubļu. Arī kājas, spārni, kakli un aknas, lai gan lieti noderētu pašiem, “aizceļoja” Rīgas kungiem.
— Decembra vakars pusvienpadsmitos, stipri putina, un autobuss no Rīgas brauc tikai līdz Vecumniekiem. Tālāk līdz Kurmenei tiec, kā gribi, — atceras “Nagliņu” saimniece.
— Neziņā un ar nepacietību gaidījām māti. Viņa ar 20 litru piena kannu, uzsietu mugurā, pilnu ar Rīgas labumiem — ūdenskliņģeru virteni, reņģu kālu, kādu miltu paku, cukuru — pārradās pēc pusnakts. Tie mums, bērniem, bija svētki. Tukšie čemodāni palika Rīgā pie paziņas, un tos Kurmenē vēlāk nogādāja ar kolhoza mašīnu.
Trekna, spīdīga un garšīga
Mūsdienās saimniece biežāk pagatavo kādu pīli, īpaši Andrejos, saimnieka vārdadienā. Šogad zosis paliks sētā, un Mārtiņdienas cienastu visi baudīs pie mazdēla Mārtiņa vai dēla, kuram ir audžudēls Mārcis, vai krustmeitas, kurai arī ir puika vārdā Mārtiņš.
Jautāta par zoss pagatavošanu, saimniece teic, ka tas neesot vienkārši. Jāsāk ar plūkšanu, lielo spalvu, tad dūnu kārtu, pēc kā zosi siltā ūdenī uzbriedina un rūpīgi izrausta palikušos akotus. Āda kļūst spīdīga, un teiciens “balta kā zoss” attiecināms uz šādu noplūktu — baltu, treknu, spīdīgu. Gatavojot putnu sadala gabalos, bet jaunās zosis varot cept veselas, pildītas ar āboliem, žāvētām plūmēm, kartupeļiem, skābētiem kāpostiem, no ārpuses un iekšpuses ierīvē ar garšvielām. Zosu taukos sautēti kāposti ir visgaršīgākie. Pēc piepildīšanas aizšuj ar diegu un lielajā krāsnī iekšā. Kad gaļa pasautējusies, lai nebūtu sausa, var apliet ar majonēzi vai krējumu. Cepšanas beigās tajās pašās pannās apkārt zosij var izkārtot kartupeļus, kāļus vai burkānus. Kad gatava, kārto lielajā šķīvī, liek galda vidū. Pāri palikušie spārnu gali noderot plīts slaucīšanai.

Staburags.lv ARHĪVS

Ar zosu maisu mugurā

Kategorijas