Staburags.lv ARHĪVS

Vēsturi nevar padarīt baltāku

Sandra Pumpure

2016. gada 10. maijs 09:31

102
Vēsturi nevar padarīt baltāku

Viens datums un divi svētki. Tāds ik gadu ir 9. maijs, kad Otrā pasaules kara veterāni un viņu tuvinieki plaši atzīmē Uzvaras svētkus, bet citi svin Eiropas dienu. Vēl viens datums, kas raisa  diskusijas un nereti skaļas ažiotāžas saistībā ar ikgadējo pasākumu Rīgā, Uzvaras parkā, kur piemin kara beigas.  Svētkus Uzvaras parkā man gribas salīdzināt ar 16. marta ikgadējo leģionāru gājienu Rīgā. Neviennozīmīgi vērtēti notikumi, katrs ar savu politisko nokrāsu, taisnību un iesaistītajiem cilvēkiem. Turklāt lielākie cietēji jau bija vienkāršie karavīri. Tāpēc domāju, ikvienai tautai ir tiesības pieminēt savus kritušos. Un nav nozīmes piederībai kādai no karojošajām pusēm, jo karš ir liela nelaime visiem iesaistītajiem.

Arī Latvija bija tieši iesaistīta Otrajā pasaules karā, un tā beigas bija liels notikums arī mūsu valstij. Dzīvību zaudēja gan karavīri, gan civil­iedzīvotāji. Politisko un etnisko strīdu kontekstā piemirstas šī datuma patiesā nozīme — nacisma sagrāve, kas būtiski mainīja situāciju Eiropā un arī Latvijā. Tā vietā mēs meklējam labos un sliktos, pareizās un nepareizās puses. Saistībā ar to visu allaž atceros vectēva stāstīto. Viņš piedzīvoja ieslodzījumu Salaspils koncentrācijas nometnē. Viņam laimējās, jo izdevās izdzīvot. Vectēvs stāstīja, ka ieslodzītie dzīvoja ar cerību, ka amerikāņi viņus atbrīvos no vāciešiem, bet to izdarīja krievu karaspēks. Viņš savulaik cietis no dažādām varām, bet tāpēc nesāka nīst kādas tautas pārstāvjus. Vectēvs pieņēma dzīvi tādu, kāda tā ir, jo cilvēkus nežēloja arī jaunie laiki Latvijā.
Nevar noliegt faktu par Latvijas okupāciju, bet visu nevar vienkāršot un dalīt tikai baltajos un melnajos. Visos laikos tā ir bijis, ka politisko putru maisa neliela saujiņa cilvēku, bet cieš visi. Turklāt vēsture ir lieta, kuru izmainīt vairs nevar, arī padarīt baltāku ne. Tikai censties mazināt notikumu radītās sekas un ar izpratni iedziļināties tā laika notikumos.

Tā visa kontekstā Eiropas dienas atzīmēšana šķiet kā mēģinājums notušēt Uzvaras svētkus Latvijā. Kādā no iepriekšējiem gadiem iznāca būt Rīgā 9. maijā, kad tur rīkoja Eiropas dienas svētkus. Nekā gan vairāk par balonu un bukletu dalīšanu vairāk nebija. Nekas tāds, kas veicinātu iedzīvotāju patriotismu par vienotu Eiropu vai radītu noturīgu tradīciju. Reģionos Eiropas dienai veltītu pasākumu ir vēl mazāk.

Eiropa šobrīd piedzīvo grūtus laikus, un par vienotu to tagad grūti nodēvēt. Varbūt jāsāk ar vienotības meklējumiem pašu mājās, nešķeļot valsts iedzīvotājus divās daļās un divos svētkos, jo vēsture jau tik un tā mums ir viena.