Tiesības nomirt

2016. gada 26. aprīlis 09:09

702

Pēc nedziedināmi slimā Viestura Bundžas publiska lūguma saziedot viņam naudu, lai varētu doties uz Šveici, kur iespējams veikt eitanāziju, sabiedrībā raisījusies diskusija par tās legalizāciju Latvijā. Veselības ministrs Guntis Belēvičs sacīja, ka tā ir politiska izšķiršanās un Latvija vēl nav gatava, kā arī “dienaskārtībā ir pilnīgi citi uzdevumi”.

Kristīgā baznīca neatbalsta eitanāziju, mediķu vidū vienota viedokļa par to nav. Antoņina Sondore, Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras asociētā profesore, reiz atzina: “Arī mūsu valstī notiek pasīvā eitanāzija, piemēram, intensīvās terapijas laikā mediķi pieņem lēmumu to pārtraukt, Latvijā šo jomu pašlaik neregulē nekādi normatīvie akti.”

Uzskatot, ka cilvēkam ir tiesības neciest mokas līdz pat savai nāvei, reanimatologs Pēteris Kļava iestājas par eitanāziju. Tikai, viņaprāt, šis jautājums ir jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā sabiedrībai: “Nekad nebūs tā, ka pusotram miljonam cilvēku, kas vēl Latvijā palicis, visiem patiks šis viedoklis. Taču, kad tu redzi, ka tavs bērns cieš mēnešiem, nedēļām agonijā, nevar paelpot un tu to gribi uzturēt. Kas tev ir devis tiesības uzturēt šīs ciešanas? Dievs, baznīca, likums? Kad cilvēks grib nomirt. Un mēs tagad civilizēti neļausim to izdarīt. Un tas skaitās garīgi un juridiski?” Cilvēku eitanāzija vairākumā pasaules valstu ir aizliegta, taču pēdējās desmitgadēs eitanāziju, galvenokārt pasīvo, dekriminalizējoši likumi un tiesu lēmumi ir pieņemti vairākās valstīs. Nīderlande ir pirmā valsts pasaulē, kas ar likumu atļāva neārstējami slimiem un nenovēršamām mokām pakļautiem pacientiem saīsināt savu dzīvi. Baltijā publiska diskusija par tās legalizāciju sākās Lietuvā 90. gados, kad kāda sieviete pēc sava 19 gadus vecā dēla ilgstoša lūguma iešļircināja viņam nāvējošu medikamentu devu. Puisim pēc plašiem apdegumiem bija amputētas rokas, izdegusi seja, rētas nedzija, un viņš cieta pastāvīgas neciešamas sāpes. Pat pēc septiņām operācijām viss ķermenis bija milzīga jēla vāts, un daudzas neatkarīgu mediķu komisijas noliedza iespēju, ka slimnieks izdzīvos. Atrisināt eitanāzijas ētiskās problēmas ir sarežģīti. Varbūt pat neiespējami. Vai mākslīgi mēnešiem un pat gadiem uzturēt cilvēku dzīvu, zinot, ka atveseļošanās nav iespējama, paildzinot mokas gan pašam slimniekam, gan tuviniekiem, ir ētiski? Vai tas nav pretrunā ar Hipokrāta zvēresta postulātu? Protams, ir citādi, ja nedziedināmi slimais izvēlas un spēj panest ciešanas līdz galam. Lielākā daļa cilvēku, kuru tuvinieki ilgstoši cietuši mokošas fiziskas un garīgas sāpes, zinot, ka vienīgais risinājums ir nāve, atbalsta eitanāzijas legalizāciju vai dekriminalizāciju. Arī es esmu par tiesībām cienījami nomirt, ja nedziedināmi slimais to vēlas. Ja liberālā valstī ir tiesības veikt dzimuma maiņu, abortu, mākslīgo apaugļošanu, tad kādēļ liegt iespēju cieņpilnai nāvei?

Staburags.lv ARHĪVS

Tiesības nomirt

Kategorijas