Staburags.lv ARHĪVS

Visgrūtāk bija pārciest pirmo ziemu un pavasari

Inga Patmalniece

2016. gada 24. marts 10:46

2014
Visgrūtāk bija pārciest pirmo ziemu un pavasari

Šogad aprit 67 gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijām uz Sibīriju. I. Gaiša Kokneses vidusskolā šoreiz notika citāda vēstures stunda. 9. klases skolēni iztaujāja to dienu lieciniekus.

Vai bija auksti? Tas ir viens no skolēnu jautājumiem novadniekiem Andrim Freimanim, Jānim Priedem, Vijai Pļevokai un  Lībai Zukulei. “Bija,” atskanēja nepārprotama atbilde no visiem represijas piedzīvojušajiem. “Tur bija  -40 grādu sals. Bet, tā kā gaiss sauss, auk­stumu nejutām. Ja tik auksts būtu Latvijā, kur ir mitrs klimats, sen būtu nosaluši, bet tur ne. Nebija arī asu vēju,” atmiņās dalījās A. Freimanis. “Visgrūtāk bija pārciest pirmo ziemu, jo nebija piemērota apģērba. Bieži kājas zābakos bija iesalušas ar visām zeķēm. Ja tās apsaldēja, čūlas nesadzija visu ziemu. Laižoties ar slēpēm no kalna, bija noruna, ka, nobraucot lejā, jāpaskatās uz kaimiņu, vai deguns nav nosalis balts.”

“Bērni izsūtījumu neizjuta kā sāpes un pazemojumu,” ieminējās Vija Pļevoka, un pārējie Sibīrijā bijušie piekrītoši māja ar galvu. “Daudz vairāk par izsūtījumu pārdzīvoja vecāki. Mamma stāstīja, ka visbriesmīgākie brīži bija tie, kad bērni, ienākuši no āra, tūlīt skatījās uz galdu, gribēja ēst. Pārtiku dalīja, bet ne vienmēr visas vēlmes varēja apmierināt.” Bijis arī tā — lai bērns, ienācis no āra, neapēd visu, kas uz galda, tikko ceptā maize nolikta drošībā uz skapja. Ienācējs uzreiz sajutis  maizes smaržu, bet nav varējis tai tikt klāt, jāgaida ēdienreize, kad tā līdzvērtīgi sadalīta. V. Pļevoka piebilda, ka bērniem atmiņas par savu bērnību ir romantizētas. “Jā, dzīvojām savā vaļā, neviens mūs nepieskatīja. Tagad jābrīnās, ka mēs paši sevi nenogalējām — upe nebija tik mierīga kā Daugava, ūdens virpuļiem tecēja, bet mēs briesmas nejutām, lēcām no krasta iekšā, peldējām, bet neviens nenoslīka. No 12 gadu vecuma oficiāli bijām jau mednieki, man ir medību atļauja no 1955. gada, toreiz biju 16 gadu vecs,” stāstīja A. Freimanis.

Latviešiem ir divi galvenie represiju piemiņas datumi — 1941. gada 14. jūnijs  un 1949. gada 25. marts, bet represijas notika daudz vairāk un regulāri — vēstures faktus atgādināja A. Freimanis.

Visu rakstu lasiet "Staburaga" 24. marta numurā.