Varbūt pareizi darīja mana vecmamma, kura nekad negāja pie dakteriem?
Dzirdot cilvēku runas par grūtībām, kādas jāpārvar, lai tiktu pie ārsta speciālista, gribu dalīties savā pieredzē. Kad ģimenes ārsts iedeva nosūtījumu (pats es to nelūdzu) pie speciālista medicīnas centrā, kura nosaukums uzreiz liek aizdomāties par atlikušo mūža ilgumu, sākās neziņas un pārdomu laiks. Nervu sistēmas pārbaude sākās ar zvanīšanu. Ja izdodas dabūt savienojumu, jāklausās mūzika un neskaitāmi atgādinājumi, ka visi operatori aizņemti. Šis pakalpojums nav lēts prieks. Regulators gan to atzīst par labu un pareizu esam. Visiem jāpilda valsts budžets.
Gaidīt daudzus mēnešus vai par maksu tikt ātrāk — tāda ir izvēle. Atcerējos veco labo teicienu — ja dvēsele dārgāka nekā ārsts, lai dodas uz paradīzi — un nolēmu cēla mērķa vārdā ziedot desmito daļu savas pensijas. Ēdenes dārzā nauda nav vajadzīga, tur esot pārpilnība un svētlaime — stāsta “zinātāji”, kuri tur nekad nav bijuši un turp nesteidzas. Reģistratūra man bija atsaucīga: “Jums atradās viena vietiņa pievakarē pēc trim nedēļām.” Ko labāku vēlēties? “Rezervēju” gultasvietu pie draugiem galvaspilsētā, kāda vajadzība zīlēt, tikšu vai netikšu uz pēdējo vilcienu?
Sengaidītajā dienā, kad speciālists tikko bija sācis pieņemšanu, ar drebošu sirdi un papīriem rokās ierados pie viņa kabineta. Nevarēju saprast, kāpēc pēc numuriem izsauktie pacienti jau pēc mirkļa iznāk no kabineta. Speciālists tajā dienā pieņēma tikai par maksu. Gandrīz trīs stundas agrāk par reģistratūrā noteikto laiku iedegās mans numurs. Jāsmejas, vai mani kāds gaidītu, ja es atnāktu noteiktajā laikā. Negaidu no ārsta mīlestības apliecinājumu, bet man veltītajā skatienā bija izbrīns: ko tāds vecis te vēl meklē? Acumirklī pametis skatu caur kādu stikliņu (nezinu, kā to “verķi” sauc) uz manu “vainu”, speciālists noteica, ka nekā īpaši bīstama nav, pēc četriem pieciem gadiem varot atnākt uz pārbaudi. Uz manu jautājumu, vai būs atbilde ģimenes ārstam, sekoja kategorisks “nē!” ar piebildi: pieņemšana beigusies. Čeks palika pie speciālista, jo reģistratūra to izsniedza vienā eksemplārā, laikam taupa papīru. Izejot no kabineta, galvā riņķoja daudz jautājumu, uz kuriem nav atbildes.
Varbūt pareizi darīja mana vecmamma, kura nekad negāja pie dakteriem, dzēra zālīšu tēju, svētkos arī kādu stiprāku “čarku”, stingri ievēroja visus katoļiem noteiktos gavēņus, neuztraucās par katru sīkumu, no pēdējām pavasara līdz pirmajām rudens salnām staigāja basām kājām un nodzīvoja līdz deviņdesmit gadiem, bet pie senčiem devās ar diagnozi “vecuma nespēks”.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra