Zelts, ne suns

2016. gada 15. marts 00:01

585

Pirmais un galvenais nosacījums par labu bīglam — draudzīgs pret bērnu. Tas bija Jura Čabatarova galvenais arguments, lai teiktu “jā” sunim ģimenē. “Draudzīgs tik tiešām, nenožēloju,” saka saimnieks. “Esmu laimīgs!”

Lādzīgs un dūšīgs
Bīglam Ufo Rio of Fortis, ikdienā — Rio, ir burvīgs raksturs. Nē, pat dievīgs, pārlabo Juris. “Krustmeitai trīs gadi — mēdz paķert suni aiz auss, bet viņš ne reizi nav izrādījis, ka šo ālēšanos ņēmis pie sirds. Nav pat mājiena bijis, ka rūks vai zobus rādīs.” Juris atzīst, ka sākumā vērtējis — vai īstais suns nebūs taksis, bet ar bērniem tiem neesot īpaši labas attiecības, tāpēc šādu domu atmetis. “Pētījām šķirņu agresivitāti, sapratām, jāņem bīgls. Sludinājumu portālā ss.lv atradām kucēnu par saprātīgu cenu — Jelgavā saimnieku gaidīja četras “meitenes” un “puika”. Piezvanījām, ka būsim pakaļ rīt, bildes neredzējuši, aizbraucām — “mazulis” dūšīgs, paņēmām un izlutinājām,” iesmejas Juris. Suns Čabatarovu ģimenē ir kā ģimenes loceklis, žēlots cilvēka labākajam draugam netiekot nekas.
Dzen pēdas
Rio patīk dzīt pēdas. Juris kopā ar tēvu iet medībās un ņem suni līdzi. “Pēdas dzīt viņam ļoti patīk — pēc suņa balss saprotu, kad uzgājis dzīvnieku, kad pakaļ jož, kad sabijies no lielāka zvēra. Pēdējā medību sezona mums bija laba, bet īsa, jo mežā daudz vilku, baidījos, ka Rio nenokož, tāpēc līdzi neņēmu. Lai suns nepazustu, ja nonācis azartā, ir īpaša siksniņa ar sensoru, kurš rāda dzīvnieka atrašanās vietu.
“Reiz pazuda laukos. Tur ir vēl viens četrkājis, dienā izlaidām ārā, lai abi izskraidās. Viens suns atnāk, Rio nav. Paiet stunda, nav. Otra stunda, nav. Pārmeklēju apkārtni, nav. Sazinājos ar medniekiem, vai nav manījuši, paziņoju interneta tīklos, nekā. Pusnaktī draiskulis pārradās. Piekusis, nogulēja tikpat ilgi, cik stundu bija pazudis. Kur bija, ko darīja — joprojām mīkla.”
Sagrauž vien divas lietas
“Stūrgalvība,” nosaka Juris, jautāts, kāda ir suņa sliktākā īpašība. “Grūti padodas dresūrai — vēl ietiepīgāki kā takši,” stāsta bīgla saimnieks. “Kucēnu dresēju pats, bet, ja būtu jāmāca vēl kāds bīgls, būtu stingrāks. Tomēr sūdzēties nevaru, man ir draugu lociņš, kuriem ir tieši šādas šķirnes suņi, un pēc viņu nostāstiem esmu secinājis, ka Rio ir zelts, ne suns. Daudzus no viņiem saimnieki, ejot prom no mājas, slēdz krātiņā, jo grauž visu, kas dzīvoklī. Mūsu Rio triju gadu laikā sagrauzis tikai vienu lādētāju un čību. Ar apaviem ir veiksmīgs stāsts: izstaigāju Rīgu, zoodārzu, atbraucu mājās, spēru soli istabā — apavi izjuka, jo smalki zobiņi bija “apstrādājuši” zoli. Tagad iedresēts tā, ka deguna priekšā varu gaļas bļodu nolikt — siekalas tecēs, bet suns ēdamo neaiztiks, kamēr atļaušu. Sākumā uz ielas “gardu kumosu” grāba ar rīšanu, lai nepamanu. Tagad aci nepacels, paies garām.”
Kas jāņem vērā bīgla saimniekam? Dzīvniekam vajadzīga fiziskā slodze tāpat kā jebkuram sunim. “Zinu gadījumu, ka medību suns dzīvoja voljerā, reiz izlaida paskriet, nobeidzās, jo nebija trenējies. Rio ir četras pastaigas dienā — garākā vakarā,” stāsta Juris. Vēl — bīgli ir augumā mazi, bet spēcīgi. Pensionāram šāds suns nederēs, domā saimnieks, jo dzīvnieks esot stiprs, velkot pavadu, var nogāzt gar zemi. Iespējams, ar gadiem Rio kļuvis gudrāks, pie saites iet prātīgi, ja vien redzeslokā neparādās kāds vācuaitu suns. Tad Rio kļūst tāds kā lecīgs. Tāpat jāņem vērā, ka sunim ir raksturs. “Mēdz “uzmest lūpu”, ja, piemēram, ir sasapņojies iet ārā, bet es pasaku — nekā nebija, vēlāk!” stāsta Juris. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Zelts, ne suns

Kategorijas