Pagātni nevajag noniecināt

2016. gada 15. marts 00:01

Katru gadu 16. marts ir kā karsts kartupelis, ko viļā politiķu runās, un pirms tā valda bažas, ka varētu nonākt līdz vardarbīgām nekārtībām starp leģionāru gājiena dalībniekiem un viņu pretiniekiem. Lai gan daudzi šo datumu vēlētos izsvītrot no Latvijas vēstures, taču cilvēku atmiņa ir dzīva. Pagātni nevar noniecināt, lai gan reizēm tā ir visai rūgta. Savās pārdomās par to vēlējās dalīties arī jaunjelgavietis Pēteris Lontons.

— Manam tēvam bija trīs brāļi, un visus iesauca leģionā. Tēvs vēl brauca uz Pļaviņām no viņiem atvadīties. Leģionā jau cilvēki gāja dažādu apstākļu dēļ.
1940. gada jūnijā Latvijā sākās baisākais no periodiem latviešu tautas vēsturē — padomju vara nežēlīgi iznīcināja Latvijas inteliģenci, virsniekus un labākos saimniekus. Represēja desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. 1941. gada vasarā padomju okupāciju nomainīja vācu nacistu okupācija. Pēc pieredzētā tā saucamajā “baigajā gadā” daudzi bija gatavi brīvprātīgi vai pēc mobilizācijas iet cīņā pret padomju režīmu.
Viens no maniem tēva brāļiem, Staņislavs, pieredzēja padomju režīma zvērības, kad 1940. gadā izkomplektēja Latvijas armiju. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ viņš palika dzīvs, daudzus latviešu armijas cilvēkus vienkārši nodevīgi nošāva. Tēva brālis to redzēja un zināja, tāpēc viņš leģionā iesaistījās cerībā atbrīvoties no padomju okupācijas.
Patiesībā jau divas lielvaras pārkāpa visus starptautiskos līgumus, kurus pašas bija parakstījušas. Līgumos bija norādīts, ka okupācijas armijā nedrīkst ie-
saukt okupēto teritoriju pilsoņus. Taču to darīja abi okupanti, un tāpēc arī ne reizi gadījās, ka brālis karoja pret brāli. Hitlers gan rīkojās viltīgi — labi zinot noskaņojumu pret Padomju Krieviju 1940. — 1941. gada okupācijas dēļ, izsludināja brīvprātīgo mobilizāciju.
Daudzi izvairījās no iesaukumiem, atrada dažādus iemeslus. Mobilizācijai palīdzēja vietējie pakalpiņi, kuri paši nemaz nedomāja karot. Lielākā daļa iesaukto bija laukstrādnieki un pilsētu strādnieki, no turīgajiem slāņiem maz piedalījās frontē. Tautā viņus sauca par aizmugures žurkām. Visas karaspēka daļas, kuras izveidoja no tautas, lai karotu Vācijai, nākotnē piedzīvoja smagu vilšanos.
Naivi domāt, ka vācieši latviešus uz rokām nēsāja. Tēvs stāstīja gadījumu, kad mobilizācijas punktā kāds jauniesaucamais ne tā izrunājies, tas saniknojis vācu virsnieku, un viņš kareivim iešāvis vēderā, pēc trim stundām viņš nomiris. Palikusi sieva ar diviem maziem bērniem. Schweine (vācu val. — cūkas) — arī tā vācieši bieži saukāja latviešus.
Diemžēl par Staņislava likteni nav nekādu ziņu. Dzirdēja jau visādas runas — it kā aizmucis uz Ameriku, it kā gājis bojā, bet patiesību nezina neviens. Tēva brāļi Atis un Alberts Lontoni pēc kara izcieta sodu filtrācijas nometnēs Maskavas apkārtnē. Pirms kara Alberts gribēja precēties, taču tā arī nepaspēja, runāja, ka dēls piedzimis. Diemžēl pēc kara līgavu vairs neatrada. Viens no brāļiem pēc Kurzemes katla kapitulācijas nepadevās — ar vienu Latvijas lietuvieti muka uz Austrumprūsiju, taču kāds viņus bija nodevis, un kādā šķūnī, ko ielenca bars kareivju, viņus noķēra un aizveda uz nometni. Lai nu kas, bet krievu izlūkdienests bija labā līmenī.
Nometnē jau arī nebija nekāda labā dzīve — ieslodzītie dzīvoja pusbadā. Vienam no tēva brāļiem laimējās dabūt darbu sovhozā — no turienes viņš slepus nesa ieslodzītajiem pupas.
Pēc kara brāļi maz stāstīja par savam kara gaitām. Jo tas bija laiks, kad vajadzēja klusēt.
Ja salīdzina latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiska pārliecība. Ko tādā gadījumā var pārmest latviešiem, kuri sarkano teroru bija izjutuši pilnībā.
Manuprāt, karā nav uzvarētāju. Ir tikai izpostītas dzīves. Un leģionāri jau bija tikai divu lielvaru upuri. Un godināt viņu piemiņu 11. novembrī, kā iesaka daži politiķi, nav īsti pareizi.

Uzziņa
◆ Latviešu leģions sastāvēja no 15. un 19. divīzijas. 1944. gada martā fronte pietuvojās Latvijas Austrumu robežai, un no 16. līdz 19. martam norisinājās smagas kaujas Mudes (krieviski — Veļikajas) upes krastā par augstieni “93,4”. Tā bija pirmā un vienīgā kauja visā Otrā pasaules kara laikā, kad abas Latviešu leģiona divīzijas cīnījās plecu pie pleca, turklāt latviešu augstāko virsnieku vadībā. Kauja tika uzvarēta. Tāpēc pēc kara trimdā nokļuvušo latviešu leģionāru dibinātā organizācija “Daugavas Vanagi” 16. martu sāka atzīmēt kā latviešu leģionāru piemiņas dienu.
◆ Divīziju nosaukumā iekļautais vārds “brīvprātīgie” vairāk bija viltus manevrs, lai apietu 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju, kas aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus. Īsto brīvprātīgo, pēc vēsturnieku aplēsēm, leģionā nebija vairāk par 15 — 20 procentiem, bet pārējie tajā nonāca tiešas mobilizācijas rezultātā.
◆ Vācijas bruņoto spēku rindās cīnījās ap 50 000 leģionāru.

Fakts
◆ Latvijā pirmo reizi 16. martu atklāti atzīmēja 1990. gadā.
◆ 1998. gadā 16. martu noteica kā oficiālu leģionāru atceres dienu, un Saeima pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”.
◆ 2000. gadā Saeima svītroja 16. martu no atzīmējamo dienu saraksta.
www.nacionalaapvieniba.lv

Staburags.lv ARHĪVS

Pagātni nevajag noniecināt

Kategorijas