Pazudušo meklē sešas stundas, taču neatrod

Svetlanas Ziminas teksts un foto, bezvests.lv

2016. gada 15. marts 00:01

Pazudušo meklē sešas stundas, taču neatrod

72 gadus vecās Ainas Krūmiņas meklēšana Aizkraukles pagastā 12. martā diemžēl beidzās ar negatīvu rezultātu: sievieti, kura bez vēsts pazuda 2015. gada 18. decembrī ceļā no savas mājas uz Aizkraukles pilsētas pastu, pēc sešu stundu ilgas meklēšanas brīvprātīgajiem atrast tā arī neizdevās.

Piedalās arī sievietes bērni
Meklēšanā piedalījās ap 40 cilvēku, tajā skaitā jauni brīvprātīgie un pazudušās sievietes pieaugušie bērni. Meklēšanas grupai, kuras pārstāvji pārsvarā bija ieradušies no Rīgas, pievienojās arī jauniņie, tostarp bijušie Latvijas karavīri, policisti un pat profesionāls ūdenslīdējs. Meklēšanā ļoti palīdzēja arī vietējie iedzīvotāji, galvenokārt bez vēsts pazudušās pensionāres bērni no Aizkraukles, Skrīveriem un Kokneses. Ainai Krūmiņai ir deviņi jau pieauguši bērni, tomēr lielākā daļa no viņiem (izņemot vienu dēlu) dzīvo atsevišķi no vecākiem, tāpēc tikai ar novēlošanos konstatēja mātes pazušanu.
Vitālijs (ūdenslīdējs ar 20 gadu stāžu) veiksmīgi iejutās komandā. Lai gan šoreiz meklēšana tika veikta uz sauszemes, viņa palīdzība lieti noderēja. Pirmo reizi meklēšanā piedalījās arī Vizma (agrāk viņa dienēja Latvijas armijā, strādāja policijā un apsardzes firmā), kā arī daudzi citi cilvēki, kuriem nebija vienaldzīgs pazudušās sievietes liktenis.
Jauni ar pazušanu saistīti apstākļi
Apstaigājuši vairāk nekā 15 kilometru plašu teritoriju, apskatījuši apkārtējo mežu, laukus, ūdenskrātuvju krastus, kā arī pamestas ēkas, pārmeklējuši vairākas akas un dārziņus ar suņiem un paraplānu, meklētāju komanda Ainu Krūmiņu diemžēl neatrada. Toties bija noskaidroti jauni ar pazušanu saistīti apstākļi.
Pensionāre pazuda pa ceļam no savām lauku mājām uz pilsētas pastu Aizkrauklē, kurp devās samaksāt kredītu. Viņai līdzi bija vairāk nekā 100 eiro. Taču, kā šobrīd noskaidrots, līdz pastam sieviete tā arī neaizgāja. Viņa uz pastu devās pa īsāko ceļu — cauri mežam, garām pamestai fermai, cauri biezoknim, garām kritušiem kokiem, tādā veidā saīsinot ceļu par trijiem kilometriem, septiņu kilometru vietā līdz pastam viņai bija jāmēro tikai četri. Tas bija viņas ierastais maršruts, pa kuru sieviete bija gājusi vairākkārt. Pieaugušie bērni stāsta, ka māte nekad nav prasījusi pavadoni, vienmēr gājusi viena un arī veselība viņai to ļāvusi. Pēc bērnu stāstītā, ne par kādām īpašām slimībām, izņemot paaugstinātu asinsspiedienu, Aina nesūdzējās.
Meklēšanas laikā, komunicējot ar pazudušās tuviniekiem, atklājās, ka pazušanas dienā sievietei kāds piezvanīja, pieprasot steidzami atmaksāt kredītu, un viņa pagājušā gada 18. decembrī, piektdienā, nevis pirmdienā, kā bija plānojusi iepriekš, steigā devās uz pastu. Un… neatgriezās. Kur viņa šoreiz pazuda, kas ar viņu notika, līdz pat šim brīdim nav skaidrs.
Paceļas gaisā ar paraplānu
Saņēmuši rācijas sakaru uzturēšanai ārkārtas gadījumos, kā arī lukturīšus pamestu ēku un aizdomīgu iecirkņu apgaismošanai, brīvprātīgie sadalījās četrās grupās. Vienu vadīja Aleksandrs Moskaliks, otru — Elīna Stepiņa, bet trešo — Sandra Miķelsone. Vēl viena speciālā kinologu grupa — Laila Skrodele un Ingūna Ose ar suņiem Jūli un Džej-Džeju — pārmeklēja ūdenskrātuves krastu un apkārtējo mežu.
Visas grupas nostājās ķēdēs un rūpīgi pārmeklēja apkārtni — gan mežu, gan atklātos iecirkņus, pa ceļam aptaujājot vietējos iedzīvotājus (no viņiem daudzi, kā atklājās, neko nebija dzirdējuši par pazudušo pensionāri).
Šajā reizē brīvprātīgie pat pacēlās gaisā ar paraplānu, lai varētu labāk aplūkot mežu no augšas (vējš gan sagādāja dažādus pārsteigumus, kavējot lidojumu). Šis atbildīgais uzdevums bija uzticēts Guntim Skrodelim. Diemžēl arī no 300 metru augstuma ar lielisku redzamību viņam neizdevās pamanīt neko aizdomīgu.
Brīvprātīgais ar stāžu
Pieredzējušais brīvprātīgais Guntis Skrodelis nesen pabeidza speciālu apmācību lidošanai ar “Latvijas valsts mežu” dāvināto paraplānu un saņēma pilota sertifikātu lidojumiem ar šādu tehniku. Lidojums virs Aizkraukles pagasta, kurš ilga nepilnu stundu, kļuva par pirmo, kas nebija mācību, bet gan ir patstāvīgs bezvests.lv pilota lidojums.
“Šī nav no vieglākajām konstrukcijām,” pēc veiksmīgās piezemēšanās sacīja bezvests.lv brīvprātīgais Guntis Skrodelis. “Aiz muguras motors un vēl degvielas tvertne, kura sver 27 kilogramus! Taču no augšas viss ir lieliski redzams!”
Sešu stundu laikā bezvests.lv brīvprātīgie faktiski vairākās variācijās izgāja pensionāres Ainas Krūmiņas maršrutu no viņas mājām. Pēc tam devās atkārtoti, jau ar suņiem. Pārmeklēja visaizdomīgākās vietas, ko bija pamanījuši citi brīvprātīgie. Pārbaudīja vairākas atklātās, iesūnojušās notekūdeņu akas, kā arī apkārtējās pussagruvušās mājas, pārskatītas zaru kaudzes, pamestās vietējo dārziņu teritorijas...
Kāds no lieciniekiem viņu redzēja uz šosejas (ievēroja kādu sievieti gados tumši zilā virsjakā), tāpēc brīvprātīgie, atkal sadalījušies grupās, rūpīgi pārbaudīja visus apkārtējos nostūrus un grāvjus gar trasi.
Suņi divreiz reaģē rejot
Kinoloģe Ingūna Ose pastāstīja, ka mežā pa ceļam uz Aizkraukli meklēšanas suņi divas reizes reaģēja rejot — divas vietas, kur atrodas pamestas akas ar notekūdeņiem, viņiem šķita aizdomīgas. Taču, rūpīgi pārbaudot šos iecirkņus, brīvprātīgie tur diemžēl neko aizdomīgu neatrada.
Pēc kinoloģes Lailas Skrodeles stāstītā, dzīvniekiem meklēšana ir spēle, kurai viņi gatavojas un vienmēr gaida ar nepacietību. Suņiem darbs sagādā milzīgu baudu, viņi ir priecīgi būt noderīgi, taču jāņem vērā, ka pēc vienas, divu stundu intensīva darba dzīvnieki nogurst un viņiem nepieciešama atpūta, jo meklēšana pēc smaržas ir nemitīga uzmanības koncentrēšana.
Šoreiz suņi ar pārtraukumiem strādāja gandrīz sešas stundas. Tā ir ļoti liela slodze. Par darbu Jūle tradicionāli saņēma savus iemīļotos gardumus, bet Džej-Džejs — iemīļoto rotaļlietu un savas suņa pusdienas. “Tomēr suņi pilnībā atslābinās tikai mājās,” stāsta Laila Skrodele. “Meklēšanas dienā viņiem signāls par pabeigtu darbu ir tikai tad, kad tiek novilkta speciālā veste. Tad var arī atslābināties. Bet, esot meklētāja vestē, vienmēr jābūt formā! Nākamajā dienā pēc meklēšanas viņi gandrīz visu dienu guļ.”
Turpinās, kad izkusīs ledus
Projekta koordinatore Jūlija Voroņina šoreiz nodrošināja bezvests.lv štāba darbu bāzē pie ūdenskrātuves Aizkraukles pagastā, kur brīvprātīgie bija izveidojuši nometni. Lauka virtuvē bija gatavotas pusdienas (griķu putra ar sautētu gaļu) un karsta tēja. Pēc daudzu stundu meklēšanas sasildīšanās bija īsti vietā, un brīvprātīgie šīs rūpes novērtēja.
“Esam pārliecināti, ka tajos daudzo iecirkņu kilometros, kurus pārmeklēja mūsu brīvprātīgie, vietām pat divreiz, pazudušās sievietes noteikti nav,” sacīja sabiedriskās organizācijas bezvests.lv vadītājs Aleksandrs Faminskis. “Šoreiz mūsu komanda strādāja īpaši labi, kā pulkstenis, kā labi saliedēts mehānisms — katrs maksimāli precīzi pildīja savus uzdevumus kopējā ķēdē. Esmu pārliecināts, ka pazudušo sievieti neatradām patiesi objektīvu iemeslu dēļ. Brīvprātīgie izdarīja visu, kas ir viņu spēkos. Nepārbaudītas palika ūdenstilpes, kuras vēl klāj ledus. Pārbaudīt tās mēs varēsim tikai tad, kad ledus izkusīs. Meklēšanas darbus turpinās. Visiem, kuri šajā sestdienā veltīja savu brīvo laiku šai cēlajai lietai — piedalījās pazudušās pensionāres meklēšanā, liels paldies!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Pazudušo meklē sešas stundas, taču neatrod

Kategorijas