Medicīna kā melnais caurums

2016. gada 11. marts 06:34

392

Problēmas veselības aprūpē samilzušas tik lielas, ka mierīgi, bez emocijām par to retais spēj runāt. Nebeidzamās rindas pie ārstiem, grūtības sazvanīt ārstniecības iestādes, par ko cilvēki sūdzas arī “Staburagam”, neizprotamā attieksme pret pacientiem uzņemšanas nodaļās, ierobežojumi veikt laboratoriskos izmeklējumus — tās un vēl daudzas citas problēmas ik dienu pārspriež gan ziņās televīzijā, avīzēs un internetā, gan arī ielās, mājās un darbā. Klausoties visās šajās nebūšanās, prātā nepārtraukti ir jautājums — kur paliek tie miljoni, kuri katru gadu no valsts budžeta piešķirti veselības aprūpei? Tā nauda, ko samaksā pacienti, un vēl jau budžeta grozījumos allaž izplēš kādu papildu summu. Man šķiet, ka medicīnas nozare Latvijā ir kā melnais caurums, kur pazūd viss, kas tai iedots.

Par budžeta līdzekļu tēriņiem valsts medicīnas iestādēs lika aizdomāties arī personīgā pieredze. Kādam manam ģimenes loceklim bija nepieciešams veikt magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Ārsts iedeva lapiņu ar vairāku valsts slimnīcu, kur to var izdarīt, telefonu numuriem. Taču, kad visām piezvanījām, izrādījās, ka neatkarīgi no tā — par valsts naudu vai maksā pats — rindā jāgaida divi trīs mēneši. Un arī maksa svārstījās no pusotra simta līdz pat trijiem simtiem eiro. Pēc tam sāku zvanīt privātklīnikām, kuras piedāvā šo pakalpojumu, un atradu vienu (nenosaukšu, lai nepārmet, ka varbūt esmu ieinteresēta to reklamēt), kur šo izmeklējumu piedāvāja pēc divām nedēļām par nepilniem 60 eiro, kas ir ātrāk un krietni lētāk nekā valsts slimnīcā par valsts naudu. Esmu to ieteikusi vairākiem cilvēkiem, kuri bija pārsteigti un priecīgi par šādu iespēju.

Tad man rodas jautājums, kā privātklīnika, kur ir tādas pašas iekārtas un tādi paši speciālisti, tāpat jāmaksā algas darbiniekiem, ir komunālie un saimnieciskie maksājumi, var šim izmeklējumam aprēķināt šādu cenu, un ko tad iekļauj izmaksās valsts slimnīcā? Maksas aprēķināšanas politika valsts slimnīcās vispār ir kaut kas nesaprotams. Kāda sieviete pastāstīja, ka hroniskas saslimšanas dēļ bieži nākas saukt ātro palīdzību, un ik pa laikam viņa nokļūst arī uzņemšanas nodaļā tuvākajā reģionālajā slimnīcā. Līdz šim par saņemto palīdzību nav bijis jāmaksā, bet pēdējā reizē izrakstīts rēķins. Kad sieviete jautājusi, kas šoreiz mainījies, ārsts atbildējis — jūs pa uzņemšanas nodaļas durvīm ienācāt pati savām kājām, nevis iebraucāt ratiņkrēslā. Lūk, tā! Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.

Staburags.lv ARHĪVS

Medicīna kā melnais caurums

Kategorijas