Jo vairāk aiztiek, jo spītīgāk dzīvo. Kā nezāle!

2016. gada 11. marts 00:01

420

Jo vairāk aiztiek, jo spītīgāk dzīvo. Kā nezāle!

Lāsmai Pureniņai dzimšanas dienas rīts sākās tā — viņa piecēlās, nožāvājās un teica: “Man šodien dzimšanas diena! Mārtiņ! Tici vai nē — ar katru gadu kļūstu tikai jaunāka!”

Bebrēnietei Lāsmai šonedēļ apritēja trīsdesmit. Viņa mīt “Rūķīšos”, augšstāva dzīvoklī, un jūtas kā cietoksnī. Kā princese? “Nē, esmu lauku meitene!” manu domu ātri “noairē” Lāsma. “Un Latvijas patriote. Palikšu un dzīvošu Vecbebros! Es apsolu! Šī vieta ir kā magnēts, kas mani velk klāt pie sevis. “Nē!” viņa strikti nosaka, kad jautāju, vai bail kaut ko dzīvē mainīt. “Darbu var atrast, ja grib, arī laukos.” Sieviete pēc profesijas ir konditore, bet strādā citu darbu, ar kāzu toršu cepšanu neaizraujas, vien šad tad ar pašceptiem pīrādziņiem palutina Mārtiņu. Pirmo reizi abi satikās pirms pusotra gada autobusa pieturā Koknesē un ir sapratuši, ka liktenis teicis savu — jābūt kopā. Puisis ir no Cesvaines. Lāsmai tur patīk. Mārtiņa vecāki kopj zirgus. Rikšos jubilāre vēl nav braukusi, bet glāstījusi kumeļus un ar tiem bubinājusi gan.
Lāsmai saku, ka viņa ir kā Aspazija. Īpaši baltajā, tamborētajā plecu lakatā. Viņa pasmaida, agrāk aizrāvusies ar rokdarbiem, pielocījusi pilnu pūralādi. Tagad šai nodarbei vairs neesot vēlēšanās, omītes nav, mirusi. “Viņa dzīvoja ar mani, augām divas vien... Piedzimu, ieraudzīju gaismu tuneļa galā un uzreiz nonācu pie viņas. Mamma mani negribēja. Paldies viņai par dzīvību! Lai arī tā ir gana raiba, man ļoti patīk! Omīte ir mana māmiņa!” viņai aizlūst balss. Un acis miklas kļūst arī man. “Viņa mani audzināja 27 gadus. Ome bija “kara sieviete”, stingra. Uz ballēm gāju kopā ar viņu. Bebros bija diskotēka, abas aizgājām, viņa apskatījās, kas tur notiek, tad ielaida iekšā. Ap pusnakti sagaidīja kalniņā. Puiši nāca bučas dot, bet nevarēja, jo omīte man blakus,” viņa pasmaida. Kad vecmāmiņa Lāsmu paņēma savā paspārnē — adoptēja 1997. gadā, abas sākušas uz Ķeguma motokrosu braukt. Moči Lāsmu saista kopš sešiem gadiem, kad opis viņu uzsēdinājis uz vecā “koka iža”. “Visās “Vēja brāļu” jubilejās esmu bijusi, Frīdim roku spiedusi.” Jā, nav sievišķīgas izklaides, man piekrīt Lāsma un spriež, ka tas likumsakarīgi, jo tētis gaidījis dēlu, bet piedzimusi viņa. “Dusmīgs bija,” zina stāstīt jubilāre.
Mamma negribēja, tētis nebija priecīgs, savelkam Lāsmas dzimšanas bilanci. “Sajūtas, ka esmu negribēta, vairs nav! Tā vienkārši ir mana dzīve, un ko tu padarīsi? Svarīgi nepieļaut tās kļūdas, ko pieļāva mamma. Man sāp, ja redzu, ka ģimenes nedzīvo kopā, sevišķi, ja ir bērni. Ir taču jāpielāgojas. Ome mācīja nekad nepadoties, visu pieņemt un visā dalīties. Kā Dieva gariņš viņa man bija. Stingra! Cenšos tāda būt arī pret sevi. Kad pēc omes nāves atnācu uz viņas dzīvokli dzīvot, man teica — Lāsma to nodzers! Še, tev! Nenodzēru!” Man savelkas īkšķis pigā — redzējāt! Lāsma iesmejas: “Jā, dūri galdā! Jo vairāk aiztiek, jo spītīgāk dzīvoju! Kā nezāle!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Jo vairāk aiztiek, jo spītīgāk dzīvo. Kā nezāle!

Kategorijas