Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

www.staburags.lv

2016. gada 11. marts 00:01

414

(9. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
104. diena
Dodamies apskatīt ciematu, zilos ezerus un tuksnesi. Zilo ezeru jeb dīķīšu apskatei ir ieejas maksa. Sākumā domājām, ka iesim prom, bet vēlāk nolemjam paskatīties. Tuksnesis sastāv nevis no smiltīm, bet maziem akmentiņiem. Zilie ezeri ir ļoti dziļi, un peldēties tajos nedrīkst. Skaisti, bet nedomājam, ka tas ir četru eiro vērts prieks. Nākamā pietura ir māla māja, bet arī tur jāmaksā, tāpēc māju apskatām no ārpuses. Pēdējā vieta ir vīna darītava, kur ar mums uzreiz sāk runāt kāds vīrs no Vācijas. Viņš jau 31 gadu ir šīs vietas īpašnieks, uzsauc mums pa vīna glāzei. Lai arī precējies ar kolumbieti, ir diezgan skarbs izteicienos par kolumbiešiem. Apgalvo, ka viņi galīgi nezina ģeogrāfiju un nerespektē tautu atšķirības.
105. diena
No rīta nostopējam kādu puisi, kurš brauc līdz pašai Bogotai. Pastāstām viņam, ka vēlamies tur atrast kādu darbiņu, un viņš uzreiz mums to arī piedāvā. Viņš būvē mājas, vajag cilvēkus, kuri tās varētu iztīrīt. Esam priecīgi un piekrītam. Pa ceļam iebraucam kādā zemeņu audzētavā, kuru izveidojuši eiropieši, pārdod paštaisītus produktus, mūs pacienā ar zemeņu kokteili un vēl visādiem labumiem.
Bogotā nokļūstam Fernando celtniecības objektā un uzreiz ķeramies pie darba, mums sola maksāt 16 eiro katram par četru stundu darbu. Jātīra pavisam nedaudz, trijās stundās iztīrījām ne tikai grīdas, ko mums lūdza, bet daudz vairāk. Tālāk dodamies pie mūsu kaučsērfera, kur runājam, priecājamies, dejojam līdz četriem rītā.
106. diena
Dzīve Bogotā var sākties. 2012. gadā UNESCO to atzina par visātrāk augošo pilsētu mūzikas sektorā. Sazināmies ar Fernando, bet viņam šodien mūsu palīdzība nav vajadzīga, tāpēc dodamies uz Kandeleriju. Tas ir kā centrs centrā, bet vieni mēs te negribētu staigāt, jo apkārt ir daudz diedelētāju un narkomānu. Taču pats centrs ir skaists — daudz tūristu, sakoptas ielas un skaistas ēkas. Redzam slavenu laukumu, pili un katedrāli, barojam baložus kā Itālijā un aizejam uz Botero muzeju. Mākslinieks, kurš te ir ļoti slavens, visu attēlo ļoti resnu — suņus, kaķus, cilvēkus un pat augļus. Pie mūsu kaučsērfera kļūst par šauru, tāpēc pārcelsimies pie mūsu drauga Rafaela.
108. diena
Šodien esam uzaicināti pie Rafaela radinieces, ar kuru kopā ceļojām Sogamoso. Pusdienās pie galda sēžam seši, jūtamies kā mājās, jo arī Latvijā parasti ir bagātīgi klāti galdi. Paēduši, pateicamies par pusdienām, jo dodamies uz kādu prezentāciju, uz kuru mūs uzaicināja mūsu bijušais kaučsērfers. Vakarā atgriežamies mājās un gatavojam vakariņas. Laiku pavadām ar Rafaelu un viņa dzīvokļa biedriem. Iespējams, rīt ir pēdējā diena Bogotā, jo turpināsim savu ceļojumu.
112. diena
Ejam cauri Armēnijai, nostopējam mašīnu un tiekam līdz Kokora ielejai. Super! Mūsu plāns bija tieši tāds — izpētīt Kokora ieleju un doties uz Salento. Kokora ieleja ir slavena ar savām palmām, tās ir garākās pasaulē — 62 metri. Apkārt kalni un upītes, daudzi apkārtni izvēlas apskatīt zirdziņa mugurā. Ieleja patiešām skaista. Nostopējam mašīnu un tiekam līdz Salento, kur ierodamies dienu agrāk, nekā plānots.
Kaučsērferu te nav, tas nozīmē, ka jāmeklē hotelītis. Atrodam par 13 dolāriem un uzzinām, ka guļam vienā istabiņā ar latvieti! Nu, re, pēc 3,5 mēnešus ilga ceļojuma esam satikuši savējo. Meitene jau 17 gadus dzīvo Anglijā, runā latviski, bet ar nelielu angļu akcentiņu. Ir tik neparasti runāt latviski vēl ar kādu citu!
Apskatām pilsētu no augšas, izstaigājam centru, iegriežamies baznīcā, arī bārā. Rīt pēdējā pilsētiņa Kolumbijā, dosimies uz pasaules centru.
113. diena
No mūsu tautietes atvadīties neizdodas, jo viņai jau agri bija jābūt Bogotā, bet uz hotelīša sienas atstājam pirmo novēlējumu latviešiem, ja kāds no jums kādreiz dodas uz Kolumbijas Salento. Ar busiņu aizbraucam atpakaļ uz Armēniju, un nu tikai ceļā uz dienvidiem. Nostopējam mašīnu, kas mūs aizved līdz Kali — salsas galvaspilsētai. Kādā krustojumā piesaistām policistu uzmanību. Viņi mūs brīdina, ka Kali ir bīstama pilsēta, un paši aizved līdz vietai centrā, kur ir internets, lai varam paskatīties, vai kāds kaučsērfers būtu gatavs mūs uzņemt. Policisti nodod mūs citu vietējo rokās, tie ir helikopteru piloti, ar kuriem kopā vēlāk plānojam apskatīt pilsētu. Taču šobrīd izrādās, ka mums nav, kur palikt, meklējam kādu hotelīti, atrodam jumta istabiņu par sešiem dolāriem. Gulēt ejam agri, lai rīt jau agri varētu visu apskatīt. Drošība pirmajā vietā.
115. diena
Tā kā šodien stipri līst, kājām vai stopiem tālāk doties nesanāks, būs jābrauc ar autobusu. Aizkavējamies, jo neviens nevar parādīt ceļu līdz autobusu stacijai. Beidzot atrodam busiņu, kas ved līdz nākamajai pilsētiņai, bet pusceļā mūs aptur policija un prasa visiem uzrādīt dokumentus. Mūs izsauc ārā un saka, ka nav Kolumbijas zīmoga. Mums bieži gadās šādi nekompetenti policisti. Rādām viņiem un skaidrojam, ka uz tiem ir paraksti no lidostas. Visi autobusā ir neapmierināti, jo policisti dokumentus šķirsta kā rīta avīzi — lēnām un nesteidzoties.
Beidzot esam nākamajā pilsētiņā, paēdam pusdienas un tālāk ar stopiem. Bet neesam priecīgi, jo 55 kilometrus braucam trīs stundas. Netālu no mūsu apstāšanās vietas mašīnai pārplīst riepa, bet mēs negaidām, mēģinām tikt tālāk. Mums veicas, kāds puisis aizved līdz Pokaijai, kas pirms vairākiem gadiem esot bijusi Kolumbijas galvaspilsēta. Nu palicis vien nosaukums “baltā pilsēta”, jo te visas mājas patiešām ir baltas. Taču te nepaliekam, braucam tālāk kādas trīs stundas, bet neesam vēl pat pusceļā līdz robežai.
Tas te ir sarežģīti. Kad skatāmies kartē, šķiet, nav tālu, bet, kad jābrauc pa kalniem un līkumiem, iet lēnām. Mācība — nekad neskatīties pēc kilometriem. Ekvadora liekas nesasniedzama. Esam piecu stundu braucienā no robežas mazā ciematā, kuram mūsu kartē nosaukuma nav. Ir vakars, un šķiet, ka tālāk netiksim.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas