Neretas muzikālā ģimene

2016. gada 11. marts 00:01

938

Neafišējot, bez lieka slavas mirdzuma Zigurda Kalnāres vadītais ansamblis Neretā un arī nedaudz plašākā apkārtnē spēlē jau daudzus gadus. Pirms diviem gadiem vīriem ar “bārdu” radušies konkurenti — jauniešu grupa “Wild Pride”. Abu sastāvu mūziķi uz skatuves un saviesīgos pasākumos neesot sāncenši. Jo vairāk tāpēc, ka jauniešu grupas dzinējspēks un ģitārists ir Zigurda dēls Klāvs.

Ir darbdienas pēcpusdiena. Neretas kultūras nama lielās zāles skatuve pieder jauniešiem — viņi amatierteātra režisores Aijas Kalnāres vadībā mēģina jaunu lugu. Aijas vīrs Zigurds mani ved uz aizkulisēm, kāpjam otrajā stāvā, un mūsu saruna rit starp bungām, pastiprinātājiem, vadiem, statīviem — visu to, kas ir Zigurda lielākā aizraušanās. Izņemot pāris ar mūziku vai tās atskaņošanu saistītu lietu, pārējais te ir viņa privātā kolekcija — lēni, pamazām gādāta daudzu gadu garumā. Kad skolā beigušās stundas, sarunā Zigurdu nomaina Klāvs. Tā man ir iespēja salīdzināt divu paaudžu atšķirības, saskatīt interesantas likumsakarības. Jā, un vēl — lasot šo rakstu, fonā klusām var uzlikt, piemēram, “Creedence Clearwater Revival” jeb vienkārši “kridiņu” “Have you ever seen the rain”. Noskaņai.
“Atveras” pēc otrās dziesmas
— Par grupu “Nereta” ārpus novada robežām dzirdējis retais. Tomēr, cik zinu, tā darbojas jau sen.
— To izveidoju agrā jaunībā, un ar maziem pārtraukumiem, dažādiem sastāviem tā darbojas visu laiku. Veterāns ir zalvietis Edvīns Sniķers, bundzinieks Aldis Strautnieks no Viesītes. Tagad, kad dēls sāka aizrauties ar mūziku, šad tad pieaicinu arī viņu. Trīs ģitāristi un bundzinieks, Neretas pusē nav neviena, kas spēlētu taustiņinstrumentus. Cik zinu, arī aizkraukliešiem ar to ir švaki, “aizņemas” vienu vīru no Ogres. Tāpat Neretā nav solista, tāpēc grupa “Nereta” spēlē instrumentālu mūziku. Kādu laiku sadarbojāmies ar Valdi Sloku, bet, kā jau mūziķu aprindās notiek, 90. gadu beigās pašķīrāmies un joprojām esam bez vokālista. Valdi pazinu vēl skolas laikā, kad mācījāmies 10. klasē, spēlējām ballēs, dažādos studentu pasākumos. Tagad viņš sadarbojas ar Ivetu un Jāni Kraševskiem, bet laika muzicēšanai maz, pašam savs bizness, brauc ar autoveikalu.
Bija ideja par solistes meklēšanu, jau uzrunājām kandidātes, bet uz mēģinājumiem tā arī neviena neatnāca.
— Plašākā apkārtnē esat vienīgais ansamblis. Esat “uz izķeršanu” dažādos pasākumos, piemēram, kāzās?
— Tā gluži gan nav. Kāzās vajag kādu, kas dzied, bet no mūsu repertuāra labi ja pāris gabalu izturētu. Mēs spēlējam mūziku, kas pašiem patīk, bet ne gluži visām gaumēm — Karloss Santana, “Deep Purple” repertuārs, kaut ko no džeza klasikas. Pasākumos tas varētu skanēt fonā. Pārsvarā piedalāmies mūzikas festivālos Neretas, Jēkabpils, Zasas un Aknīstes pusē. Divus gadus noturējos grupā “Tālbraucēji”. Pierunāja mani spēlēt, bet tā mūzika nav man. Ja jāizvēlas klausīties kaut ko no latviešu estrādes, neiebilstu pret “Opus Pro”, “Credo”, Uldi Marhilēviču un citiem līdzīgiem. Nepārprotami esmu par “dzīvo” mūziku. Pat ja slikti spēlē, bet, ja ir ģitāras, bungas, paši dara, cenšas, ar prieku aiziešu paklausīties. Pašam nepatīk pārāk liela uzmanība, joprojām, pirms iziet uz skatuves, ir neliels uztraukums. Tikai pēc kāda otrā skaņdarba “atveros”, iestājas iekšējs miers.
Pirmās — no “Amerikas balss”
— Klāvs spēlē arī ballēs. Kā to vērtē tētis?
— Dejās jāspēlē visādas “kaijas” un tamlīdzīga mūzika. Man personīgi tāda ļoti nepatīk, nav tuva sirdij. Bet Klāvam vēl divi gadi jāmācās vidusskolā, tāpēc mūzika pagaidām nevar būt pirmajā vietā.
— Kā sākās jūsu aizraušanās ar mūziku?
— Tēvs labi dziedāja, spēlēja klavieres, vijoli. Taču šīs lietas mani pārāk neaizrāva. Kādam no gados vecākajiem draugiem bija ģitāra, parādīja, kā ar to nospēlēt pāris akordu. Man tolaik bija 14 gadu. Vēlāk sāku klausīties, tajā skaitā padomju laikā aizliegto radio raidījumu “Amerikas balss”. Tur varēja dzirdēt “The Beatles”, “Deep Purple”, “The Rolling Stones”. Tolaik ne īsti magnetofoni bija, nedz citas tehnikas. Parādījās “lentinieki”, nopirku. Jau varēja atrast pirmos ārzemju mūzikas ierakstus. Daudz deva arī Neretas skolas ģitāristu pulciņš, ko vadīja skolotājs Arvīds Velme. Ļoti aktīvs, gaišs un radošs cilvēks.
Ģitāra no Maskavas
— Spēlēt “kridiņus”, “The Beatles” nebija bīstami?
— It kā nē. Atceros, kā pasākumā Mazzalvē spēlējām “kridensus”, neviens klāt nenāca, neaizrādīja. Spēlējām melodiskas dziesmas, cilvēkiem patika. Bija ārzemju grupas, kuru dziesmas, lai izdziedātu, vajadzēja baigo rīkli.
— Dziedājāt angliski, bet tolaik dziesmu vārdi nebija atrodami.
— Bija septiņdesmito gadu sākums. Kā dzirdējām, tā latviski pierakstījām un iemācījāmies. Kurš tolaik zināja, kā ir pareizi? Lonē vasarā sabrauca studentu vienības un, kad darbus pabeidza, rīkoja balli. Tas bija kaut kas neiedomājams, tādi pūļi.
— Tolaik bija viegli pakļauties spiedienam, spēlēt patriotiskas dziesmas.
— Tāpēc arī ansambļu skatēs augstas vietas nekad neieguvām. Arī tur skanēja visi Rietumu gabali, un, kad spēlējām, žūrija bija neapmierināta. Tolaik kultūras šefs Stučkā bija Jānis Liepiņš.
— Mūzikas instrumentus viegli varēja nopirkt?
— Daudz ģitāru bija skolā, un, spēlējot ballēs, tās atļāva ņemt. Vēlāk pārgājām uz Neretas kultūras namu, arī tur bija savi instrumenti. Pats savu iegādājos, tikko atnācu no dienesta. Tā bija “Musima”, Demokrātiskās Vācijas ražojums. Vēlāk kopā ar “Credo” bundzinieku Guntaru Breču braucām uz Maskavu. Guntaru pazinu vēl no laika, kad Viļānos abi mācījāmies par elektriķiem. Viņam Maskavā bija “gali”, un tā tiku pie “Ibanez” — amerikāņu firmas ģitāras. Ap 1000 rubļu samaksāju. Tā vēlāk nonāca “Līvu” ģitārista un solista Ainara Virgas rokās. Vēlāk, 1998. gadā, pats aizbraucu uz Ameriku un iegādājos toreiz sapņu instrumentu — “Fender Stratocaster”. Tas man ir vēl tagad.
— Ko jums dod mūzika, kāpēc bez tās dzīvē nevar?
— Bieži dienas lielāko daļu pavadu mežā, strādāju, un, atnākot mājās, gribas ievingrināt pirkstus — vairākas stundas, ar televizoru fonā. Bet, spēlējot ansamblī, tā ir tik patīkamā kopības izjūta. Kad visas ģitāras skan kopā perfekti, kad bundzinieks “ieliek iekšā” tā, kā vajag, tas jau ir tas kaifs. Aug meistarība, iemācies improvizēt, tad ir prieks spēlēt. Mājās vienam to neizjust.
Nav problēmu
Te saruna turpinās ar Klāvu, Zigurda dēlu. Fona mūzika varētu mainīties uz “Kings Of Leon” — “Use Somebody”.
— Kas pamudināja jaunos neretiešus veidot ansambli?
— Grupa izveidota pirms pusotra gada. Aizsācējs tomēr bija tētis. Viņš nopirka bungas, ar domu, lai es sameklētu bundzinieku. Grupas pamats — ritma ģitārists Jānis Sarmis Bajinskis — jau bija, es arī spēlēju ģitāru. Bundzinieku atradām ātri — manu klasesbiedru Aivi Podžuku. Problēma bija ar basģitāru. Uzrunāju klasesbiedru Ediju Seņkovu, un viņš, kā par brīnumu, piekrita. No savas vasarā nopelnītās naudas nopirka sev instrumentu. Vokālisti Madaru Zeltiņu atrast bija viegli. Neretā ir daudz dziedošu meiteņu. Pirms Madaras gan pieteicās Anta Štāle, bet maza strīda dēļ viņa drīz vien mūs pameta. Es ģitāru spēlēju jau trīs gadus, Madara dzied kopš bērnudārza laikiem — varētu teikt, ka savā ziņā esam jau profesionāļi. Edijs ir tas, kurš mūs organizē, vienmēr savākts, neļaujas emocijām, pretstatā mums pārējiem.
— Kā radās grupas nosaukums — “Wild Pride”?
— Sākumā spēlējām bez nosaukuma un tikai pirms Ziemassvētku koncerta sapratām, ka sevi kaut kā jāpiesaka. Ierakstījām “googlē” angliski “grupu vārdu ģenerators”. Vārds “Wild” mums tā kā bija padomā, ļāvām, lai dators piemeklē turpinājumu. Nav arī konkrētas grupas dzimšanas dienas. Katrs nāca, pamēģināja spēlēt. Basģitārists Edijs gāja uz nodarbībām pie mana tēta. Vismaz nedēļa pagāja, līdz sākām nopietnāk darboties. Sakām, ka esam pogrupa. Šobrīd labprāt spēlējam kaut ko no “Kings of Leon”, “Foo Fighters”, “Nickelback”, bet, tā kā bieži jāspēlē ballītēs, tad zinām arī visas “kaijas”, “zemenes”, “nāk nakts” un “zīlītes”. Repertuārā ir ap 25 dziesmām, tāpēc garākam pasākumam pieaicinām vēl kādu grupu.
Vēl nav labas
— Ja ballītē kāds palūgtu — nospēlē man šito, pieņemsim, pat notis jums būtu līdzi. Bez problēmām?
— Pagaidām nevarētu. Pašlaik visu spēlējam pēc dzirdes, nelietojam nošu pierakstu. Bet ballēs mums patīk spēlēt — tas ir forši, visi cilvēki dejo, ovācijas. Mēģinājumos gan labāk trenēties uz popgabaliem. Tas mums pašiem patīk, jo ikdienā neklausīšos “kaijas” un “zīlītes”. Šlāgerus vien iemēģinām, atkārtojam dienu pirms pasākuma.
— Dzirdēju, ka ir arī pašu radīta dziesma.
— Pat divas, bet abas vēl nav labas. Pavasarī ceram tās noslīpēt, un tad varēs ierakstīt profesionālā studijā. Pašlaik abas ir sasteigtas. Kādam rodas ideja par melodiju, sametam kopā vārdus, un stundas laikā dziesma gatava.
— Kādēļ svarīgi ierakstīt studijā?
— Lai to saliktu kopā ar video un piedāvātu jau kā gatavu produktu. Neretas skolā 11. klasē mācās draugs Olafs Osītis, kurš nodarbojas ar video — filmē, apstrādā. Esam pieteikušies ansambļu skatei martā Rīgā. Bijām arī uz interviju raidījumā “Garāžas grupa” Radio5 studijā.

Vizītkarte
Vārds uzvārds:
Zigurds Kalnāre.
Dzimšanas laiks un vieta: 1957. gada 28. jūlijs, Nereta.
Izglītība: beidzis Viļānu
41. arodvidusskolu, ieguvis elektriķa arodu.
Nodarbošanās:
darbojas mežizstrādes nozarē.

Staburags.lv ARHĪVS

Neretas muzikālā ģimene

Kategorijas