Sievietes pie stūres ir pacietīgākas

2016. gada 8. marts 00:01

317

Tie, kuri Aizkraukles pusē kāpuši autobusā, lai dotos uz Valles, Bauskas pusi, vai Neretā braucienam uz Jēkabpili, iespējams, būs pārsteigumā samulsuši. Ierastā, dažkārt drūmā un nopietnā šofera vietā ieraugot maza auguma smaidīgu blondīni, lakotiem nagiem, svārkos un augstpapēžu kurpēs.

Jēkabpils autobusu parkā Linda Grigorjeva strādā trīs gadus. Biežāk viņa sastopama maršrutos Jēkabpils—Bauska, arī braucam uz Alūksni, Rēzekni, Daugavpili, Līvāniem, Neretu, retāk — uz Preiļiem un Rīgu. Šis nav viņas vienīgais darbs — jau astoto gadu viņa māca braukšanas prasmes ar vieglo automašīnu, piecus gadus — ar kravas mašīnu, tajā skaitā ar piekabi.
Dažkārt pietiek piemiegt ar aci
— Vai bijuši gadījumi, ka pasažieris ar kompleksiem atsakās braukt autobusā, kuru vada sieviete?
— Ir bijis tā, ka, pērkot biļeti, piesardzīgi jautā — bet vai mēs aizbrauksim? Uz to jokojot atbildu: mēģināsim, redzēs, kas sanāks.
— Cik bieži pasažieri vēlas iepazīties ar izskatīgo autobusa vadītāju?
— Diezgan bieži. Jautā telefona numuru. Parasti gan atsaku. Ja kādam ļoti vajadzēs, iespējams, darba darīšanās, gan jau atradīs iespēju, kā sazināties.
— Autobusi ir jauni, bet negadījumi uz ceļa, iespējams, gadās tik un tā?
— Gadījies, ka mersedesam plīsusi riepa, gaisa spilveni, vecāka izlaiduma autobusam plīsa tā sauktā degvielas atplūdes caurule. To pati ātri salaboju, pretējā gadījumā brauciens varēja slikti beigties. Nācies arī iekļūt avārijās, un autobusu līdz garāžai nogādāja autoevakuators. Kad jaunajam autobusam uz ceļa pazuda sajūgs, saucu meistarus, bet ir reizes, kad cenšos pati tikt galā. Kad pārplīsa aizmugurējā riepa, meistari nebija sasniedzami, palīdzēja kādam citam autobusa vadītājam. Nekas neatlika, kā lēnītēm turpināt ceļu. Autobusam aizmugurē katrā pusē ir divi riteņi. Tik lielu darbu kā autobusa riepas maiņu gan jau nevarētu veikt saviem spēkiem. Mācētu, bet skrūves neatskrūvētu. Līdz šim tādā situācijā neesmu nonākusi, bet, kas zina, varbūt arī tiktu pati galā.
— Kad ķibele gadās uz ceļa, palīdzība ilgi jāgaida?
— Meitenēm šajā ziņā vieglāk. Pamirkšķinām ar actiņām, un visi mums palīdz. Arī reizēs, kad iestiegu. Atceros ziemu, kad ar mazo autobusu uz slidena ceļa apgriezos par 360 grādiem. Vienmēr pie rokas ir vajadzīgie telefona numuri, un, pat ja esmu tālu no Jēkabpils, palīdzība nereti ir zvana attālumā.
“Negribu sevi un citus mocīt”
— Pirms trijiem gadiem vadītāju — vīru — kolektīvā iejutāties viegli?
— Sākumā vairāki ar mani nerunāja, bet drīz vien labāk iepazina, novērtēja, un tagad varu atzīt — problēmu nav. Esmu cilvēks, kas ātri iejūtas jebkurā kompānijā, arī jaunā darbavietā. Kopā ar mani nepilnus divus gadus strādā vēl viena sieviete — autobusa vadītāja. Tā ir arī priekšniecības nostāja, ka kolektīvā vajadzīgi ne tikai vīrieši. Abas esam pierādījušas, ka varam, problēmu nav. Svarīgi arī tas, ka man patīk šīs darbs. Citādi to nemaz nedarītu. Kad, uz darbu ejot, pie sevis domāšu — atkal jau tas darbs, tad iešu no tā prom, meklēšu ko citu. Tas attiecas gan uz darbu autobusu parkā, gan braukšanas instruktora darbu. Negribu ne sevi, ne citus mocīt. Bet, ja man šodien liktu izvēlēties, no kura darba atteikties, nevarētu izvēlēties — abi ļoti patīk.
— Bieži sliktie ceļi Latvijā “nenosit apetīti”?
— Pirmajās reizēs bija grūtāk, bet tagad jau esmu ielāgojusi, kur ir lielākās bedres, kur jāpiebremzē. Cenšos taupīt tehniku, iedomājos, ka braucu ar savu mašīnu. Ceļš caur Valli un Bausku vēl ir diezgan labs, bet, piemēram, Zasa—Ilūkste, Jēkabpils—Dunava dažreiz tāds, ka jādomā — pietiks nervu? Ja nebūtu pasažieru, ir brīži, kad gribas izkāpt un tālāk iet kājām. Bedres īpaši jūt, braucot ar mazo, 19 vietu autobusu.
Dzīve pēc grafika
— Ierasts domāt, ka autovadītāja darbam nepieciešams kaut kāds atbilstošs apģērbs, apavi.
— Gadās, ka nags nolūst, bet jābūt skaistai, tas ir svarīgāk. Arī par augstajiem papēžiem bieži jautā, tajā skaitā kolēģi puiši. Tas ir stereotips, ka nevar, nav ērti, un es viņiem savukārt jautāju, kā viņi ar saviem apaviem var pabraukt? Es zemu papēžu kurpēs nemaz nemāku braukt. Ir bijušas reizes, kad spiestā kārtā tas jādara, tad liekas, ka nejūtu autobusu, nevaru izspiest sajūgu. Kad braucu kā instruktore, nevelku pavisam augstus, bet bez papēžiem arī nē. Neņemšu taču katru reizi maiņas apavus — vienus pie stūres, otrus iešanai.
— Manikīrs, kosmētika, tas arī prasa laiku, bet tā, kā vienmēr, pietrūkst.
— Manu dzīvi pašlaik nosaka grafiks — jau mēnesi uz priekšu. Zinu, kurā dienā, cikos kāds maršruts. Līdz ar to varu plānot laiku. Pārsvarā sev varu veltīt vakarus vai agros rītus. Protams, ja kaut kas mainās darba grafikā, visi mani plāni nojūk. Līdz šim izdodas paspēt. Laikus pierakstos pie manikīra, friziera. Protams, darbs ir sēdošs, tāpēc lielākā vēlme ir staigāt. Pietrūkst fiziskās nodarbes, bet cenšos izmantot katru šādu iespēju. Daudz laika paņem arī darbi mājās, bērni. Starp citu, pēc “papīriem” 25 gadu vecumā kļuvu par četru bērnu mammu. Pašai ir viena meita.
Puiši novērtē viņas metodes
— Instruktores darbs ir tikpat viegls, cik autobusa vadītājas?
— Sākumā nebija viegli. Tieši, kad sāku apmācības ar kravas automašīnām. Ko tu tāda sīka man vari iemācīt? — apmēram tāda bija attieksme. Pierādīt bija grūti. Sarežģītāk bija, kad pati mācījos vadīt kravas auto ar piekabi. Mazas kļūdas bija arī jau kā instruktorei. Man liels stimuls uzlabot savas prasmes bija bezdarbnieku grupas, kurām ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību piedāvāja bezmaksas apmācību braukšanā ar automašīnām ar piekabi. Piecās nodarbībās vajadzēja iemācīt braukt gan pilsētā, gan atkaļgaitā iebraukt piekabi vārtos. Izstrādāju savu metodi, un tā labi darbojās. Atceros, atnāca pie manis divi jaunieši, brāļi no Bebru pagasta. Sākumā puiši vēlējās visu darīt pēc sava prāta, bet jau trešajā nodarbībā atzina, ka mana metode ir labāka. Viņi arī atzinās, ka, uzzinot par instruktori — meiteni, sākumā esot smējušies. Tomēr vēlāk teica, ka esmu laba skolotāja, ātri un viegli iemācījusi. Kāds vīrs man jautāja: “Ko tu visu laiku vizinies tajos smagajos?” Bija pārsteigts, kad uzzināju, ka esmu instruktore.
— Apmācot ātri nepabrauksi, arī ar pasažieru autobusu nē. Ikdienā ar savu mašīnu esat prātīga braucēja?
— Visādi gadās. Man ir sapnis iemācīties braukt rallija apstākļos un piedalīties sacensībās. Par šo jomu, atzīšos, neko daudz nezinu. Varbūt kaut kad, nākotnē.
— Braukšana, kā saka, ir asinīs?
— Tētis ir autobusa šoferis, bet bērnībā nebraucu viņam līdzi reisos. Mamma, kad vēl bija dzīva, sēdēja man līdzās kravas mašīnā un taisīja acis ciet, cik ļoti baidījās no braukšanas. Tātad par iedzimtu kāri uz braukšanu nevaru runāt. Man ir dvīņumāsa. Ar braukšanu pārāk neaizraujas, bet B kategorijas apliecība ir.
— Divas sievietes vīriešu kolektīvā 8. martā ir apbērtas ziediem?
— Iepriekšējos trīs gadus 8. martā bija jāstrādā, bet uz ziedu dāvināšanu mūsu vīri nav naski. Agrāk kursanti gan šajā dienā nāca ar ziediem, un vakarā mājās braucu ar lielu klēpi. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Sievietes pie stūres ir pacietīgākas

Kategorijas