Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Vairāk naudas blīvāk apdzīvotajām teritorijām

Aija Lapiņa, Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” direktores vietniece, administratīvās nodaļas vadītāja, Neretas novada domes deputāte
Laikraksta arhīvs

2016. gada 8. marts 00:01

204
Vairāk naudas blīvāk apdzīvotajām teritorijām

Darbā gada sākums ir pārskatu laiks. Budžets iestādei bija apstiprināts jau pagājušajā gadā, tagad varam pievērsties ikdienas darbiem. Skaidrs, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem deinstitucionalizācijas (DI) process ietekmēs Valsts sociālās aprūpes centru (VSAC) darbību, līdz marta beigām Labklājības ministrija paziņos trīs slēdzamās VSAC filiāles. Vai tas skars “Latgales” filiāles, pašreiz nav zināms, bet katrā ziņā “Mēmele” nebūs starp tām.
Neretas novada domē papildus deputātes pienākumiem darbojos finanšu komitejā. Lai arī iedzīvotāju skaits novadā nepalielinās, gluži pretēji, ar gadiem samazinās, jāatzīst, ka Neretas novadā esošo pārvalžu vadītāji ir ļoti saprātīgi domājoši, budžetu plānojuši ar perspektīvu, un šajos gados, kad esmu deputāte, negribu teikt, ka domes darbībā būtu īpašas problēmas. Pērn mainījās finanšu sadalījums no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, līdz ar to arī naudas sadalījums pārvaldēm. Savā starpā vienojāmies par līdzekļu sadalījumu atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Nozīme bija arī teritorijas platībai, bet mūsu novadā platības ir lielas, iedzīvotāju skaits — mazs. Līdz ar to lielāks finansējums ir teritorijām ar lielāku iedzīvotāju blīvumu — Neretai un Mazzalvei, attiecīgi nedaudz samazinājās Zalvei un Pilskalnei. Mans priekšlikums bija — ja mazās pārvaldes būs iecerējušas nozīmīgu projektu, var piešķirt arī papildu līdzekļus. Veidojot novada 2016. gada budžetu, ņēmām vērā ikdienas tēriņus, un rezerves fonds, kas attiecīgi finansētu lielākus projektus, pašlaik nav aizskarts. Lielākā problēma novadā ir darba vietu trūkums, līdz ar to iedzīvotāji aizbrauc uz lielajām pilsētām vai ārzemēm. Palikušajiem, īpaši gados jaunajiem, ir vēlme attīstīt savu saimniecību. Te traucēklis ir infrastruktūra, ceļi ir drausmīgi.
Saistībā ar iedzīvotāju skaita samazināšanos izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis pagājušajā nedēļā brīdināja par skolotāju skaita samazināšanu jau, iespējams, šogad. Noteikti atbalstīšu viedokli, ka vismaz pirmo četru klašu izglītības iegūšanas iespējai jābūt tuvu bērnu dzīvesvietai. Protams, ekonomiskajā ziņā arī mūsu novadā ir skola, kuras uzturēšana nav finansiāli izdevīga. Tajā pašā laikā pašvaldībai jādomā par tukšajām ēkām, jo Pilskalnē viena tāda jau ir. Citos novados ir skolas, kas nesen  renovētas, bet tāpat šogad aizvada pēdējo mācību gadu, un šaubos, vai tik attālos nostūros kāds šīs ēkas iekāros, izmantos turpmāk. Līdzīga situācija bija pirms pāris gadiem ar slimnīcām. Tajās ieguldīja milzu līdzekļus, bet vēlāk vienīgā izeja bija tās pārvērst par aprūpes centriem.
Pagājušajā mēnesī novada dome lēma arī par piedalīšanos deinstitucionalizācijas procesā. Lai gan tēma ir jauna, ar to lielākoties strādā Labklājības ministrija un plānošanas reģioni. VSAC “Latgale” filiāle “Mēmele” iesaistīta DI procesos, arī plāna izstrādē, bet pie mums  dzīvo maz klientu, kurus būtu iespējams sagatavot dzīvei ārpus sociālā centra jeb institūcijas. No praktiskās pieredzes saku, ka šajās iestādēs nonāk arī cilvēki, kuri ar nelielu pieskatīšanu, uzraudzīšanu būtu spējīgi patstāvīgi dzīvot pašvaldībā. Tomēr sociālajos dienestos ir maz darbinieku, arī dzīvokļu fonds ir trūcīgs. Saņemot tikai pensiju vai pabalstu, šāds deinstitucionalizēts cilvēks nevarēs norēķināties par visiem pakalpojumiem un vēl parūpēties par pārējiem ikdienas tēriņiem. Maz ticams, ka viņiem piedāvās darba iespējas. Viņi nonāks kā apburtā lokā — cilvēki vēlēsies būt mazāk atkarīgi no institūcijas, bet nespēs, un arī pašvaldība nevarēs viņiem garantēt visu nepieciešamo. Manā skatījumā būtu nepieciešams vairāk sociālo darbinieku un jāveido grupu mājas, dzīvokļi, kuros šos cilvēkus izmitināt. Vai tā notiks, šobrīd nevaru atbildēt. Jautājums arī par sabiedrības gatavību ikdienā pieņemt atšķirīgus cilvēkus, rēķināties ar viņiem. Daudziem ir priekšstats, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem pārējiem var kļūt bīstami. Zināms, ka ES līdzekļi sabiedrības informēšanā, izglītošanā šajā jautājumā ir atvēlēti. No pieredzes saku — cilvēki ar īpašām vajadzībām nav bīstami. Protams, tiem, kuriem šādas problēmas ir, jābūt slimnīcās, pastāvīgā aprūpē. Tomēr, sākot šo procesu, jārēķinās, ka cilvēkus, kuri ieraduši ilgstoši dzīvot institūcijā, konkrētā dienas režīmā, pieradināt dzīvei citos apstākļos ir pagrūti.
Sekoju līdzi aktuālitātēm Valsts ieņēmumu dienestā (VID). Interesanti, ka šīs iestādes problēmas sabiedrībai un pat augstākā līmeņa valsts iestādēm, kā Finanšu ministrijai, aktualizēja mediju pārstāvji. Situācija VID struktūrās ir bēdīga. Ja reiz tās darbinieki var atļauties krāpties, ko lai dara parastie cilvēki? Vainu šoreiz vajadzētu uzņemties visiem, arī vadītājai un vietniekiem. Viņi visi par savu darbu saņem algu. Runājot par rindu tīrīšanu, aizdomīgo darbinieku atlaišanu, uzskatu, ka kontrolei jābūt ikdienā, tā nevar būt vienreizēja parādība. Ja šo nosaukto darbinieku un arī to, kurus tur aizdomās, vainu pierādīs, viņiem jāpiemēro aizliegums ieņemt amatus jebkurā citā institūcijā līdz pat privātas uzņēmējdarbības aizliegšanai.
Nedēļu iezīmēja arī Zolitūdes lietas izskatīšana. Ne tikai šajā lietā amatpersonas, ierēdņi savu atbildību noliedz un meklē vainīgos arvien dziļāk, bet, ja pieļauta kļūda, jāiemācās par to arī atbildēt. Šībrīža situācijā uzvar tas, kuram ir nauda, var nolīgt spēcīgāku advokātu. Tiesu sēdēs vairāk runā par tiesībām, nevis pienākumiem. Vai šīs lietas tiesas sēdēm jābūt publiskām, plaši atspoguļotām medijos? Domāju, nē, pirmkārt, traģēdijā cietušo dēļ. Lieta vēlreiz lika aizdomāties par tiesu sistēmas kārtību. Nav saprotams, kādēļ visas ierosinātās lietas izskata nesamērīgi ilgi, gadiem? Sēdes nemitīgi atliek. Piemēram, Aivara Lemberga lieta ir izstiepta, un galu tai neredz.
Gan aizvadītajā, kā arī pārējā laikā mani nopietni satrauc veselības aprūpes sistēma. Skaidrs, ka nozarē ir vajadzīgas reformas. Nedarbojoties šajā sistēmā, visus aspektus nevaru izvērtēt, bet šķiet, kaut kas reformu ceļā aizgājis greizi. Vai risinājums ir atstādināt Gunti Belēviču no amata? Ar katru nākamo ministru būs līdzīgi — kā darbība nonāks līdz reformām, kādam tas nepatiks, sāksies protesti. Nesen, lai pieteiktos bezmaksas izmeklējumam, visu dienu, ik pēc piecām minūtēm, zvanīju reģistratūrai, bet tā arī nesazvanīju. Tas gan nav normāli.
Nenoliegšu, mani uztrauc bēgļu jautājums, ziņas par šīs ticības cilvēku vardarbību. Arī nesenā ziņa par sievieti, kas, tērpusies melnās drēbēs, pastaigājās Maskavas ielās, rokās turot nogrieztu bērna galvu. Protams, pret šādām un jebkurām ziņām jāizturas kritiski, jāanalizē ziņu avoti. Līdz šim un, cerams, arī turpmāk uz visu notiekošo raugos no pozitīvās puses, cerot, ka viss tomēr būs labi, un negatīvo cenšos atsijāt. Nepieslienoties partijām, savā darbībā, lēmumos paļaujos uz savu pieredzi un spriedumus veidoju, vadoties pēc tās.

Kategorijas

Kategorijas