Ievērojamas jubilejas diviem izciliem neretiešiem — Mikum Skruzītim un Līvu Jurkam

2016. gada 4. marts 00:01

(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 26. februāra numurā.)
Humoristiskā žurnāla “Rūgtās Drapes” 1923. gada 3. numurā Līvu Jurka dalās atmiņās par zaļumballi, kas notikusi 1897. gadā. Pēc autora vārdiem, to rīko kāda lauku biedrība, bet pārdot alkoholu tai nav atļauts. Tik un tā alus ballētājiem nopērkams. Alu nepārdod, bet “aizdod” jeb “palienē” pret drošības naudu, t. s. “zalogu”, par alus pilnu vērtību. Netālu no bufetes — alus aizlienēšanas kase, pie kuras Taizeļa vietā sēž bodniece Frume. Alus kārotājs vēršas pie Frumes ar lūgumu aizdot tik un tik pudeļu alus, Frume ietur attiecīgu summu drošības naudas jeb “zalogu” un izdod zīmīti ar svētku rīkotāju zīmogu un pilnu vārdu. Zīmi saņēmējs nodod bufetē, kur saņem attiecīgo skaitu alus pudeļu. Balles rīkotāji jau iepriekš paredzējuši, ka alus parādnieki būs slikti atdevēji, līdz ar to pazaudējot iemaksāto drošības naudu. Tomēr neviens parādnieks nebūt nekurn par zaudēto summu. Pat uradņiks, kurš uzrauga kārtību ballē, nesaskata tur neko nelikumīgu un dzer no drauga Jāņa, uzcienāts līdz ar citiem. Brūvera puisis ved vezumu pēc vezuma, kuru turpat eglītēs tūliņ pilda pudelēs. Stāstījums beidzas ar to, kā ar alu uzpildījies kārtībnieks saņem arī nelielu finansiālu kompensāciju. Līdzīgi atstāstījumi ir lasīti arī citur, un, iespējams, ka tie nemaz nav izdomāti. Šos pamācošos tekstus pavisam noteikti der palasīt tiem, kas pašlaik spriež par alkohola tirdzniecības ierobežojumiem, jau nez kuro reizi stāstot, kā dažādi aizliegumi atrisinās alkoholisma problēmu.
Neretieši par neretiešiem. Alfons Lapiņš, bijušais kaimiņš, par Līvu Jurku: “Īpatnis viņš bija. … Ar savu kaimiņu tuvāk sāku iepazīties vācu laikā jau kara sākumā. Mēs pat kļuvām, ja tā var teikt, draugi. Es pie viņa sāku vest savus skolas biedrus no [Bebrenes] lauksaimniecības skolas. Par to viņš ļoti priecājās. Bija pagājis Baigais gads. Viņš šausmīgi baidījās no arestēšanas. Kaut kā paglābās no izsūtīšanas, kaut gan sarakstos it kā esot bijis. Par viņu bija iesniedzis ziņojumu pusgraudnieks — jaunais zemes ieguvējs. Reiz ierunājāmies par Jaunsudrabiņu. Jurks sacīja: “Viņa raksti man patīk, viņš pats gan nē. Uzaudzējis bārdu kā tāds čigāns. Tāda muļķīga lielība un tad tā skraidīšana ar bada pātagu, it kā viņam nebūtu ko ēst!” Te jāpiemin, ka Līvu Jurka ne acu galā necieta makšķerniekus. Viņi “Uņķāniem” apkārt grieza lielu līkumu.
Vēl viņš necieta vāciešus, ebrejus un čigānus. Labi izteicās par krieviem, leišiem un poļiem. Ienīda boļševikus un vācu nacionālsociālistus. Karam sākoties, cerēja, ka viņi viens otru iznīcinās, bet liktenis bija lēmis citādi.
… Traģiska personība. Saeimas laiki viņam riebās. Arī Ulmaņa laiki nepatika: “Lai viņš negaida, ka es viņam dziedāšu slavas dziesmas!”
Ne pa jokam Jurka bija nobijies 15. maija apvērsuma laikā. Bieži zvanīja Lapiņam, toreizējam Neretas aizsargu priekšniekam: “Kad mani arestēs, pasaki man to ātrāk!” Nu netika toreiz Neretā neviens arestēts. Lapiņš galvoja par visiem šaubīgajiem. Vēlāk gan par to neviens viņam paldies neteica.
Partiju laikos reiz aizsargi palīdzēja robežsargiem ķert kontrabandistus. Jurka tad Lapiņam veltīja dažus pantus:
“Nebrauc tik dikti,
iziet var slikti,
Tie nav tavi kumeļi.
Tie žīda zirgi, leiša rati,
Kontrabandas pātadziņ`!”
Un vēl dažus pantus tādā garā, bet tas tak viss ir “bleķis”!
Jurka bija savāds cilvēks. Man gribētos teikt kā Dostojevskim: cilvēks ar divām dvēselēm. Pirmais, ko gribu pastāstīt, kā mēs ar veco Lodziņu braucām pēc Jurkas grāmatām. Tas bija 1944. gada augustā. Vienā Uņķānu parka stūrī atradu cauru skārda mucu ar saplēstām grāmatām. Galvenokārt noplēsti skaistie vāki. Grāmatas dažādās valodās. Iespējams, Lodziņš aizveda pie sevis. Biedrības mājā taču saimniekoja Sarkanā armija. Bibliotēkas grāmatas bija izkaisītas uz grīdas un trepēm.
Pilnīgi piekrītu vecajai skolotājai Lūcijai Kalniņai: “Bārni, Jurkam prāta pīteik, bet viņš ir izgājs uz cilvāku narrošanu. Boutum lōbāk paklausejis Blaumaņam un uzrakstejis kaut kū prōteigu!”
Jurkam bērnu nebija. Ģimenes, kurām nav bērnu, ļoti mīl mājdzīvniekus: suņus, kaķus u. c. Jurka mīlēja suņus.
Vispār Jurka bija savāda personība. “Savādīgs ģīmkoks,” tā par Līvu Jurku izteicās kāds mans paziņa. Jurkam patika pavisam mazi bērni — tādi, kuri knapi prata kājām staigāt. Miesta (Neretas — L. O.) bērniem — ebreju atvasēm — bija pat ar spieķi dzinies pakaļ, kuri viņu nerrojuši. Uz Neretu pāri mūsu ganībām viņš gāja basām kājām līdz pat vēlam rudenim.
Dabas mācības skolotāja Kundrāte bija lūgusi Jurkam atļauju aiziet pie viņa ar skolas bērniem. Neļāva. Manus lauksaimniecības skolas biedrus viņš labprāt uzņēma, pat bija ļoti priecīgs: lūdzu, lūdzu! Es tad to arī izmantoju.
Varbūt es esmu vienīgais vēl dzīvais (2005. gadā — L. O.), kurš ar viņu ir ticies, runājies, klausījies viņā, viņa stāstos. Ko lai par viņu saku? Neesmu literāts, ne literatūras skolotājs. Kā par cilvēku varu teikt — ārkārtēji īpatnējs. Mācītājs Dellerts par viņu teica: “Puriņkungs ir ļoti gudrs cilvēks, tikai viņš savu gudrību negrib likt lietā.” Lodziņš arī ļoti gribēja ar viņu saprasties, bet Jurka bij` teicis: “Paliksim katrs pie sevis!”
Tas notika tajos gados, kad Lielajos Uņķānos kā piedzīvotāja dzīvoja Kalvišķa Līze (tātad brīvvalsts gados — L. O.). Nezinu, cik dienu viņai bija jāatstrādā savam saimniekam par dzīvokli un dārza pleķīti. Pārējās dienas viņa gāja piepelnīties lauku darbos apkārtējās mājās, arī pie mums. Piedzīvotājiem par kurināmo malku bija jāgādā pašiem. Līze no upes vilka pludināšanas laikā nogrimušos stenceļus (materiāli dzelzceļa gulšņu gatavošanai — L. O.). Spigu Liepiņš viņai tos atļāva vilkt no savas upes daļas. Jurka bija izlēmis, ka arī viņš tā var darīt un sagādāt sev malku. Protams, kauna pēc pa kluso — rīta agrumā, gaišās mēness naktīs. To pamanījis Spigu Liepiņš, un sākusies lamāšanās, tik skaļa, ka to dzirdēja ne tikai Līze: “Jurka — žurka, Jurka — durka!” “Spigu okstiņš, Spigu okstiņš!” tā skanēja pretī. Protams, ka Līze to izstāstīja arī kaimiņiem, kuri lamāšanos nebija dzirdējuši. Tā Jurka sagādāja tikai sev izsmieklu.
Jurkam bija vājība kolekcionēt laukakmeņus — dažādus un interesantus gan pēc krāsas, gan pēc formas. Šo netikumu arī es no viņa esmu pārņēmis. Reiz mans tēvs nejauši grants kaudzē bija atradis interesantu akmeni dūres lielumā ar tukšu vidu un trīs caurumiem sānos. Pūšot caurumos, radās dažādas skaņas. Akmeni tēvs iedeva Līzei, lai tā atdod Jurkam. Līze, akmeni atdodot, bija teikusi: “Saimniek, še tev okstā pūšamais akmens. Atradu Mūrnieku laukā.” “Paldies, Līziņ, paldies! Tik` tu, lūdzama, nevienam nesaki!” tā Jurks.”
Pēc Otrā pasaules kara publicists Līvu Jurka dzīvoja Stendes pagasta Kapteiņos, bet no 1950. gada sākuma Šķepastos, kur arī miris. Viņš apglabāts Lībagu ciema Ozoliņu kapsētā blakus jau agrāk mirušajai dzīvesbiedrei.

***
Šie ir tikai divi izcilie neretieši. Taču tādu vēl ir daudz. Tikai jautājums, cik daudz mēs par viņiem zinām un vai stāstām jaunajai paaudzei. Ikviens cilvēks sabiedrībā dzīvo tik ilgi, kamēr kaut viens pēc tā aiziešanas mūžībā atceras un stāsta citiem par reiz dzīvojušā darbiem. Kas ir tas fenomens, kāpēc joprojām pieminam senāk un ne tik sen dzīvojušos neretiešus? Neretā un apkārtnē dzīvojušie gaišie ļaudis atstājuši mums un nākamajām paaudzēm tik vērtīgu garīgo un materiālo mantojumu, ka tīši vai netīši to izmantojam joprojām. Turklāt te dzīvojušo cilvēku klātbūtne jūtama fiziskajā vidē (ēkās, skolās, parkos, ielās, ierīkotos ceļos un laukos, dažādās iestādēs) ar senču ielikto pamatu, sākumu kam skaistam vai derīgam. Tāpat šie ļaudis, pat vairs neesot starp dzīvajiem, ar atstāto rakstīto vārdu ceļ mūs garīgi pretī gaismai, vēlmei veidot ikdienu krāsaināku, būt savstarpēji tolerantiem. Novērtēsim, nenoniecināsim, atcerēsimies! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ievērojamas jubilejas diviem izciliem neretiešiem — Mikum Skruzītim un Līvu Jurkam

Kategorijas