“R” atnāks pats

2016. gada 4. marts 00:01

424

6. martu visā Eiropā atzīmē kā Logopēdijas dienu, lai pievērstu uzmanību dažādu veidu logopēdisku traucējumu ietekmei uz cilvēku. Agrāk vairāk runāja par sakodiena, skaņu pareizas izrunas problēmām, tagad, moderno tehnoloģiju laikmetā, ir citas problēmas, atzīst Skrīveru novada pirmsskolas izglītības iestādes “Sprīdītis” logopēde Dace Liepa.

— Kas mainījies tehnoloģiju laikmetā?
— Kad sāku strādāt, man bija ļoti smags bērns, kurš “suns” un “sēne” vietā teica “kungs” un “kēne”. Kāds traucējums! (Smejas.) Kā es tikšu ar to galā? Kopš tā laika pagājuši 16 gadi, un par “kungs” un “kēne” gribas pasmaidīt. Vairs nerunājam par konkrētiem valodas un skaņu izrunas traucējumiem, bet kompleksām problēmām. Piemēram, komunikācijas traucējumiem klāt nāk uzvedības problēmas un citas. Pieļauju, ka tehnoloģiju dēļ mazāk runājam ar bērniem. Līdz ar to mainās arī uzvedība — bērns kļūst noslēgtāks. Agrāk logopēda kabinetā smilšu kastes nebija, bet tagad darbošanās ar smiltīm reizēm ir vienīgais, ko bērns pieņem. Man ir svarīgi, lai viņš uz šejieni nāk ar prieku. Ja nāks dusmīgs, neko nepanākšu. Viņš jau no rīta dārziņā ierodas neapmierināts, varbūt ir par agru piecelts, nav izgulējies, jo ar vecākiem vakarā ilgi skatījies kādu filmu. Bērni gulēt vairs neiet pulksten 20.30. Agrāk vairāk vai mazāk bijām dabas bērni. Manā bērnībā laukos televīzijā varēja redzēt trīs programmas, tad visi skatījās to, ko vectēvs gribēja. Viņš gribēja skatīties ziņas, vakara pasaciņa bija jāklausās radio. Bērni laukos rotaļājās un izzināja dabu. Tagad vecāki, pārnākot mājās no darba, ir piekusuši, grib mieru, ieslēdz televizoru, datoru vai telefonu, piedāvā multfilmas vai spēles. Paskaties! Paspēlē! Pēc vakariņām — laiks gulēt! Saskarsme ar vecākiem kļūst arvien retāka, īslaicīgāka, taču saprotu, jo viņi ir noslogoti, daudz strādā. Būtībā logopēdam ir jāstrādā tikai ar skaņu izrunu, skaņu traucējumiem, jāmāca pareizas skaņas, bet, ņemot vērā, ka bērniem traucējumi mēdz būt kompleksi, logopēda darba lauks arvien paplašinās. 2010. gadā “Sprīdītī” izstrādāja un licencēja speciālo programmu izglītojamajiem ar valodas traucējumiem, kurā ar bērniem strādāju individuāli katru dienu.
— Kad jāsāk apmeklēt logopēdu?
— Ja bērnam ir smagi traucējumi, piemēram, šķeltnes, kaut kas jāoperē vai ir stostīšanās, jo agrāk sāks logopēdiskās nodarbības, jo ātrāk būs rezultāti. Jāatceras, ka ikkatrs bērniņš ir pilnīgi citādāks. Es strādāju ar bērniem no četru gadu vecuma.
Daudz ir atkarīgs no pašvaldības iespējām nodrošināt logopēdu. Logopēda slodze šobrīd ir 21 stunda, viena nodarbība ilgst aptuveni 20 minūšu. Kad pašvaldība bija dāsnāka, logopēdam bija 1,5 slodzes, tad bija iespēja dažādot darba metodes, organizēt darbu grupās, apakšgrupās un individuāli. Toreiz arī mazuļiem no pusotra gada vecuma vadījām logoritmiku, kas ietver kustību, ritma spēles, logopēdiskos vingrinājumus, pirkstiņspēles, dziedāšanu. Dziedājām “Kaķītis mans” un rādījām pirkstiņspēles. Šie bērni piecos gados bija daudz spējīgāki, atvērtāki, darbīgāki. Ne tikai valodas attīstībā, bet arī panākumi matemātikā bija labāki, jo ritms ir visu pamats, tā ir mūsu dzīve — sirds, dabas ritms, runas ritms.
— Ir gandarījums par kādu bērnu?
— Bija bērniņš, kurš viens diendusu negulēja, sauca gulēt blakus, jo iestādi sāka apmeklēt agri — nepilnu trīs gadu vecumā. Runāja teikumiem, bet visiem vārdiem vien pirmo zilbi. Kad pēc laika mūsu pašu laikrakstā lasīju, ka bērns piedalās stāstnieku konkursā un dara to ar labiem panākumiem, bija ļoti patīkami. Gandarījums ir liels, ja redzu, ka bērns attīstās, kļūst atvērtāks, aktīvāks.
— Vai meitenes ir naskākas runāt nekā zēni?
— Pārsvarā tā ir. Puišiem ir citas intereses, meitenes ir pļāpīgākas. (Smejas.) Ar bērniem daudz var panākt, ja ir centība. Vēl interesanta lieta, ko esmu novērojusi — man ir zema balss. Ja bērnam mājās visi ir soprāni, reizēm ir tā, ka viņš mani nedzird. Reizēm jau varu mainīt tembru, bet īslaicīgi. Tad iesaku vecākiem pakonsultēties ar speciālistu, jo ir aizdomas par dzirdes problēmām, un ir patīkami, ja šajā reizē es kļūdos.
— Cik svarīga valodas attīstībai ir pirkstiņu veiklība?
— Ir dažādi viedokļi, bet es uzskatu, ka sīkās motorikas darbināšana nekad nebūs bezjēdzīga. Tāpēc esmu nonākusi līdz knaģīšu spēlēm. Bērni neizprot šo darbību un cenšas to izraut ar spēku. Satvēriens ir jātrenē!
— Vai tas ir mīts, ka labroči vieglāk iemācās dzejoļus no galvas?
— Tā saka, ka kreiļiem labāk padodas matemātika... Neesmu tam pievērsusi īpašu uzmanību. Ja bērns grib rakstīt ar kreiso roku, ļaujam, “nelaužam” šo vēlmi.
— Ja mēles saitīte ir pārāk īsa, to griež. Vai šāda prakse ir joprojām, un kāda tam nozīme?
— Ar zemmēles saitītēm ir tā — situācijas un attieksme pret to mainās. Ja agrāk to grieza jau dzemdību nodaļā, tad vēlāk atzina, ka ķirurģis-
ka iejaukšanās tomēr nav laba, tāpēc labāk zemmēles saitīti stiept. Stiepām, masējām, berzējām ar zobu birstēm. Bet ko tu vari izstiept, ja zemmēles saite fiksēta? Bet tāda bija “politika”, masējām. Tagad ir tā, ka zemmēles saitīti griež tikai Stomatoloģiskajā institūtā. Ja es uzskatu (neesmu gan mediķe), ka tā ir jāgriež, sūtu vecākus uz konsultāciju pie speciālista. Vecāki piesaka konsultāciju, divus mēnešus gaida, lai konsultētos, tad ārsts pasaka — zemmēles saitīte būs jāatbrīvo, un pieraksta uz nākamo datumu. Pēc ķirurģiskās iejaukšanās būtu nepieciešami speciāli vingrinājumi. Vecākiem mājas apstākļos to ir grūtāk izdarīt, tas prasa papildu laiku un uzņēmību. Agrāk mēles saitīti varēja pārgriezt ortodonts tepat Aizkrauklē. Pēc operācijas bērns otrā dienā bija klāt, un mēs varējām pildīt visus ieteikumus un norādījumus.
— Kādā vecumā bērnam tekoši jārunā?
— Ir viedoklis, ka piecos — sešos gados skaņām vajadzētu būt noformētām, bet skaņa “r” ir tā, par kuru vajadzētu uztraukties vismazāk. Ja bērns stabili saka “l”, “z”, tad “r” atnāks. Bet, ja bērniņš nevar izskaņot vārdu, tad jāsāk domāt par papildu darbošanos.
Trīs gadi ir tas vecums, kad var noteikt, vai ar bērnu vajag vēl kaut ko papildus darīt vai tomēr ne. Vēl vecākiem mēdz būt noraidoša attieksme pret logopēdiem, daži uzskata, ka tāds nav jāapmeklē, jo bērnam nav problēmu, tomēr daži jau ļoti agri meklē palīdzību un cenšas nodrošināt bērnam nodarbības pie logopēda. Vairāk jāuztraucas nevis par vārdu krājumu — cik vārdu var nosaukt, bet par to, vai vispār sauc šos vārdus, vai atkārto vārdus, vai var pastāstīt kaut ko par redzēto attēlu.
— Kāpēc svarīgi labot runas traucējumus?
— Runa ir mūsu saskarsme, komunikācija, jo agrāk mēs bērnam nodrošināsim pareizu izrunu, jo labāk viņš jutīsies, apgūs nepieciešamo mācību materiālu. Nelaboti skaņu izrunas un valodas traucējumi vēlāk skolā var veidoties par mācīšanās traucējumiem.
— Kas ir lielākais logopēda ienaidnieks?
— “Google” ir lielākais logopēda ienaidnieks. Vecāki kaut ko izlasa un tad saka — kāpēc jūs nedarāt tā un tā, bet katrs bērns ir individuāls, katram sava programma. Vienam patīk pūšanas vingrinājumi, citam nepatīk.
Vecākiem gribu teikt — mīliet savu bērnu, jo viņš jums ir Dieva dots un visam mūžam, runājiet ar viņu. Mīliet no visas sirds! Mazam bērniņam ir vajadzīgs klēpis.

Logopēda ieteikumi valodas attīstībai

◆ spēlēt dažādas pirkstiņspēles, piemēram, “Vāru, vāru putriņu”, “Šis pirkstiņš — vectētiņš”;

◆ burtu mācību pārvērst par spēli — mācīties, ejot pa ielu, lasot uzrakstus, rotaļājoties;

◆ pūst balonus, burbuļus;

◆ darbināt sīko motoriku — likt sērkociņus, pupiņas, vērt krellītes;

◆ apgriezt bļodu vai kādu citu trauku, lai, ar karoti sitot pa to, veido ritmu;

◆ runāt ar bērnu, stāstīt par visu, kas apkārt.

Staburags.lv ARHĪVS

“R” atnāks pats

Kategorijas