Zivs, kura peld pret straumi

2016. gada 4. marts 00:01

779

“Esmu bagāta un uz ārzemēm braukt netaisos,” nosmej Lolita Karziņina. “Man ir brīnišķīga meita, mamma, mīļa māsa un brālis. Visa ir gana!” Arī gadi ir viņas bagātība, kaut sirdī pašai neliekas tik, cik pasē.

Kā parasti, Lolitu satieku smaidīgu, jautru un saposušos. Tāda viņa ir vienmēr. Kad to pasaku, Lolita sirsnīgi iesmejas: “Nezinu gan, vai tas ir ieguvums vai zaudējums. Sievieti, kura sapošas tikai svētkos, citi novērtē: cik tu tagad skaista! Man katra diena ir svētki.”
6. martā viņa svinēs 40. dzimšanas dienu, tāpēc šodien ir laiks nopietnai sarunai, kurā ik pa brīdim uzdzirkstī Lolitas īpašā spēja pasmaidīt. Arī par sevi. Un nav nemaz tik viegli nošķirt, kad viņa runā nopietni.
Treniņš ar Niko
Lolita dzimusi un augusi Secē, te mācījusies pamatskolā, pēc tam absolvējusi Jaunjelgavas vidusskolu. Ieguvusi mazumtirdzniecības veikalu vadītājas profesiju, 19 gadus nostrādājusi šajā jomā. “Tagad atpūšos, pieskatu mammu, par kuru jārūpējas pēc gūžas operācijas. Un jau sešus gadus dzīvoju Aizkrauklē,” stāsta Lolita. Lolita ir šķīrusies, tas arī bijis iemesls dzīvesvietas maiņai, bet viņa ļoti priecājas, ka meitai Egitai ir labas attiecības ar tēti, nu viņa tikusi arī pie maza un mīļa brālīša.
Lolita ir jauna mamma, viņas meitai Egitai marta beigās būs jau 22 gadi. “Gribētu būt arī jauna vecmāmiņa, bet meita nekur nesteidzas,” nosaka jubilāre. “Tagad mums ir ģimenes mīlulis — Jorkšīras terjers Niko. Vispirms man jāpaauklē sunītis, tad varbūt varēšu ķerties klāt mazbērniem.” Pēc brīža Lolita nopietni piebilst: “Egitai ir paveicies, viņai ir fantastisks draugs. Saka jau, ka meitas meklējot puišus, līdzīgus tēviem, un laikam arī Egita tādu atradusi — viņš ir tikpat strādīgs un brīnišķīgs cilvēks.”
Pareizrakstība visam mūžam
Kāda bijusi Lolitas bērnība? “Saulaina, kā jau lauku bērnam. Vienmēr esmu bijusi tāda kustīga, jo laukos, kur tik daudz darāmā, bērns mierīgs nemaz nevar izaugt,” saka viņa. “Citi spēlējās ar smiltiņām, es — ar zemenēm, kuras audzējām. Tas bija bezrūpīgs laiks, jo man kā jaunākajai bija ļauts vairāk, kaut reizēm arī vecākie mani pakomandēja.”
Atceroties pamatskolas laiku, Lolita saka: “Bijām maza un draudzīga klasīte — trīs meitenes un deviņi zēni, un visi arvien priecājamies viens otru satikt. Mans klasesbiedrs bija arī ārsts Ints Bruņenieks, viņš gan bija ļoti gudrs un drīz viņu pārcēla nākamajā klasē. Palikām vieni huligāni, un audzinātāja 9. klasē no mums atteicās. Mūs audzināja latviešu valodas skolotāja Silvija Leišavniece, stingra un ļoti laba skolotāja. Visi, kuri pie viņas mācījušies, raksta bez kļūdām. Viņa mūs veda ekskursijās, gājām pārgājienos, braucām uz atvērto durvju dienām mācību iestādēs. Uz skolu gāju kājām, kaut tolaik kursēja arī autobuss, ar kuru braucot nokavēju piecas minūtes stundas sākuma, un par sodu bija jāraksta domraksts. Audzinātāja teica: ja dzīvo piecus kilometrus no skolas, jānāk kājām, nevis jāiet uz otru pusi, uz autobusa pieturu. Man līdz centram bija apmēram 4,8 kilometri, skolotāju klausīju.”
Savulaik viņai bijusi iespēja arī mācīties Murjāņu sporta skolā, jo bijuši labi sasniegumi vieglatlētikā. “Biju augumā maza, bet cītīgi sportoju. Citādāk nevarēju, jo mans sports skolotājs tomēr bija Arvīds Vītols, kurš ir arī mans krusttēvs,” secina Lolita. Vēlāk viņa piedalījusies Tautasdziesmas maratonā Rīgā, noskrējusi 56 kilometrus, bet vecākā māsa Lilita pievarējusi 102.
Laimīga, jo tēta meita
Lolitai ir brālis, un bija vēl divas vecākas māsas. Jau 11 gadus viņas ir divas māsas, Ligita nomira 39 gadu vecumā… “Mammai tas bija milzīgs trieciens… Nu nav dzīvē tā jābūt, ka vecākiem jāapglabā bērni. Tajā brīdī sapratu, ka man jābūt ģimenē stiprākajai, emocionāli jābalsta savējie,” saka Lolita.
Pēc klusuma brīža viņa nosaka: “Man ir stipra nervu sistēma, bet nekad arī nav bijis īpašas vajadzības iziet no rāmjiem. Visi manī tāpat ieklausās. Arī meitai pusaudžu vecuma krīze gājusi secen, varbūt tāpēc, ka viņa bija pārāk aizņemta.” Egita mācījās kora klasē Aizkraukles mūzikas skolā, to pabeidza ar izcilību un ir apveltīta ar fantastisku balsi. Par sašutumu mūzikas skolotājai, Egita savu nākotni tomēr neizvēlējās saistīt ar mūziku — viņa realizējusi mammas kādreizējo sapni un kļuvusi par frizieri stilisti. Egita, mācoties Rīgā, dziedājusi vokālajā ansamblī “Dominante”, un radio bijusi dzirdama dziesma Egitas solo izpildījumā.
Kad jautāju, vai talants meitai mantots, jubilāre atzīst: “Diez vai. Visi saka, ka Egita esot tēta meita, parasti piekrītu: lai tā būtu, tēta meitas esot laimīgas! Man allaž paticis dziedāt korī, esmu spēlējusi teātri un dejojusi tautas un modernās dejas. Man ļoti patika. Vēlāk dejoju līnijdejas un tagad apsveru iespēju iesaistīties tautas deju kolektīvā.”
Zārds puķēm
Jāpamēģina roka visās jomās — atzīst Lolita. Trīs gadus viņa darbojusies skaistumkopšanas nozarē, atverot solāriju kabinetu, taču vēlāk sapratusi, ka šī nav pelnoša nodarbe. No tirdzniecības jomas Lolita nekur nav aizbēgusi, jo piepalīdz dzīvesbiedram Gintam, kuram pieder apģērba veikals.
Lolitas vaļasprieks ir adīšana. “Uzadu zeķes un uzdāvinu kādam, kuram tās lieti noderēs. Adu džemperus, bet tajā brīdī, kad atlicis tikai sašūt kopā, parasti saprotu, ka tas man vairs nepatīk. Adu arī apģērbu sunītim,” stāsta viņa.
Lolitas mīlestība ir arī puķes. Savulaik ar kaimiņieni un vedējmāti Līgu pucējušas pagalmu daudzdzīvokļu mājā, kur katru gadu izdomājušas gan pītas, gan vītas puķudobes, tagad tiekot posta sava vasarnīca. “Saku Gintam: man vajag kokus, taisīšu zārdu. Viņš, būdams rīdzinieks, brīnās — kas tas tāds? Skaidroju, ka uz tā krauj sienu, viņš vēl vairāk pārsteigts: sienu vēl pļausi? Nu nē taču, puķes karināšu!” stāsta jubilāre. “Cik Gints ir lēns, tik es traka, taču esam viens otram pieslīpējušies.”
“Man neder vieglākais ceļš”
Lolitas horoskopa zīme ir Zivis. “Nevis parasta, bet tāda, kura peld pret straumi. Man neder vieglākais ceļš,” paskaidro viņa. “Kā jau visas Zivis, esmu apveltīta ar izteiktu intuīciju. Un man ļoti patīk cilvēki, nekad nevērtēju viņus pēc bagātības vai sasniegumiem. Ja cilvēks ir sirsnīgs, atsaucīgs — tas ir galvenais.”
Vai apaļajā jubilejā Lolitai būs arī ballīte? “Būs jau būs, bet droši vien kā 39, nevis 40,” nosmej viņa. “Savu 38. dzimšanas dienu aizmirsu nosvinēt un vēl labu laiku visiem stāstīju, ka man ir 37. Pati gadus neskaitu, jūtos vēl jauna, un man nav bail no vecuma. Galvenais taču ir skaisti novecot!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Zivs, kura peld pret straumi

Kategorijas