Koku daktere

2016. gada 4. marts 00:01

451

Aija Anita Baķe ir viena no Latvijā jaunās profesijas — koku dakteris — ieviesējām mūsu valstī. Par kokiem viņa runā ar īpašu mīlestību, bet man, viņā klausoties, aizvien vairāk šķiet, ka tikpat ļoti viņa mīl un respektē arī visu pārējo sev apkārt. Dabu, cilvēkus. Arī no viņas pašas strāvo tāda labvēlība un siltums, ka es vēl ilgi sēžu viņas lauku mājās “Baķi” Staburaga pagastā, mēs runājam par šo un to, un negribas iet prom.

— Kā jūs no Rīgas nokļuvāt Staburagā?
— Vīrs ir spiningotājs, un kopā ar ģimenes draugiem viņš brauca makšķerēt Daugavas otrā krastā, tieši pretī vietai, kur tagad ir mūsu brīvdienu mājas. Sākumā arī mēs, sievas un bērni, braucām līdzi, gulējām teltīs. Sadraudzējāmies ar vietējiem un sākām interesēties, vai Daugavas krastā Staburagā pārdošanā nav mazs gabaliņš zemes, kuru mēs varētu nopirkt, uzcelt māju, un vasaras vairs nebūtu jāpavada teltī. Tik mazu zemes gabaliņu laukos mērnieks nemaz nemērīja, sakot: ja nav pushektārs, viņš nemaz to nenodala. Tā tikām pie sava ne tik maza zemes gabala un sākām būvēt māju.
— Jau sākumā bijāt iecerējuši nodarboties ar lauku tūrismu?
— Tolaik, pirms gandrīz 20 gadiem, šādas domas nebija. Vēlāk kāda kaimiņiene pārdeva māju un zemi, lai pārceltos uz pilsētu, nopirkām no viņas vēl vienu zemes gabaliņu. Toreiz, 40 gadu vecumā, man bija doma vairs nestrādāt, bet sākt savu tūrisma biznesu te, Staburagā. Tolaik bankas piedāvāja atbalsta programmu lauku tūrisma attīstībai, varēja saņemt kredītu ar izdevīgiem nosacījumiem, un sākām celt otru māju ar pirti. Domājot ilgtermiņā, jo mums taču auga divas meitas, izlēmām uzcelt vēl vienu tādu pašu ēku. Šobrīd ir tā, ka vienā mājā dzīvojam paši, ziemā gan lielākoties te esam tikai brīvdienās, bet abas mājas iznomājam viesiem. Brīvdienu mājas būtība ir tāda: jūsu rīcībā nodod pilnībā aprīkotu mājiņu, jums atliek vien piepildīt ledusskapi un dzīvot.
Ģimenes no vienas klases
— Tūrisma bizness jums bija jauns izaicinājums?
— Īpaši sveša tā lieta nebija, jo man izsenis ļoti patīk uzņemt viesus. Mums ir sava Rīgas draugu kopa, kurā esam seši klasesbiedri, kuri savstarpēji saprecējušies. Mans vīrs ir no paralēlklases, mēs pieci mācījāmies vienā klasē Rīgas 25. vidusskolā Ķengaragā, tā tolaik tuvākajā apkārtnē bija vienīgā latviešu skola. Ar divām no šīm draudzenēm esam pazīstamas no sagatavošanas klases, tātad 50 gadu. Viņi atbrauc uz Staburagu, vakaros sēžam, iedzeram vīnu. Savu klases salidojumu šovasar arī svinēsim Staburaga saieta namā. Starp citu, arī aizkraukliete Olita Sticere ir mūsu klasesbiedrene.
— Staburagā esat kļuvuši par savējiem?
— Tā jau šķiet, ka 15 gadu laikā esam te iedzīvojušies. Ja varam, palīdzam, sadarbojamies ar Staburaga pagasta pārvaldi. Lauku cilvēki ir pavisam citādāki nekā rīdzinieki. Pieticīgāki. Un ļoti, ļoti izpalīdzīgi. Šo gadu laikā arī Staburagā mums jau ir sava draugu kopa.
Par zemes mīlestību
— Esat dzimusi rīdziniece?
— Jā, taču līdzko noskanēja pēdējais skolas zvans, kravāju somas un devos uz laukiem Rūjienas pusē, Ipiķos. Tur bija ravēšana, garās biešu vagas, siena grābšana. Tas viss man ir bijis, tā ka nebija problēmu iesākt strādāt savos laukos. Likumsakarīga bija arī profesijas izvēle — gribēju strādāt dārzā, svaigā gaisā, kaut sākumā apsvēru domu mācīties par grāmatvedi. Tehnikumā iestājās arī tādi, kuri domāja, ka daiļdārznieks var sēdēt pie galda un zīmēt puķudobi. Palika tikai tie, kuri mīlēja zemi un gribēja ar to arī strādāt.
— Kur bija pirmā darbavieta?
— Padomju laikos tehnikuma beidzējus sadalē nosūtīja uz noteiktu darbavietu, es nonācu projektēšanas institūta “Komunālprojekts” 5. nodaļā. Tolaik katrai mazpilsētai vajadzēja būt savam apstādījumu plānam, un mēs tos projektējām. Braucām uz pilsētām, skatījāmies dabā un zīmējām idejas uz papīra. Pēc tam strādāju uzņēmumā “Rīgas dārzu un parku trests”.
Stāv un krīt par
kokiem
— Patlaban jūsu darbs vairāk saistīts ar kokiem?
— Tā gluži nav, jo Ērgļos mācu arī ainavu veidošanu. Ar studentiem vispār ir ļoti interesanti strādāt, man patīk viņos ieklausīties. Tālmācībā mācās puiši, kas jau kopj kokus, bet viņiem vajag iegūt kokkopja — arborista sertifikātu. Ministru kabineta noteikumos tagad ir teikums, ka kokus drīkst kopt tikai sertificēts speciālists, un tas domāts tā, lai cilvēkiem, kuri to dara, būtu saprašana par koku kopšanu pilsētās, apstādījumos. Kādreiz bija uzskats: sētnieks pilsētā taču par kokiem visu zina, viņam pašam ir dārziņš, ābeles. Neko viņš nezina! Ābeles ir ābeles, un liepas ir liepas. Tāpēc jau šur tur var redzēt sekas divdesmit gadu vecam postam, kad liepām “nogrieztas galvas”. Šāds koks ir kā cilvēks bez rokām un kājām. Tā nedrīkst, arī viņš ir dzīvs! Var nogriezt kādu zaru, sakopt vainagu, bet kas par daudz — tas par skādi! To lieliski var redzēt arī ābelēm — ja nogriezīsiet vairāk, nekā drīkstētu, viņa saražos daudz ūdenszaru, ko dēvē arī par stresa zariem.
— Koku dakteris Latvijā ir salīdzinoši jauna profesija?
— Oficiāli šī profesija eksistē kopš 2012. gada, kad ierakstīta Ministru kabineta noteikumos. Taču Latvijā tā parādījās vēl pirms attiecīgajiem noteikumiem. Ērgļos šos speciālistus sagatavo jau astoto gadu. Latvijā ieinteresētie apvienojās darba grupā, kura brauca mācīties uz Vāciju, jo kā speciālisti sapratām, ka Latvijā koku kopšanā izdarītas lielas muļķības. To var redzēt Ķegumā — no liepu alejas palikuši tikai stabi, viss pārējais nozāģēts. Liepa ir zaudējusi savu ainavisko vērtību. Tās vairs nav.
Šie speciālisti secināja, ka vajag audzināt un izglītot jauno paaudzi, un Ērgļu arodvidusskolas direktors Andris Spaile pats izgāja apmācības procesu un savā skolā sāka gatavot “koku dakterus”. Svarīgākais bija šo vārdiņu ielikt Ministru kabineta noteikumos, un tagad šai profesijai ir liels spēks, tā ir arī profesiju klasifikatorā. Latvijā patlaban sertifikātu ieguvuši apmēram 130 arboristu, bet ne visi šajā arodā strādā.
Viens no arboristiem — Edgars Neilands — nodibinājis savu uzņēmumu “Labie koki”. Viņš ir īstenojis sapni un uzcēlis “Annas koku skolu” Piņķos. Tajā notiks semināri, kuros pieredzē dalīsies speciālisti no Vācijas, Polijas, Zviedrijas un citām valstīm.
Ja nekas neaug, iesēj zāli
— Esmu dzirdējusi jūs sakām, ka cilvēks nevar dzīvot dārzam.
— Tā arī ir. Savā laikā esmu vērtējusi daiļdārzus Latvijas un Rīgas mēroga konkursos, un dārzos, kuri gadu no gada bija līderos, starp celiņa plāksnītēm nebija nevienas nezālītes. Perfekti! Tāda pucēšana ir pilnīgs ārprāts! Paši tik piekusuši, ka nespēj paelpot. Manā sētā tā nav, neesmu dārza vergs. Pie iebraucamā ceļa mums ir garena dobe, kurā aug dienziedes, tās jāpārstāda reizi 15 gados. Ja ļoti gribas. Tad ir flokši, kuri ir vieni no pacietīgākajiem augiem. Arvien vairāk cenšos stādīt peonijas, kuras vienā vietā aug 25 — 30 gadus. Jāmeklē tādi augi, kuri neprasa tik daudz darba. Dienvidu pusē man ir dažas rozes. Vīram 18. maijā ir vārdadiena, un tad man ir iemesls uzdāvināt kādu jaunu izsalušās rozes vietā. Kad kādā vietā nekas vairs neaug, tur iesēj zāli.
— Vai meitas arī gājušas jūsu pēdās?
— Profesijas izvēlē nē. Vecākā meita strādā firmā pie tēva, viņa studēja uzņēmējdarbību. Jaunākā vēl sevi meklē, patlaban izpaužas skaistumkopšanas jomā. Vecākā meita sapratusi, ka viņai patīk ravēt, un viņas iniciatīva bija gan iekārtot siltumnīcu, gan mazdārziņā audzēt garšaugus un dārzeņus. Savukārt jaunākā meita neatšķir puķes no nezālēm, un ravēšanas laikā, lai nebūtu nepatikšanu, viņu nekur ārā nelaižam. (Smejas.)
“Viņš smeļ, es peldu”
— Jūsu mājās ir izteikts sieviešu kvorums?
— Tā tas ir, ģimenē patlaban esam septiņas sievietes, drīz mūsu būs vēl vairāk, jo mums būs piektā mazmeita. Toties kaķis mums ir vīriešu dzimtes! Esmu ļoti laimīga, ka man ir meitas un mazmeitas. Mums ir znoti, un kaut kad tiem pievienosies vēl pieci — mazmeitu vīri. Jāsāk domāt, vai šajā mājā mums nekļūs par šauru.
— Ar vīru drīz svinēsiet 40 gadu kāzu jubileju. Jums ir īpaša formula laimīgai laulībai?
(Aijas vīrs Ēriks, kurš līdz šim šķita iegrimis savos darbos, nosaka: tas ir slinkuma dēļ.)
Aija paskaidro: — Jā, vīriešiem pēc 40 atveras kaut kādas čakras: kas es esmu, ko esmu sasniedzis, ko gribu? Ja pārņem slinkums, šis posms iet secen. Ēriks ir Ūdensvīrs, viņš smeļ, es peldu, un mums viss ir kārtībā, lielu domstarpību nav. Jauniešiem mūsdienās trūkst tās iecietības: ja nav labi, uzreiz ir pavisam slikti. Mēs esam no pagājušā gadsimta, kad daudzas lietas bija citādākas, bet tāpēc jau nesāksim citiem stāstīt, kā jādzīvo. Tieksmei pamācīt manā apziņā punktu pielika mirklis, kad slimnīcā Jūrmalā devos apraudzīt nupat piedzimušo pirmo mazmeitiņu. Dakteris stāstīja, ka bērns jābaro tad, kad viņš raud, arī naktī. Iebildu: mēs savā laikā naktī devām bērniem tikai padzerties, ēda viņi dienā. Dakteris noteica: omīt, tas bija jūsu laikos, tagad ir citādāk! Sapratu, ka arī daudzās citās lietās tā vairs nav. Paturu gan iespēju paust savu viedokli vīram, bet nemaisos citu dzīvē.
— Savas vecumdienas redzat te?
— Vairāk jā nekā nē. Šī vieta mums ļoti patīk — tas vēl būtu pārāk maigi teikts! Arī mūsu piecām mazmeitiņām, kuras te varēs pavadīt vasaru, šī ir veiksme. Viņām ir un būs šī gleznainā vieta, šis miers un skaistums. Tā ir liela laime, un mēs mākam to novērtēt.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Aija Anita Baķe.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 8. marts, Rīga.
IZGLĪTĪBA: daiļdārzniece — beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu; bakalaura grāds psiholoģijā, iegūts Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.
NODARBOŠANĀS:
vada lekcijas topošajiem kokkopējiem — arboristiem Ērgļu arodskolā. Brīvdienu mājas “Piešupītes” saimniece Staburaga pagastā.
ĢIMENE:
vīrs Ēriks — uzņēmējs, divas meitas — Inga (36) un Dace (32), šovasar kļūs par vecmāmiņu piektajai mazmeitai.
VAĻASPRIEKS:
lauki un puķes.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.

Staburags.lv ARHĪVS

Koku daktere

Kategorijas