Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

www.staburags.lv

2016. gada 26. februāris 00:01

(8. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
98. diena
Gulējuši esam maz, jo mūsu kaučsērfers gribēja visu nakti runāties par mūsu kultūras atšķirībām. Brokastīs tradicionālā arepa — kukurūzas pankūkas.
Pašlaik esam Rionegro ciematā, kur nolaidās lidmašīna, tas ir 40 kilometru no pilsētas. Dodamies uz Medellinu, uz Arvi parku. Domājam stopēt, bet sarunas ieilga un bija jābrauc ar autobusu, kas te ir lēts — dolārs katram.
Parks ir milzīgs — te ir tarzānveidīgas izklaides, piknika vietas un ūdenskritumi, te ir lielākā putnu daudzveidība pasaulē. Redzam lielu atšķirību, te viss ir sakoptāks nekā Centrālamerikas valstīs. Mūs brīdināja, ka Dienvidamerikā angliski vairs nerunā. Nav tiesa, sarunas ar mums sāk daudzi, un daudzi arī zina angļu valodu.
Ēdiens te ir ļoti lēts, laikam lētākais līdz šim mūsu ceļojumā. Nogaršojam daudzus tradicionālos ēdienus un dodamies uz Medellinu. Braucam ar metro, kas ir īpašs, jo tas ir kalnu metro, un mums stāsta, ka vienīgais pasaulē. Parasti gan ar to brauc slēpotāji un citi ziemas sporta veidu baudītāji, bet tas ir sabiedriskais transports, un tajā ir ļoti rūpīga kontrole. Ja kāds ēd, tūlīt mikrofonā paziņo, ka to darīt nedrīkst. Ja kāds ilgāku laiku stāv kājās, tas apstājas. Šoreiz mūsu dēļ, jo ķērām fotomirkļus.
Medellina 1990. gadā bija bīstamākā pilsēta pasaulē, bet 2012. gadā to pasludināja par inovatīvāko pilsētu pasaulē. Tā pārspēj Ņujorku un Telavivu. Viena no progresīvākajām pilsētām Latīņamerikā. Kopā ar piepilsētas dzīvojamo rajonu iedzīvotāju ziņā te satilpst divas Latvijas.
Apskatām botānisko dārzu, atrakciju un zinātnisko parku, visu, kur nav ieejas maksas. Arī milzu tirgu. Interesanti, pie mums sievietēm ir populāri krūšu implanti, bet te — dibena implanti.
Dodamies uz Paisa ciematu, no kura var redzēt pilsētu no augšas, bet tur mūs pārsteidz spēcīga lietusgāze. Tāpēc kavējam tikšanos ar kaučsērferu. Beigās gan tiekam tālāk un paliekam burvīgā mājoklī ārstu ģimenē.
Uzzinām, ka te sākusies krīze, nauda kļuvusi bezvērtīga, tāpēc mums te viss šķiet lēts. Minimālā alga esot 200 eiro, cenas šobrīd zemākās visā Dienvidamerikā. Tomēr tā ir progresīva valsts, te un Brazīlijā esot labākā medicīniskā aprūpe.
Cilvēki te ir ļoti runīgi, divās dienās uzzinām vairāk, nekā lasot jebkuru grāmatu.
99. diena
Atvadāmies no mūsu kaučsērferiem un dodamies uz Gvatapi, bet pa ceļam Medellinā apskatām Botero parku, kur ir skaista katedrāle un pilns ar resnām skulptūrām — apaļi suņi, kaķi, bērni, sievietes un vīrieši. Pirms Gvatapes apskatām milzīgu akmeni, kuru katru dienu aplūko tūkstošiem tūristu, bet mēs diemžēl neko par tā vēsturi un nozīmi nezinām. Interesanti, ka kāpiens līdz akmenim ir bez maksas, bet par iešanu pa akmenī izcirstu ceļu jāmaksā pieci dolāri.
Gvatape ir koša, mājas izkrāsotas katra savā krāsā, ir daudz atpūtas iespēju. Satiekam kaučsērferu un jauki pavadām vakaru. Apskatām skaistākās vietas, apstaigājam bāriņus.
100. diena
No rīta vēl izstaigājam Gvatapes centru, vērojam, kā cilvēki krāso mājas. Izrādās, krāsainos zīmējumus uz mājām sauc zokalo. Tos regulāri pārkrāso un atjauno.
Uzzinām, ka zem ezera, kas ir pilsētā, ir vēl viena pilsēta. Ezers veidots mākslīgi atjaunojamās enerģijas iegūšanai, un tā viena pilsēta bija applūdināta. Gvatapes galvenais ienākumu avots ir tūrisms, arī mums rodas dažas biznesa idejas.
Lai dotos tālāk, tiekam ārā no pilsētas un sākam stopēt. Mums teica, ka Kolumbijā stopētāji neesot redzēti, bet mums veicas, mašīna tūlīt apstājas. Mums priekšā desmit stundu brauciens. Ar trīs mašīnām pieveicam pusi ceļa. Ceļā redzam interesantas ceļazīmes — “Uzmanību, skudrulāči!”, “Uzmanību, bruņurupuči!”, “Uzmanību, pērtiķi!”. Viens autovadītājs stāsta, ka reizēm arī aptur satiksmi, lai dzīvnieki varētu droši pārvietoties. Šodien vēl pārnakšņojam viesnīcā un rīt būsim galā. Ceram, ka izdosies sarunāt arī darbiņu, lai šajā pasakā padzīvotu ilgāk.
101. diena
Pa ceļam uz Sogamoso redzam avokado laukus — te tie ir lieli, mazi, zaļi un melni. Iepazīstamies ar Kolumbijas puķēm un kakao augļiem. Ap sēkliņām tie ir ļoti garšīgi, pašas sēkliņas kaltē un maļ. Dažu ceļa gabalu mērojam mašīnā, gabaliņu ejam kājām, tad ar busiņu līdz nākamajai pilsētiņai. Ceļi gan ir briesmīgi, kalnaini un bedraini. 75 kilometrus braucam 4,5 stundas. Pa ceļam vēl gadās velosacensības, un satiksme ir apturēta. Nostopējam bariņu mākslinieku, kas brauc ar ņivu. Viņi mūs aizved līdz vienai pilsētiņai, vakaru pavadām kopā ar viņiem, jo pilsētiņā Monikirā ir liels festivāls, tāds kā putu festivāls. Ielās pārdod flakonu ar putām, aizsargbrilles un ūdeni, lai nomazgātu seju.
Nākamajā pilsētiņā vēl iegriežamies mūsu drauga mākslinieka mājā, lai apskatītu viņa darbus. Tie tiešām ir apbrīnojami. Bet jādodas tālāk, un pēdējais ceļa posms jāveic ar busu, jo ir jau vēls vakars, bet draugam esam apsolījuši, ka ieradīsimies laikā. Kad satiekam Rafaelu, nokļūstam mājas ballītē.
102. diena
Iepazīstamies ar Rafaela ģimeni — mammu, tēti un diviem suņukiem — un pošamies apskatīt vairākas vietas. Pirmā ir Izas ciematiņš, kur katru nedēļas nogali pārdod kūkas, simtiem veidu, un viens gabaliņš maksā dolāru. Tālāk dodamies uz Tota ezeru stundas braucienā no Sogamoso. Tas ir labākais visa Kolumbijā ar balto smilšu pludmali, kur pavadām visu dienu. Vakarā dodamies pastaigā pa pašu Sogamoso. Beidzot kopā ar Rafaelu un mūsu draugu Valfredu pavadām skaistu svētdienas vakaru mierīgā pilsētiņā.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas