Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

2016. gada 26. februāris 00:01

Diviem neretiešiem, diviem plašā sabiedrībā joprojām pieminētiem kultūras cilvēkiem, kuri darbojušies diametrāli pretējās zinātnēs, kultūras un saimnieciskajā jomā, 2016. gada sākumā atzīmējam nozīmīgas mūža dienas. Viņi abi bija laikabiedri, katrs ar savu likteni, taču kādu daļu mūža saistīti ar Neretu.

Mikus Skruzītis
Etnogrāfam, folkloras vācējam, inženierim, cilvēkam ar gaišu skatu uz dzīvi un savam laikam plašu redzesloku Mikum Skruzītim jeb Skruzīšu Mikum 7. februārī apritēja 155 gadi. Dzimis 1861. gadā Neretas pagasta “Stanānos”, nodarbojies ar rakstniecību un Sēlijas etnogrāfisko materiālu vākšanu. Iesūtījis Krišjāņa Barona “Latvju dainām” 235 tautasdziesmas no Neretas, Ērberģes un Sunākstes. Viens no pirmajiem latviešu tautastērpu pētniekiem. Latviešu literārās biedrības loceklis.
Mācās Neretas ķesterskolā, Jēkabpils apriņķa skolā (1874—1876) un Jelgavas reālskolā, pēc kuras beigšanas strādā kā mežkunga palīgs un rakstvedis. Tomēr šis darbs Miku Skruzīti neaizrauj, jo alkst vairāk zināšanu, plašāku darbošanās lauku. Tādēļ viņš dodas studēt arhitektūru, dabaszinības un ķīmiju Rīgas Politehniskajā augstskolā (1884—1890). Te Mikus iesaistās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbā un piedalās Rīgas Latviešu biedrības Zinības komisijā. Mikus Skruzītis 1888. gadā izveido grāmatu “Vadonis pa Rīgu III vispārējos dziedāšanas svētkos”.
Pēc studiju beigšanas viņš strādā žurnālu “Austrums” un “Tēvija” redakcijā Jelgavā (1892—1895). Žurnālā “Austrums” M. Skruzītis sagatavo “Sīkumu” nodaļu, kurā raksta par etnogrāfiskām tēmām: zemnieku koka traukiem un mēriem, apģērba detaļām, aušanas rīkiem, mūzikas instrumentiem un citiem ikdienas priekšmetu aprakstiem un zīmējumiem. Mikus Skruzītis 1895. gadā “Austrumā” publicē īso sarakstu “Baltijas vēstures un valodu izpētīšanai”, kas ir pirmais zināmais speciālās zinātniskās bibliogrāfijas mēģinājums. Tajā pašā gadā viņš dodas uz Prāgu, kur apmeklē Čehu brīvdabas etnogrāfisko izstādi. No čehu etnogrāfiem viņš arī vēlāk saņem vērtīgus rakstus un eksponātu paraugus.
M. Skruzītis viens no pirmajiem pievēršas latviešu senā tautas apģērba izpētei. Viņš 1898. gadā apceļo Neretu, Pilskalni, Dignāju, apskatot pilskalnus, upurkalnus, kapukalnus, vācot par tiem nostāstus un ziņas. Darbā “Latviešu tautas apģērbs savā vēsturiskajā attīstībā un nozīmē” M. Skruzītis raksta par saviem vērojumiem dažādos Latvijas novados attiecībā uz etnogrāfiju, par atšķirībām apģērbā. Kā bijušo ķīmijas studentu viņu interesē apģērba krāsošanas prasmes ar dabiskajām krāsvielām, tādēļ viņš vāc un krāj audumu krāsošanas receptes un audumu paraugus.
Deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Maskavas latviešu studentu pulciņš tiecas izaudzināt latviešu inteliģenci, kādas tolaik vēl nav, un popularizēt zinātni latviešu sabiedrībā. Turīgākie Maskavas latvieši kļūst par pirmajiem zinātnes mecenātiem, izsludinot prēmiju konkursus par dabas zinību un vēstures sacerējumiem latviešu valodā. Kad 1884. gadā pāragri mirst daudzsološais jurisprudences students Jānis Reinbergs (1859—1884), kurš publicējis vairākus populārus sacerējumus par Kurzemes hercogiem u. c., K. Valdemārs un F. Brīvzemnieks viņa piemiņai iedibina Reinberga prēmiju ”Par rakstiem iz Latvijas pagātnes”. Tā 1889. gadā Reinberga prēmiju iegūst Rīgas Politehnikuma ķīmijas students Mikus Skruzītis par darbu “Sēļi — Kurzemes augšgala senči”. Studiju gados tapušais darbs bija atzīstams M. Skruzīša panākums. Tas balstīts uz tajā laikā atrodamajiem vēstures avotiem un viņa Augšzemes vietvārdu un topogrāfijas zināšanām. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija 1889. gadā šo nelielo darbu publicē. Mazā grāmatiņa ir pirmais vērā ņemamais latviešu autora darbs par Latvijas vēsturi un etnogrāfiju.
Mikus Skruzītis 1896. gadā piedalās pirmās Latviešu etnogrāfiskās izstādes organizēšanā. Tā tiek rīkota saistībā ar X Viskrievijas arheoloģisko kongresu. Galveno izstādes ēku pēc M. Skruzīša skices projektē arhitekts Konstantīns Pēkšēns. Vēl tiek uzceltas divas senlaiku ēkas, kuras iekārto M. Skruzīša vadībā.
Pēdējos dzīves gadus Mikus vārgās veselības dēļ pavada Neretas “Stanānos” pie mātes un māsas. Te saslēdzas kopā Miķeļa Skruzīša mūža loks — viņa dzīve apraujas 1905. gada 10. februārī 44 gadu vecumā. Apbedīts Neretas Ķesteru kapsētā.

Līvu Jurka

Cilvēks ar dumpīgu garu, kurš ar asu vārdu vēršas pret nebūšanām sabiedrībā un valdīšanā, satīriķis, publicists Juris Puriņš (Līvu Jurka) ir 1905. — 1907. gada revolūcijas dalībnieks, cariskās Krievijas laika emigrants Amerikā, lauksaimnieks Neretā. Kā Latvijā, tā arī Neretā Juris Puriņš gan vairāk pazīstams kā satīriķis Līvu Jurka, kura dzēlību un joku kalendārs “Rīkstes” iznāca divpadsmit gadus, līdz to pārtrauca 1934. gada valsts apvērsums.
Juris Puriņš jeb vēlāk Līvu Jurka dzimis 1875. gada 4. martā starp Lielvārdi un Ķegumu, Vecmuižas “Aurmaņos”, lauksaimnieka ģimenē, mūžībā aiziet 1956. gada 29. martā Stendes pagasta Lībagu ciemā, nu jau 60 gadus atdusoties tur Ozoliņu kapsētā līdzās savai dzīvesbiedrei. Juris Puriņš mācās kaimiņu pagasta Līves skolā (no kuras, iespējams, radies viņa vēlākais pseidonīms). Turpmāko izglītību jauneklis iegūst pašmācībā, tādēļ tā visai dažāda. Kādu laiku strādā pie kaļķu tirgotāja Depreija par mācekli, bet šis arods viņu ilgu laiku nesaista, tādēļ viņš pēc tam mācās dārzkopību.
Satīriķa darbībai J. Puriņu pievērš rakstnieks Eduards Treimanis-Zvārgulis, kura vadītajā “Pēterburgas Avīžu” pielikumā “Purva Mala” 1902. gadā parādās Līvu Jurkas pirmās publikācijas. Sākumā viņa satīra vēršas pret Baltijas muižniecību, vēlāk arī pret mietpilsoniskiem tautiešiem. Līvu Jurka 1906. gadā pārceļas uz Pēterburgu, kur pārņem rakstu krājuma “Rīkstes” vadību. Valdība izdevumu drīz vien aizliedz, bet, izmantojot kontrolējošā pārvaldes aparāta nepilnības, žurnāls turpina iznākt, katru reizi ar citu nosaukumu — kā “Pēriens”, “Spēriens”, “Ķēriens”, “Spītnieks”. Bet, tā kā arī šos izdevumus vienu pēc otra aizliedz, tas beidzot pārtrauc darbu.
Vairīdamies no revolūcijas atplūdu represijām, Līvu Jurka 1907. gadā dodas emigrācijā uz ASV un atgriežas tikai 1913. gada vasarā. Viņš apprecas ar Neretas meiteni Mariju Vītolu, ar kuru iepazinās Amerikā, un nepilnus divus gadus abi dzīvo viņas tēva mājās Neretas “Lieluņķēnos”. Taču 1915. gada vasaras nogalē mājas jāatstāj, jo Pirmais pasaules karš piespiež doties bēgļu gaitās. Tā Līvu Jurka atkal nonāk Krievijā, kur pavada nākamos trīs gadus. Pēc 1918. gada, atgriezies Neretā, viņš nodarbojas ar dārzkopību, izdod satīrisku kalendāru “Rīkstes”, publicē darbus žurnālā “Svari” un citos izdevumos, arī dārzkopībai veltītajos. Kā vēstī Zinātņu akadēmijas Vēstis 2006. gada 60. sējumā, tad agronomu biedrības izdevumā “Zeme un Tauta” stāstīts par plašajiem ābeļdārziem Augšzemgalē, kur neparastāks pārējo dārznieku vidū ir literāts satīriķis Līvu Jurka, kurš netālu no Neretas izveidoja īstu botānisko dārzu, ko bija domājis novēlēt Latvijas Universitātei.
Latviešu satīriķu un humoristu ceļi nekad nav bijuši nekādi līdzenie un mierīgie. Latviešu humors un satīra “ziedu laikus” piedzīvo starp 20. un 30. gadiem. Tajā laikā mūsu neatkarīgajā valstī pastāv runātā un iespiestā vārda brīvība. Kā atzīmē Valentīns Pelēcis, te visizcilākajā vietā pēc jau cara Krievijas laikā iznākušā Zvārguļa “Zobgaļu kalendāra” brīvajā Latvijā būtu pieminams Līvu Jurkas (J. Puriņa) kalendārs “Rīkstes”. Līvu Jurkam, pašam esot piektā gada revolucionāram un pārdzīvojot svešniecību ASV, ir plašāks skats mūsu tautas sūro likteņu lietās. “Rīkstes” ir gandrīz tikai viņa paša sarakstītas. Pārlapojot Līvu Jurkas izveidotās “Rīkstes” gadagājumus, redzams, cik daudzpusīgām interesēm, erudīts, izglītots ir autors. Raksta politiskos aprakstus, analizē ekonomiskās lietas, sacer epigrammas visās dzīves jomās par dažādiem notikumiem, raksta dzejoļus, stāstiņus, tulko no vācu un krievu valodas citu autoru darbus. Katrā kalendārā pieminēti notikumi un cilvēki Neretas pusē. Kalendāros un citos satīriskajos izdevumos ievietotas rīmes, kas vēl šodien skan aktuāli, piemēram:
“Ne būt, ne gaidīt;
bet paši lemiet
Un drošsirdīgi visu ņemiet…”
Joprojām svarīgas vairākas jau Līvu Jurkas kritizētās nebūšanas mūsu valstī: korupcija, alkoholisms, politiskās peripetijas, sadzīve utt. Tas nozīmē — joprojām cilvēkiem jāmācās un jārīkojas tā, lai izvairītos no zināmām kļūdām.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

Kategorijas