Pēc 50 gadiem Aizkraukles ielās

2016. gada 25. februāris 08:37

938

Vakar kārtējo reizi uz ielas aprunājos ar kādu Aizkraukles iedzīvotāju, kura te dzīvo kopš HES celtniecības laika. Viņa man stāstīja par to, ka apglabājusi dēlu, mazbērnu, tagad priecājas par mazmazbērnu. Klausoties, skatoties sirmās kundzes sīkām grumbām izkaisītajā sejā, lūkojoties aiz brillēm man pretī vērstajā skatienā acīs, kuras izraudājušas neizmērojami daudz asaru, manī pārgāja vēlme piespiest viņu runāt latviski. Un tas arī nebūtu iespējams. “Ja ņe poņimaju po latišski,” kā nedaudz kautrīgi viņa man saka, kad sāku sarunu. Teic arī to, ka tolaik, viņas jaunības gados, te atbraukušie latvieši bija mazākumā un paši drīz vien sarunājās krievu valodā. Tieši šis iemesls man lika datora ekrānā saglabāt kādu grafiku, kas rāda nacionālo sastāvu novados 2015. gada sākumā — jo gaišāka krāsa, jo novadā mazāk latviešu. Aizkraukles novads izceļas visu apkārtesošo, tumšāk zaļo vidū. 60% latviešu. Protams, uz divu apdzīvotu vietu —
Zilupes novada un Daugavpils pilsētas, kur latviešu ir vismazāk — vien 20% — fona Aizkraukle sevi var saukt par pietiekami latvisku. Valoda un etniskais sastāvs ir divi vienīgie balsti, uz kuriem stāv Latvijas valsts. Pazūdot vienam no tiem, pazudīs arī Latvija. Tāpēc var piekrist katram neapmierinātības un pat dusmu uzplūdumam, saistītam ar krievu valodas lietošanu. Tā sociālajā platformā “Twitter” pārmetumi bira pār Rīgas mēru Nilu Ušakovu, kad viņš privātajā profilā pamanījās ierakstīt savas domas krieviski, piemēram, saistībā ar Barona ielas remontu Rīgā: “Šis ir pagaidu asfalts. Kad būs siltāks, liks speciālu betonu. Bet ir tāds teiciens “Дураку полработы не показывают”. :)” (Muļķim pusdarītu darbu nerāda — aut.). Arī “Staburaga” e-pastā “iekritušas” dažas ziņas no Ministru kabineta krievu valodā, tajā skaitā tikko pēc Māra Kučinska valdības apstiprināšanas. Aizvakar ziņu portālos parādījās vēsts par Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta lēmumu, kas nepieļāva krievu valodas personvārdu nelatviskošanu bērna pasē. Vecāki uzstāja uz ierakstu “Andrei Sergeevich”. Pie šīs ziņas komentāru netrūka. Vislielāko atsaucību izpelnījies “Piedzimstot citur un to valsti ienīstot, bet ne par ko nebraucot uz valsti, par kuru fano, cilvēks atsakās no savas dzimtenes, kļūst par nekam nepiederīgiem m***.” Naidpilnu komentāru pārpārēm. Tomēr reti asa vārdu apmaiņa rodas, saskaroties ar līdzīgu situāciju angļu valodā. Latviešu valodas angliskošana notiek ar pilnu jaudu, bez vērā ņemama pretspara. Vai pēc 50 gadiem, līdzīgi kā vakar uz ielas satiktā kundze, arī kāds skatīsies acīs sirmgalvim, kurš nesapratīs ne vārda latviski un lūgs runāt angļu mēlē? Tomēr katram mums jāspēj sevī rast līdzsvaru starp klaju nacionālismu un vienkāršu cilvēcību.

Staburags.lv ARHĪVS

Pēc 50 gadiem Aizkraukles ielās

Kategorijas