Staburags.lv ARHĪVS

Sāns pie sāna, plecs pie pleca

Sarmīte Drapāne

2010. gada 25. decembris 08:50

1720
Sāns pie sāna, plecs pie pleca

Bebru pagasta “Smiltainēs” šodien, 25. decembrī, zelta kāzas svin Jevdokija un Jānis Liepiņi. Kopā pavadīti daudzi gadi, izaudzināti divi dēli, prieku dāvā mazbērni. Abi teic, tik skaistu mūžu laulībā nodzīvojuši, jo pratuši būt kopā gan priekos, gan bēdās. 

Dodoties pie Jevdokijas un Jāņa, no ceļa paveras mājas balti apsnigušais jumts, un pretī dveš lauku sētām piemītošā mājīguma aura. Viesistabā deg svecīte, galdā tiek celta kafija un gardumi. Liepiņu pāris atminas jaunības gadus, iepazīšanos, pirms 50 gadiem viens otram teikto jāvārdu un atklāj ilgās kopābūšanas noslēpumu.
Pieķeras pie mēteļa un vaļā nelaiž!
Jevdokijas kundze dzimusi Rēzeknē, vairāk kā desmit gadu strādājusi par grāmatvedi, bet Jānis ir vecākais Bebros dzimušais iedzīvotājs, dziļām saknēm te. Darba gadi aizvadīti mežniecībā, kur strādāja par mežsargu, vēlāk — meža tehniķi. Dienējis Rīgā, vēlāk Ukrainā, bet, pārbraucis mājās, gājis līgavu lūkoties. Jevdokija bieži ciemojusies Bebru pusē, un kādos Ziemassvētkos abi nejauši satikušies Jāņa kaimiņa mājās.
“Jevdokiju jau reiz biju redzējis,” apgalvo Jānis, bet kundze iesmejas un iebilst: “Neredzēji gan, būtu pamanījusi!”. “Ziemassvētkos ciemojāmies pie Aleksandra Čaka brālēna dēla Miervalda, kurš reizē ar mani pārnāca no dienesta,” stāsta Jānis, un Jevdokija turpina: “Pēc svinībām dodoties mājup, pēkšņi viens mani aiz mēteļa rāva atpakaļ, paskatos: Jānis! Viņš iesauca mani tumšā kaktā un vaicāja, vai varam draudzēties. Es gan neko neatbildēju, laikam samulsu. Bet tā nu sākās mūsu kopīgais ceļš. Braucām gan uz Oliņkalna un Meņģeles ballēm, gan uz Koknesi, kur tolaik rādīja filmu “Mērnieku laiki”. Atpakaļ nācām kājām, bet tā piekusām, ka apsēdāmies pieturā uz soliņa un turpat aizsnaudāmies,” atminas Jevdokija.
Gredzenus mij Ziemassvētkos
Abi draudzējās vairākus gadus, kopā gan Ziemassvētki, gan Jāņi svinēti. Jevdokijas kundze teic, ka puisis ar ziedu dāvināšanu nav izcēlies, arī uz dzeju nebijis kārs, bet jokus gan pārpārēm zina plēst. Laikam jau smiekli palīdzējuši tikt pāri ikdienas grūtībām. Pēc septiņiem draudzības gadiem viņi nolēma apprecēties. Tā kā iepazinās Ziemassvētkos, arī laulību datums izvēlēts šajā laikā. Tērpi šūdināti pie draugiem, muzikanti bijuši no pašu vidus, bet gredzenus no zelta brošām izgatavoja Rīgā.
“Mūs reģistrēja Bebru ciema padomē Zutēnos. Vēlāk devāmies uz Krievkalna pareizticīgo baznīcu Koknesē, kur mācītājs Ābeltiņš mūs salaulāja. Dievnamā mirdzēja eglīte, dega svecītes, silti un mīļi viens otram teicām jāvārdu,” atminas Jāņa kungs, un Jevdokija papildina: “Tolaik bija auksta ziema, viesi mēteļos, bet es — draudzenes šūtā kāzu kleitā. Māte pārdzīvoja, vai nesalstu, bet kur nu, ja sirdi silda mīlestība. Braucot uz svinību vietu, ceļā bija pirmie vārti. Kāzas bija lielas, ap 50 viesu, bet tie, kuri uz kāzām netika, ciemojās atkāzu nedēļā.”
Mīlēt, cienīt un saprast
“Pēc horoskopa esmu Zivis, bet Jānis — Lauva, par laimi, gadījies tāds labsirdīgs, ne reizi nav uzkliedzis. Mūžs aizvadīts, smagi strādājot, gan pildot tiešos darba pienākumus, gan darbojoties mājās vai vīram mežniecībā palīdzot. Visādi bijis, bet viņš uz citām neskatās, vienmēr man uzticīgs,” pārliecināta “Smiltaiņu” saimniece.
Lai gan mājās darba netrūkst, Jevdokijai un Jānim pietiek laika arī citām nodarbēm. Kundze šad tad ada zeķes un cimdus, bet Jānis iedziļinās politikā, skatās visas ziņu pārraides. Izaudzināti dēli Jānis un Raimonds. Viņiem iemācīts darba tikums. Nu sirdi ielīksmo mazbērni. Jautāti, kā tik ilgi var kopā nodzīvot un katrs uz savu pusi neaizskriet, Jānis un Jevdokija atsmej: “Mums nav par ko strīdēties, nav ko pārmest, galvenais ir mīlēt, cienīt un saprast vienam otru, tā teikt, pielāgoties, esot sānu pie sāna un plecu pie pleca.”
Parasti kāzu jubilejas Liepiņu pāris neatzīmē. Taču šoreiz gan mazliet pasvinēs, vēl svētku eglīte kopīgi jāizrotā... “Plānojām saaicināt viesus, bet veselība nedaudz pasliktinājās. Taču bērni ar ģimenēm tik un tā atbrauks, kaut kas jau būs jāuzšmorē,” saka Jevdokija.