No kvotām pie “octām”

2016. gada 4. februāris 08:40

383

Beidzot par to sāk runāt! Tā domās komentēju vakar pamanīto ziņu par tiesībsarga Jura Jansona sacīto saistībā ar ārstniecības kvotām. Viņš šādu mehānismu raksturo kā antikonstitucionālu, diskriminējošu, kas nenodrošina veselības aprūpi saskaņā ar starptautiskajām saistībām, kuras uzņēmusies Latvija. Es pie ārstiem vēršos ļoti reti, reizi divos gados, bet vārdu “kvotas” un “veselība” lietošana vienā teikumā vienmēr radījusi smaidu un aizvainojumu. Rakstot avīzē par lauksaimniecības tēmu, šo terminu biežāk lietoja saistībā ar cukuru un pienu. Kā zināms, cukura kvotu dēļ Latvijā likvidēja veselu lauksaimniecības nozari, un šobrīd, likvidējot piena kvotas, zem jautājuma zīmes ir arī piensaimniecība. Attiecinot kvotas uz cilvēkiem, pirmā asociācija — kādam atļausim ārstēties, pārējiem — jāmirst. Starp citu, arī Juris Jansons savos izteikumos ir nedaudz cinisks, sakot, ka nebrīnītos, ja šī brīža apstākļos arī neatliekamo medicīnisko palīdzību pēkšņi pasludinātu par maksas. Te vairs nav tālu no idejas par sistēmu, kurā izdzīvo tikai stiprākie, bagātākie.

Sekojot divu iepriekšējo nozaru kvotēšanas piemēram, atceļot šo sistēmu veselības aprūpē, tai drīz vien vajadzētu sagrūt. Iespējams, ja vien vietā nenāktu kas labāks, stabilāks. Un šāds risinājums sen ir izdomāts, vajadzīga tikai politiskā griba, lai to īstenotu. Tiem, kuriem patīk saīsinājumi, to sauktu par OCVA jeb obligāto civiltiesisko veselības apdrošināšanu, par piemēru ņemot valstī jau veiksmīgi iedarbināto OCTA — obligāto civiltiesisko transportlīdzekļu apdrošināšanu.

Šīs sistēmas princips ir vienkāršs — maksā visi, izmanto visi, kad vien tāda nepieciešamība rodas. Lai arī es pret daudzām “darīsim kopā” idejām izturos ļoti atturīgi, nekas nebūtu iebilstams maksāt procentus no algas, zinot, ka šī summa kādam palīdz izglābt dzīvību, uzlabot veselību. Nekad nevaram zināt, kad katram no mums pienāks x stunda. Mūsdienās jau tāpat daļa sabiedrības gatava palīdzēt nelaimē nonākušajiem, un bieži nedēļas laikā saziedo simtus tūkstošus operācijām ārzemēs. Pētot šo tēmu, atradu pirms diviem gadiem publiskotu sarunu ar Nīderlandes parlamenta deputātu un veselības komitejas locekli Jeroenu van Vijngardenu. Viņš teic, ka šādas sistēmas ieviešana nav atkarīga no valsts labklājības līmeņa un to var pielāgot katras valsts vajadzībām. Vēl 2007. gadā, kad veselības ministrs bija Vinets Veldre, viņš prognozēja, ka “nākamajos trīs gados Latvijā vajadzētu ieviest vispārējās obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu. Sistēmai jābūt līdzīgai kā ar obligāto automašīnu apdrošināšanu. Svarīgi sistēmu izveidot tādu, lai apdrošinātājs nemaksātu par to pašu, par ko jau ir samaksājusi valsts”. Arī pašreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs pērn jūlijā centās sev un citiem apsolīt, ka “obligāto veselības apdrošināšanu Latvijā varētu ieviest pēc aptuveni trīs gadiem”.Tomēr — jau drīz būs desmit gadu, bet vezums kā nekust, tā nekust no vietas.

Staburags.lv ARHĪVS

No kvotām pie “octām”

Kategorijas