Skarba mācību stunda

2016. gada 2. februāris 00:17

199

Tas brīdis tuvojas, kad Latvijā ieradīsies pirmie patvēruma meklētāji, lai arī sākotnēji bija paredzēts, ka viņi būs klāt jau pagājušā gada nogalē. Kā tas būs, un, galvenais, kur viņi radīs pastāvīgu mājvietu, nav skaidrs joprojām. Ceram uz labāko.

Tomēr, kamēr vienus ievedīs legāli, citi jau nelegāli šķērsojuši Latvijas robežu un nonākuši patvēruma meklētāju centrā “Muceniekos”. Lielākā daļa no viņiem vēl gaida, kad varēs iegūt bēgļa statusu. Tas jau piešķirts kādam 16 gadus vecam afgāņu zēnam, kurš Latvijā ir bez saviem bioloģiskajiem vecākiem. Viņam nu jāmeklē mājas un ģimene, tikai ar to tik labi nesokas. Lielu ažiotāžu sacēla vēsts, ka to dara ar sociālo tīklu palīdzību. Sludinājuma pirmavots ir bēgļu atbalsta organizācija “Patvērums “Drošā māja””. Tai savukārt aicinājumu publicēt ierakstu “Facebook” izteikusi Ropažu novada bāriņtiesa. Vētra ūdens glāzē sacēlās pamatīga, kā parasti, ne jau par saturu, bet formu. Diskusija karsta, bet situācija no tā labāka nekļūst — pusaudzim jāatstāj “Mucenieki”, bet viņam nav, kur palikt.

Var jau sprediķot, ka šāds sludinājums nav labākā iestāžu prakse un neatbilst nekādiem principiem un normatīvajiem aktiem, bet ko darīt? Jāpiekrīt organizācijas “Patvērums “Drošā māja”” vadītājas Sandras Zalcmanes teiktajam, ka diemžēl šajā gadījumā Ropažu bāriņtiesa ir saskārusies ar situāciju, ka risinājuma vienkārši nav. Neviens aizbildnis nav pieteicies, un cilvēks nav kaste, ko var nolikt plauktā, lai gaida, kad kāds labvēlis atradīsies. Tā vietā, lai domātu, ko patiešām darīt, jo šādas situācijas drīzumā nebūs retums, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija solīja izvērtēt Ropažu bāriņtiesas rīcību...

Pēdējā laika notikumi gan liecina, ka bēgļi nevar cerēt uz labvēlīgu attieksmi. Esam iebaidīti ar notiekošo Eiropā, bet vēl vairāk biedē neziņa saskarē ar citas reliģijas un audzināšanas cilvēkiem. Var jau norobežoties no tā visa, bet, ja cilvēks ieguvis bēgļa statusu un domā palikt Latvijā, tad risinājums jāmeklē. Turklāt puisim ir tikai 16 gadu. Ja viņu neaudzinās audžuģimene vai aizbildņi, tad to darīs iela un sabiedrība atkal būs neapmierināta. Darba un samaksas iespējas Latvijā nav spožas. Kas rūpēsies par šādu cilvēku izglītošanu un iesaistīšanu darba tirgū? Jautājumi ir, atbilžu nav.

Citādāk ir ar pieaugušajiem, kuriem vismaz var norādīt virzienu, cerībā, ka viņi meklēs darbu un centīsies iekļauties vietējā sabiedrībā. Līdzšinējās nostādnes gan apliecina, ka tas kārtējo reizi atstāts uz pašvaldību pleciem — meklējiet dzīvokļus, plānojiet integrācijas pasākumus un gatavojiet pabalstus. Uzdevums deleģēts bez atbilstoša finansējuma. Tā ir kā vēl nebijuša un diezgan skarba mācību stunda, kurai diemžēl nav konkrēta plāna.

Staburags.lv ARHĪVS

Skarba mācību stunda

Kategorijas