Brūnos lāčus redzēja savām acīm

2016. gada 29. janvāris 00:01

203

Gandrīz 30 gadu Antona Nagļa mājas ir Iršos. Pirms tam,
40 gadu, dzīve viņu mētājusi no Murmastienes pagasta Varakļānu novadā līdz pat Tomskai Sibīrijas plašumos. Šodien Antonam grūti nokāpt no otrā stāva, kur nu vēl aiziet līdz veikalam. Veselība ne tuvu nav tāda kā toreiz, kad, dusmās aizsvilies, Ērgļu puses sovhoza priekšnieku iedunkāja vai, traucoties ar motociklu, apmeta vairākus kūleņus. Toties humora, joku un dzīvesprieka Antonā pārpārēm.

Ievīsta aitādas kažokā
1949. gada 25. marts Nagļiem bija traģisks. No valsts izsūtāmo sarakstos bijuši citi, bet tie “pašķinuši” prom, kvoruma nebija, bet Staļina plāns jāpilda. Kaimiņu vietā paņēma Nagļus. Antonam tolaik bija trīs gadi. Pirms izvešanas, kaut kad ap savu dzimšanas dienu, Antons apaukstējies. Ārsts izrakstīja zāles. Karavīri, ģimeni triecot laukā no mājas, tēvam neatļāva skapīša atvilktnē tās sameklēt. Mazo puiku ievīstīja aitādas kažokā, tomēr auss sastrutoja, un to dienu sekas jūtamas arī šodien. Todien no skolas nākušas arī trīs pusmāsas un pusbrālis. Atlika vienam no bērniem iesaukties — tēti, kur tu brauksi? —, kā arestēja arī viņus.
Sibīrijas plašumos piedzima brālis. Piecus gadus vēlāk un tikai dienu agrāk par Antonu. Māte gribēja viņu nosaukt par Jāni, bet turienieši to nesapratuši. Uzstājuši — Ivans! Antons šad tad, brāli ķircinot, viņu sauc par krievu.
Tomskā Antons pabeidza trīs klases, runāja, lasīja, rakstīja krieviski. Bet vēl pirms atgriešanās no Krievijas, 1957. gadā, starp vecākiem bija strīds. Tēvs labprāt paliktu Krievijā, māte uzstāja atgriezties. Antons tagad atzīst — labi vien bija, ka atbraucām. Atgriežoties Latvijā, ielikts atkal 3. klasē — lai mācās latviešu valodu. Nepagājis ne trīs mēnešu, kā atkal “buldurējis” dzimtajā valodā.
Atņēma pukšķīti
“Man patika strādāt,” saka jubilārs. Ar tēvu gāja mežā, gāza kokus, cēla jaunu māju. Atgriežoties Murmastienē, apmetās rijā, citas iespējas nebijis. Riju kopīgi pārbūvēja, lai varētu dzīvot.
Bija vakars, mazais Antons ar velosipēdu atgriezās mājās. Tēvs tajā laikā bijis ļoti vārgs. Māte, pie loga stāvot, gaidot puiku, beidzot noteica — brauc. Tik vien bija, kā paspēja ienākt istabā. “Grūti jums būs vieniem,” noteica un apklusa uz mūžu. “I bitīt matos, vecais bija! Armijas laikā zīdu sapīpējās, lai tiktu mājās. Latvijas laikā apguva galdnieka arodu,” teic jubilārs.
Antons jau piecpadsmit gadu vecumā strādāja par piekabinātāju. Dzelži ļoti patika. Mācīties — ne tik ļoti. Tēvs teica — izaugsi dulburs. Sešas klases kaut kā “nokliboja” un sāka strādāt vietējā maizes ceptuvē. Darbs uzteikts, meklējis citu un nonācis sovhozā Madonas pusē. Antons atceras darbu ziemā, tīrot sniega lauznes Lubānas pusē. Sniegs līdz jostas vietai. Atgriezies un laikam par cītīgu darbu nosūtīts traktoristu kursos. Ar to dzelži bija rokā. Sovhozs piešķīra DT20 viencilindra motora mazu, bet spēcīgu “rupucīti”, vēlāk — modernāku MTZ traktoru. Kaut kāda iemesla dēļ norīkots atpakaļ uz pukšķīša. Par to Antons sūtījis visus ratā un devies uz Jaungulbeni, vēlāk uz Dzelzavas kūdras fabriku. Ar lauksaimniecības traktorista apliecību nepietika, trīs mēnešus mācījies kūdras ieguves spectehnikas vadītāja kursos. Par mācīšanos maksāja 30 rubļu mēnesī. Vēlāk vairākus gadus strādāja uz “karobkas” jeb kūdras savācēja. Presēto kūdru sūtīja uz putnu fabrikām, izmantoja kurināšanai. Labs darbs bija!
Desas var arī vēlāk nopirkt
Vēlāk sapazinies ar “kādu dāmu”, un pārnākuši dzīvot uz Ērgļiem. Te sovhoza direktors bija Francis Ušpelis. Kad Antons viņam lūdzis automašīnu, ar kuru uz Ērgļiem atvest māti, saņēmis atteikumu un nepatīkamu komentāru par viņa draudzeni. Liecinieku šim incidentam nav, bet Antons dusmās vilcis Francim ar dūri pa seju. Drīz vien kausli panāca vietējais milicis Biķernieks. “Aprunājāmies. Lāga vecis bija,” stāsta jubilārs. Madonā gan uz tiesu sauca, bet tiesnese nokauninājusi Ušpeli, Antonu neietupināja. Konflikta dēļ Ērgļos palikt nevarēja, pārcēlās uz Liepkalni, vēlāk — uz Rīgas tiltu celtniecības uzņēmumu. Strādājis Jūrmalas pusē, pie Dzintariem, būvējot viaduktu, vēlāk arī Mazsalacas pusē dzelzceļa tilta celtniecībā. Darbs paticis un padevies, bet maksāts maz. Priekšniecība gan centusies pierunāt, piedāvājusi celt kategoriju, bet Antonu vilka atpakaļ uz laukiem. Atgriezies Liepkalnē. Iršos ap to laiku sāka celt dzīvojamās mājas. Liepkalnē Antons nesavaldīja mēli, par ko dabūja trūkties no vietējās partordzes. Bijušas vēlēšanas, uz tām neaizgājis, un otrā dienā partijas sieva viņam jautājusi, vai balsot bijis? Pretī saņēmusi atbildi — tās desas es arī šodien un rīt varu nopirkt. 1976. gadā vēlēšanu dienā pieveda daudz dažādu labumu. Partordze brīdinoši noteikusi — Anton, tu laikam neesi redzējis baltos lāčus! “Brūnos esmu, bet tu nekādus neesi,” strupi atcirtis. Pēc nedēļas Naglim par izrunāšanos piesprieda 10 diennaktis pāraudzināšanai. Sovhozs “Līdums” tagadējā Iršu pagastā kļuva par pēdējo darbavietu. 1987. gada 13. janvāris — vēl šodien viņš atceras precīzi dienu. Te noderēja Ogres Meža tehnikumā iegūtās metinātāja iemaņas.
Atmodas laiku vīrs sagaidīja slimnīcā Rīgā, ārstējot muguru. Pirms tam, 80. gados, gulējis Stradiņos pēc motocikla avārijas. 1991. gads atnācis ar pamatīgu kontrastu. Ēdienreizēs otrais ēdiens tāds, ka tikai sienām spraugas var aizsmērēt, zupa ar vienu gaļas gabaliņu. Toreiz liels jūklis bija Stradiņos un arī valstī.
Ne par aizgājušajiem, nedz jaunajiem laikiem Antons nesēro un nesūdzas. Pirmās grupas invalīds, pensijas un pabalstu pietiek. Ja vien būtu veselība, dzimšanas dienu nosvinētu godam. Tagad jāpriecājas par katru, kurš neaizmirsīs. Iespējams, no Latgales ciemos atbrauks brālis.
Atvadoties jubilārs jokojot saka: tu dabūn man kādu gūstekni (ar to domādams patvēruma meklētājus), vienu varētu pieņemt, nebūtu vienam jādzīvo. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Brūnos lāčus redzēja savām acīm

Kategorijas