Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

www.staburags.lv

2016. gada 29. janvāris 00:01

253

(5. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
50. diena
Nākamā pietura — Puebla. Ceturtā lielākā pilsēta Meksikā. Te esot arī lielākā “Volkswagen” rūpnīca pasaulē. Un vēl šī pilsēta esot Meksikas baroka šūpulis. Tikai domājam, kā tur nokļūt. 27 kilometri, bet iet negribas. Sākam stopēt. Vienu noķeram, un tā brauc gandrīz līdz pašai pilsētai. Izrādās, sastaptie cilvēki ir kalnos kāpēji, taču viņu sniegtā informācija par Centrālameriku mūs neiepriecina. Meksika esot narkobaronu mājvieta, bet centrālajā daļā ir bandas, kas karo savā starpā un ne tik labi izturas pret tūristiem. Bet, ja mēs būšot uzmanīgi, visam vajadzētu būt labi. Un mēs esam uzmanīgi.
Nokļūstam nelielā pilsētiņā netālu no Pueblas. Tajā esot lielākā piramīda pasaulē. Tā gan esot aprakstīta un attīrīt neesot iespējams, tāpēc izskatās pēc parasta kalna. Senos laikos pilsētiņā atrada augstāko punktu, kur celt baznīcu. Kad sāka apkopt apkārtni, atraka daļu piramīdas, bet visu atrakt nevar, jo visa baznīcas pamata konstrukcija esot uzbūvēta piramīdas virsotnē. Bet iekļūt tajā var. Mēs gan par to uzzinājām, kad jau bijām devušies projām.
Atrodam apmešanās vietu, jauks vīrietis, stāsta mums meksikāņu leģendas.
54. diena
Jau no paša rīta dodamies ceļā uz dienvidiem. Netālu no Mitlas pilsētiņas ir mūsu nākamais apskates objekts — Matatlana. Nostopēt šoreiz gan nav viegli, mašīnu maz, un tām ceļa malā nav vietas, kur piestāt, bet tālāk jau tiekam. Kā vienmēr. Viena mašīnīte aizved mūs 20 kilometru tālāk, tad paliekam nekurienes vidū un baidāmies, ka te varētu arī palikt. Taču nostopējam nākamo mašīnu, kas mūs aizved līdz Tehuantepecai. Jābrauc 200 kilometru pa kalniem. Līkumu līkumi, ceļa malās krusti, redzamas avāriju vietas. Arī mūsu šoferis parāda paša tēva un brāļa avārijas vietu un krustus. Trakums te pa tiem līkumainajiem ceļiem.
Tālāk domājam doties uz nākamo štatu — Čjapasu, jābrauc vēl 400 kilometru, ir pēcpusdiena, viens paved 30 kilometru, bet no turienes līdz vakaram nevienu nevaram noķert. Ejam uz tuvāko pilsētiņu, lai paliktu hotelī, jo nakšņot teltī neriskējam.
Ejam visās viesnīcās pēc kārtas, cenas nekur nav norādītas, visu nosaka izskats. Apmetušies istabiņā, sākam mācīties spāņu valodu, bet rīt dosimies tālāk uz nākamo štatu.
60. diena
Braucam visu nakti un, kad pamostamies, secinām, ka esam palaiduši garām Tulumu — skaistāko pludmali Centrālamerikā. Taču pirms aizbraukšanas gribam to apskatīt un tālāk ceļot arī nevēlamies, jo mūsu nederīgā vīza ir derīga vēl trīs dienas. Atrodam labu variantu — hotelīti, lai šeit pavadītu pēdējo Meksikas laiku.
Tuluma senāk bija svarīga ostas pilsēta, un tai bija arī cits nosaukums. Slavenā pludmale ar tirkīzzilo ūdeni un baltajām smiltīm ir piecu kilometru attālumā, apkārt palmas, skaistas mājiņas, kur piedāvā pagulēt un paēst. Ūdens ir supersilts, izbaudām sauli, pat nedaudz par daudz... Aizejam līdz maiju piramīdām, kas ir pašā Karību jūras krastā. Arturs ir atradis kokosriekstus. Tos te pārdod visos stūros, bet nav aizliegts arī pašam noraut no koka. Tikai tikt klāt atvēsinošai sulai nav tik viegli.
61. diena
Dodamies tālāk uz dienvidiem, uz robežu. Mūs paņem jauna meitene — skolotāja. Braucam divas stundas un visu laiku sarunājamies, esam jau īsti valodas lietotāji. Tiekot līdz robežai, izrādās, ka mums tomēr jāmaksā par to nederīgo papīrīti. Tas ir robs mūsu budžetā — 50 eiro Meksikai. Ārzemniekiem tas esot jāmaksā par valsts apmeklēšanu.
No robežas paņemam busiņu līdz nākamajai lielākajai pilsētelei — Orindžvolkai. Un tad ar nākamo busiņu līdz galvaspilsētai. Tas te ir lēti, diviem cilvēkiem divi busiņi — 9 eiro. Uz ielas samainām naudu. Tas tiešām notiek uz ielas, stāv onkulītis un maina naudu, bez birojiem un visa cita. Laikam jau tas ir legāli, jo robežsargi neko nesaka.
Esam pārsteigti par to, ka neviens nav pārsteigts, jo Meksikā mūs visi uzmanīgi vēroja, bet te neliekas zinis. Ir liela kultūru dažādība — afroamerikāņi, mulati, eiropieši, un viss notiek angļu valodā.
Autobuss ir ļoti ātrs, brīžiem pat sametas bail, caurvējš — visi logi vaļā, mūzika skan ļoti skaļi, cilvēki dzied līdzi. Valstiņa izskatās nabadzīga, bet cilvēki draudzīgi, ikviens vēlas parunāties. Apkārt viss zaļš, palmas, kādas iepriekš neesam redzējuši. Veikalā var nopirkt mačetes, tā vienkārši kā maisu kartupeļu.
Nokļuvuši galvaspilsētā, pa nakti paliekam vislētākajā vietiņā.
68. diena
Dienu sākam agri, ceļamies jau četros, lai brauktu uz Pakaiju — aktīvo vulkānu. Iegādājamies biļetes, kas ietver busiņu no Antigvas un atpakaļ, gidu (bez kura parkā nevar ieiet) un apsardzi. Lasījām, ka šādās vietās tūristus bieži apzagot. Ceļš līdz vulkāna virsotnei ir 4 kilometri, ejam 11 cilvēku grupā. Līdzi nāk trīs zirdziņi, kuri ir kā taksometrs tiem, kuri nevar izturēt kāpienu. Mēs laikam esam vistrenētākie, jo turam līdzi tempu un neatpaliekam, un tas ar visām somām, ko stiepjam līdzi. Pēc nepilna kilometra zirdziņi vajadzīgi spāņu tūristiem.
Skati vienreizīgi, apkārtnē var redzēt vairākus vulkānus. Pakaija pēdējo reizi izvirda pagājušajā gadā, esam pie lavas kalniem, tie aizņem milzīgu platību, un 100 metru dziļumā ir karsta lava. Lai gan, arī staigājot pa virsu, var just karstumu. Kad vulkāns izvirda 2010. gadā, bija apturēti lidojumi no 30 kilometru attālās Gvatemalas. Kopā valstī ir 37 vulkāni, no kuriem trīs ir aktīvi, divus no tiem apskatām.
Tālāk vēlamies doties uz Atitlana ezeru. Tas ir divu stundu brauciens ar mašīnu. Ezers ir milzīgs, pie tā ir divi vulkāni, apkārt kalni un piecas pludmales, kas ir arī pilsētiņas. Līdz divām var nokļūt ar mašīnu, uz pārējām — tikai ar laivu. Pasakains skats, šo vietu noteikti vajag apskatīt visiem, kas brauc uz Gvatemalu. Te ir daudz tūristu, veikaliņu, restorānu, kuros strādā arī bērni, jo tas ir ģimenes bizness.
72. diena
Elsalvadora ir slavena ar savām pludmalēm un lielajiem viļņiem. Pludmale skaista, lai gan akmeņaina. Ejam peldēties, bet jāiebrien tikai līdz puscelim, un viļņi jau veļas pāri galvai. Peldēties nav iespējams, bet sērferiem — paradīze.
Tālāk domājam “šaut” uz Hondurasu. Stopējam un braucam tālāk gan piekabēs, gan ar policistiem. Te visi ir ļoti atsaucīgi un stopēt ir ērti. Mums gan stāsta šausmu lietas par noziedzību, taču mēs neesam ar to saskārušies. Dodamies robežas virzienā, taču braucējs ir ļoti lēns, un līdz ar to ir vēl viena nakts Elsalvadorā. Paliekam stundas attālumā no robežas. Centrālamerikā pēc pulksten 16 uz robežas nav, ko darīt, lai viss būtu droši.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas