Pēc pētījuma spriež par upes baseina apsaimniekošanas iespējām

2016. gada 28. janvāris 00:01

Par Daugavas ūdenskrātuves apsaimniekošanu līdzās upei izvietotās pašvaldības — Koknese, Aizkraukle, Pļaviņas, Jaunjelgava, Sala, Krustpils un Jēkabpils — sprieda jau sen. Šonedēļ Valsts vides dienesta (VVD), a/s “Latvenergo” un iesaistīto pašvaldību pārstāvji, kā arī novadu iedzīvotāji tikās Koknesē, kur prezentēja pētījumu par ūdenskrātuvi. Pēc prezentācijas raisījās diskusijas.

Secinājumi pēc ieteikumu uzklausīšanas
Pēc Kokneses novada domes iniciatīvas, sadarbojoties ar Aizkraukles, Pļaviņu, Jaunjelgavas, Salas un Krustpils novadu, kā arī Jēkabpils pilsētu, pagājušā gada pavasarī nodibinājumam “Vides risinājumu institūts” pasūtīja izstrādāt Daugavas posmā no Pļaviņu ūdenskrātuves līdz Jēkabpilij zivsaimnieciskās apsaimniekošanas stratēģiju un zivsaimnieciskās ekspluatācijas noteikumus. Apkopotie dažādie rādītāji atklāj gan sugu daudzveidību, augšanas attīstības gaitas īpatnības, barošanās paradumus u. c. Šis pētījums ir viena no pirmajām pašvaldību iniciatīvām ceļā uz to veidotu ūdenskrātuves apsaimniekošanas nodibinājumu.
Lai gan prezentācijas sākumā teikts, ka materiāls satur arī zivsaimnieciskās apsaimniekošanas stratēģiju un zivsaimnieciskās ekspluatācijas noteikumus, šobrīd ar tiem vēl nevarēja iepazīties. “Kā zinātnieki mēģinājām būt objektīvi, vērtēt resursus, savukārt secinājumus un ieteikumus vēlamies izstrādāt, uzklausot pašvaldību, kā arī iedzīvotāju viedokli. Tādēļ rīkota šī tikšanās,” atzina nodibinājuma “Vides risinājumu institūts” pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors, pētnieks Matīss Žagars, kurš pētījumu prezentēja.
Zivīm pārtikas pietiek
“Secinājām, ka ūdenskrātuvē pat 15—17 metru dziļumā ir skābeklis, tāpēc arī tādā dziļumā zivju barības bāze ir pietiekama — ir daudz gliemeņu un gliemju,” stāstīja Matīss Žagars. “Ūdenskrātuvē ir fenomenāli raudu resursi, bet otra biežāk sastopamā zivs ir asari, to ārkārtīgi daudz, bet sīki. Daudz plaužu, un, kas netipiski, šīs zivis parasti labprāt dzīvo uz grunts, bet šajā ūdenskrātuvē tā nav, šķiet, plaužus izkonkurē raudas. Asaru vidū ir daudz sīku īpatņu, zandartiem 35% no populācijas ir mazuļi, bet dominē 30—35 cm lieluma zivis. Lielo īpatņu zandartiem ir salīdzinoši maz. Sākumā asari un raudas šajā ūdenskrātuvē aug tikpat labi vai slikti kā citās. Taču, kad mute kļūst lielāka, sākas strauja augšana, jo zivis var apēst gliemjus, un to te ir pārpārēm. Par samiem ieguvām ļoti maz datu, šī suga ir grūti pētāma.”
Vajag svaigas asinis
Viedokļu dažādība bija arī speciālistu vidū — Matīss Žagars norādīja, ka pasaulē zivju resursu uzturēšanas un atjaunošanas prakse vairs nav to mākslīga papildināšana, bet gan zivju ceļu veidošana. Turklāt pēc šī pētījuma datiem secināts, ka zivju resursu mākslīga papildināšana nav nepieciešama, jo zivis sekmīgi atražojas dabiski.
Savukārt ihtiologs, zivaudzētavas “Purviņi” īpašnieks Ojārs Daubers iebilda, ka šajā gadījumā zivju ceļu veidošana nebūs efektīva: “Te tas nedarbojas. No zivkopības viedokļa, pēdējos 10—15 gados nozīmīga zivju resursu papildinājuma nav bijis. Un, ja tā ir mākslīga ūdenskrātuve, tad arī jāveic zivju papildināšana. Ik gadu, vēl padomju laikā, ūdenskrātuvē ielaida milzīgu skaitu zivju mazuļu, piemēram, pat miljonu plaužu, 600 tūkstošu zandartu. “Latvenergo” paredz un ik gadu piešķir zaudējuma atlīdzību — vairāk kā miljonu eiro —, taču šo naudu skopi tērē, lai kaut kā atlīdzinātu zaudējumus tieši Pļaviņu ūdenskrātuvē. Ko pērn ielaida mūspusē, naudas izteiksmē ir 4—5 tūkstoši eiro. Savulaik likums ļāva zvejot ar tīkliem, bet zivis tāpat bija. Šobrīd ir krietni mazāk. Tāpēc domāju, ka zivis ir jālaiž, tas ir būtiski arī ciltsdarbam — jāielaiž svaigas asinis, lai veidojas spēcīgi pēcnācēji.”
Neapmierina atlīdzības sadale
Kokneses novada domes izpilddirektors Ilmārs Klaužs atzina, ka no “Latvenergo” zaudējumu kompensācijas vēlētos vairāk līdzekļu tieši ieinteresēto pašvaldību teritorijā esošajai ūdenskrātuvei: “Neesam mierā ar to, kā sadala “Latvenergo” piešķirto ikgadējo zaudējumu atlīdzību. Turklāt “Latvenergo” ūdens līmeņa svārstības ierobežo tikai plaužu nārsta laikā, bet līdaku un zandartu nārsta laikā tas nenotiek. Vai VVD un “Latvenergo” sadarbojoties nevarētu noteikt ūdens līmeņa svārstību ierobežojumus arī šo zivju nārsta laikā?” A/s “Latvenergo” Vides pārvaldības daļas vadītāja Aļona Boloņina skaidroja, ka tas būtu iespējams tikai daļēji. “Līdakas un zandarti nārsto agrāk pavasarī, dažkārt tas iegadās pirmspalu vai pat pašā palu laikā, un tad drošības pasākumi HES nepieļauj iespēju nolaist ūdeni. Prioritāte šajos apstākļos ir droša hidroelektrostacijas ekspluatācija.”
VVD Madonas reģionālās vides pārvaldes direktora vietnieks, kontroles daļas vadītājs Jānis Lūkins atzina, ka būtu nepieciešams pārskatīt līdzšinējo kārtību, kādā dienests ziņoja “Latvenergo” par plaužu nārstu. “Varbūt nav pareizi, kā līdz šim esam darījuši. Jāparisina plaužu nārsta perioda noteikšana. Var apsvērt arī līdaku un zandartu nārsta laika noteikšanu — tas ir izdarāms. Vai (“Latvenergo” — aut.) būs ar mieru, vai būs iespējams saglabāt vienmērīgu ūdenslīmeni šajos periodos — arī tas ir diskutējams un risināms jautājums.”
Jāaptur krastu erozija
Diskutējot iezīmējās vairākas problēmas — maluzvejniecība, kas gan pēdējos gados samazinās. Līdzās ūdenskrātuvei dzīvojošie norādīja, ka hidroelektrostacijas izraisītās ūdens līmeņa svārstības ietekmē ne tikai zivju populāciju, bet rada arī krastu eroziju. “Pēdējos divus gadus ūdens līmeņa minimālās svārstības labvēlīgi ietekmēja zivju populāciju, taču krasti šī iemesla dēļ ir cietuši — nemainīgi augsts ūdens līmenis, vējainā laikā viļņi skalojas pret krastu, un pēdējo divu gadu laikā upe iekarojusi ap 40 cm. Iepriekš ikgadējais rādītājs bija mazāks. Tātad arī šajā jomā nepieciešams kaut ko darīt, lai situāciju labotu,” norādīja Ojārs Daubers. Vairāki klātesošie rosināja “Latv-
energo” zaudējumu ikgadējo kom-
pensāciju, ko nosaka, aprēķinot neiegūto zveju, izmantot nevis tikai zivju resursu papildināšanai, bet arī citu darbu veikšanai, piemēram, krastu erozijas apturēšanai.
“Secinājumi, kas radušies pēc pētījama datu aplūkošanas un diskusijām, izkristalizējušies — mums jāveido pašvaldību nodibinājums, jānodrošina ūdenskrātuves uzraudzība un zivju resursu atjaunošana,” publiskās diskusijas noslēgumā rezumēja Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris.

Viedokļi
Artis Avotiņš no Pļaviņu novada, dzīvo līdzās ūdenskrātuvei
— Manam īpašumam ir 400 metru robeža ar Daugavu. Tiklīdz mainās ūdens līmenis, tā līcis pilns zivīm. Bijām uzaicinājuši biedrību “Mēs zivīm”, “Latvenergo”, novada pašvaldību, lai šo jautājumu risinātu, taču viss apstājās pie tā, ka šai teritorijai — bijušajam armijas karjeram — nav īpašnieka! Kā “Latvenergo”, tā novada domes pārstāvji apgalvoja, ka līcis viņiem nepieder. Kam tad tas pieder? Lai līci izlīdzinātu, vajag ap 4000 eiro, tā nav liela summa, bet ieguvums būtu ievērojams. Krastus vajag sakārtot, līci izgreiderēt, tad mazāk zivju ietu bojā. Bija iespēja vienoties ar uzņēmumu “Pļaviņu DM” — viņi līci būtu izlīdzinājuši, pretī prasot tikai tajā esošo dolomītu. Taču par to jāvienojas ar līča īpašnieku, bet tāda jau nav!

Einārs Zēbergs, Aizkraukles novada pašvaldības izpilddirektors
— Veicot pētījumu, bija izvirzīts mērķis, ko vēlējāmies sasniegt — iegūt izpētes materiālu, kas ļautu tālāk plānot pasākumus. Lai gan sākotnēji biju skeptisks pret pasākuma lietderību un rezultātu, ko perspektīvā varēja sagaidīt, tad pētījuma prezentācijas materiāls pārliecību mainīja. Pētījums pamatīgi izstrādāts, ievērojot daudzus dažādus aspektus saistībā ar zivju resursu apsaimniekošanu, populācijas attīstību. Rezultāts ir tāds, kā bijām vēlējušies. Turpmāk varēsim plānot adekvātus pasākumus, lai situāciju vērstu par labu. Nav pētnieka kompetencē runāt par, piemēram, finansējuma modeļiem un tamlīdzīgām lietām. Tas ir cits jautājums. Ikvienam novadam, kas ir ūdenskrātuves krastos, ir nozīmīgi iesaistīties šajā projektā, jo visi vēlamies sakoptu vidi, bagātīgus zivju resursus, normāli apsaimniekotu ūdenskrātuvi. Nākamais solis, kas jāveic, — skaidri jādefinē vīzija, ko vēlamies ar šo pasākumu sasniegt. Pētījums noslēgsies, izdarīsim secinājumus, definēsim plānotos pasākumus un domāsim par nodibinājuma veidošanu.

Ojārs Daubers, ihtiologs, zivaudzētavas “Purviņi” īpašnieks
— Apsveicami, ka šis jautājums, kas aktualizēts pirms kāda laika, nu sakustējies un ūdenskrātuvei — lielai, līdz šim neapzinātai bagātībai — būs apsaimniekotājs.
Vienmēr esmu vēlējies redzēt, ka mūsu ūdenskrātuve attīstās, ir daudz zivju, daudz makšķernieku.
Nopietnāki šīs ūdenskrātuves pētījumi, ko esmu lasījis, tapuši vēl Padomju Savienības laikā, tos veica studenti no Kaļiņingradas. Jau tad parādījās mūsu brekša unikalitāte — toreiz to piecu ballu sistēmā novērtēja ar pieci. Un tāds plaudis ar tik augstu vērtējumu vēl tolaik bija tikai kādā ezerā Krievijā. Daugavas breksis varētu būt mūsu zīmols. Šis pētījums liecināja arī to, ka ūdens mums ir tīrs, par to arī varam priecāties. Īsti nesapratu vienu — domāju, ka tas ir ūdenskrātuves pētījums, taču prezentācijā norādīts, ka tie ir arī zivju ekspluatācijas noteikumi, tādu sakarīgu nobeigumu neredzēju — ko tad tajos ekspluatācijas noteikumos paredz?
Pēc pētījuma prezentācijas un diskusijām man radās pārdomas — vai, sākot rīkoties, visas iesaistītās pašvaldības spēs vienprātīgi vienoties? Prieks, ka iezīmējās kāda pozitīva lieta — iespējams apkopot cilvēku pieredzi, viņu skatījumu par problēmām un dažkārt pat ieteikumus to risināšanai.

Staburags.lv ARHĪVS

Pēc pētījuma spriež par upes baseina apsaimniekošanas iespējām

Kategorijas