Bēdu atstāj mājās

2016. gada 22. janvāris 00:01

460

Daces Lāces mājās viens stūrītis ir tikai viņas pasaule. Pērles, diedziņi, papīri, lentītes — tur ir viss! Tikpat daudz krāsu ir arī viņas dzīvē, taču nekas nav spējis izdzēst viņas sejā smaidu un dzīvesprieku. “Visu esmu pieņēmusi, un pasaulei manas likstas nav jāredz,” saka viņa.

Dace dzimusi Dobelē, tad ģimene atgriezās Staburagā, un šo vietu viņa vairāk arī uzskata par savējo. “Esmu kā dāvana vārdadienā vectēvam Kārlim,” stāsta Dace. “Piedzimu tieši pusnaktī no 27. uz 28. janvāri, un mamma varēja izvēlēties, kura diena būs mana dzimšanas diena. Viņa izvēlējās 28. janvāri.” Tāpat — tieši pusnaktī starp 6. un 7. septembri — piedzima arī Daces meita Samanta.
Dzīves kāpnes
Samantai nu ir 19, ģimenes pastarītim Laimim — 16 gadu. Šo ģimeni pazīstu jau sen, un ne tikai mani allaž pārsteidzis abu bērnu ģimeniskums. Kā to var ieaudzināt? “Bērni mācīti vienam otru aizstāvēt un cienīt, un tikai no cieņas pret savējiem un vidi, kurā dzīvo, rodas cieņa pret apkārtējiem,” uzskata Dace. “Lai gan mājās bērniem ir savi strīdi, taču nesaskaņas tiek risinātas klusi, mēs par tām pat nenojaušam.”
Viņa bilst: “Esmu diezgan stingra māte, taču man gribas, lai bērniem būtu labāk nekā man. Labāka bērnība, augstāka izglītība… Bērniem allaž atgādinu, ka jāmācās, jo bez izglītības šodien neko vairs nesasniegt. Jūtu, ka bērni to pieņem, kļūst apzinīgāki un savā pasaules izziņas gājienā kāpj aizvien augstāk. Samanta tagad saprot, ka viņas pakāpiens ir tik augsts, ka zemē krist vairs nedrīkst.” Samanta studē medicīnu Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā Jūrmalā. “Viņa būs mediķe ar mūzikas piesitienu,” smej mājinieki. Mūzika ir Samantas vaļasprieks, viņa spēlē ģitāru un pasākumos uzņemas dīdžeja lomu.
“Laimis mums ir īpašs bērns,” saka Dace. Dēls piedzima 5,630 kilogramu smags, un varbūt problēmu nebūtu, ja būtu izlemts veikt ķeizargriezienu… Tie bija lieli pārdzīvojumi, ilgs laiks slimnīcā. “Atnāk profesors Rīgas slimnīcā un saka: ne uz ko labu neceriet.” Dacei, to atminoties, acīs riešas asaras: “Šis teikums man lika iespītēties: nē, būs labi!” Dace darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai dēlu dabūtu uz kājām, un bija arī rezultāts!
Laimim neveicas matemātikā, toties izcili pārvalda angļu valodu. Pat televīzijas pārraides viņš labprātāk skatās angļu valodā. “Varu ar dēlu lepoties!” saka mamma.
“Dvīnis”, ar kuru jāsadzīvo
Pēc gada, kad dēla veselība uzlabojās, ģimenei nāca nākamais pārbaudījums — Dacei atklāja cukura diabētu. “Ārsti teica: šī slimība tagad ir tavs dvīnis, ar kuru kopā jādzīvo visu mūžu. Tā arī to esmu pieņēmusi, jo par savējiem taču nevienam nesūdzas,” nosmej jaunā sieviete. “Ja sakārojas ko saldu, to arī ēdu. Esmu iemācījusies visu sabalansēt un saplānot, lai varētu normāli dzīvot. Teiksim, ja braucu ekskursijā, jau laikus padomāju, kur noteiktā laikā varēšu paēst, kas man jāpaņem līdzi. Neviens no malas manu “dvīni” pat nejūt.”
Neraugoties uz dzīves pārbaudījumiem, Daci sabiedrībā allaž redz smaidīgu un optimistisku. Vai tas prasa īpašas pūles? “Arī es mēdzu ieslīgt pesimismā, bet tas viss paliek mājās. Manas problēmas nevienam nav jāredz, un citiem no tā nav jācieš,” nosaka viņa.
Neaizskaramā pasaule
Īstu prieku Daces ikdienai dod radošā joma, viņa darina oriģinālas dāvanas, apsveikumus, ielūgumus, dāvanu kastītes, matu rotas, dekupē traukus un paplātes, veido mandalas no dabas materiāliem, auž šalles un lakatus, ada, arī taburetes virsma šajās mājās ir oriģināli dekupēta. Nevar pat nosaukt visas lietas, kas tapušas viņas rokām. Dažādus darbiņus viņa sākusi gatavot pēc videopamācībām internetā, un nu jau viena istaba Lāču ģimenes dzīvoklī ir kā īsta darbnīca. “Manējie zina, ka šajā daļā neviens neko nedrīkst aiztikt, pat mazāko nieku izkustināt!” nosmej viņa. “Šī ir mana pasaule, kura man ļoti patīk. Te varu ielikt savu izdomu, improvizēt, īpaši man patīk smalki darbi. Daudzajos gados rokas tik ļoti ievingrinātas, ka īpašas pūles tas neprasa. Laiku gan.” Pēc profesijas Dace ir daiļdārzniece, beigusi Aizkraukles arodvidusskolu, taču šī joma viņu tomēr nav aizrāvusi.
“Kad eju ciemos, visi jau zina, ka nesīšu savām rokām darinātu dāvanu,” saka Dace. Pagājušā gada darbietilpīgākais veikums — oriģināls albums ar krustmeitas Kitijas bildītēm no mazās pirmā dzīves gadiņa. Savukārt Ziemassvētkos Staburaga sieviešu vokālā ansambļa dalībnieces koncertā dziedāja vienādās tapotās šallēs — arī Daces roku darbs. Viņa palielās: jaunākais agregāts mājās esot speciālā spiedogu mašīna, ar to var izspiest dažādus rakstus, iegūt rakstainu papīra faktūru. Tā ir vīra Aigara dāvana.
Savas prasmes Dace labprāt māca arī citiem — ik nedēļu viņa vada radošās darbnīcas Staburagā, tās vadītas arī mazpulcēniem un “Baznīcu nakts” apmeklētājiem Secē.
Vislabākie vedēji
Tāpat visi zina, ka tur, kur būs Dace, būs arī dziesmas, rotaļas, atrakcijas. Par omulību viņa parūpējas arī Staburaga sieviešu vokālā ansambļa “Staburadzes”, kurā Dace dzied, kopējos pasākumos. Tāpat jautrības netrūkst kāzās, kurās vedēji ir Dace un Aigars. Starp citu, šīsvasaras ievedamā pāra kāzās viss bija vedējmātes roku darbs: sākot no ielūgumiem un galda kartēm, līdz pat oriģinālai mičošanas cepurei līgavai. Vislabākie vedēji pasaulē — apliecina atzinības raksts, ko pasnieguši jaunlaulātie.
Sieva atzīst: Aigars ir klusāks, taču, ja vajag — iet un dara. Parasti, kad Dace bilst: ir runāšana, Aigars jau nopūšas: “Kur mēs atkal esam ieberzušies?” Taču allaž visu izdara, visur palīdz. “Viņš man ir labs vīrs,” nosaka Dace.
***
“Dzimšanas dienā ballītes laikam šoreiz nebūs, taču visi zina, ka ciemiņi mūsu mājās vienmēr ir gaidīti,” piebilst Dace. “Kas tad tas par vecumu — 40! Aizbraucu ar dēlu uz veikalu pirkt apģērbu, un pārdevēja saka: jūsu draugam gan neko nevaru piedāvāt. Gadus patiešām vēl neskaitu. Pārlēkšu pāri arī šiem apaļajiem un smaidot iešu tālāk!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Bēdu atstāj mājās

Kategorijas