“Saskarsmē ar bēgļiem esmu izjutusi gan augstākās pakāpes nepieklājību, gan cieņu”

2016. gada 22. janvāris 00:01

1191

“Saskarsmē ar bēgļiem esmu izjutusi gan augstākās pakāpes nepieklājību, gan cieņu”

Pēc vardarbības, ko imigranti īstenoja pret sievietēm Ķelnē gadumijas naktī, medijos nonāk aizvien jaunas nepatīkamas ziņas par bēgļu izturēšanos. Nereti tās ir pretrunīgas, un grūti saprast, kur ir patiesība, kur propaganda. Vislabāk situāciju var raksturot vietējie Vācijā dzīvojošie ļaudis. Vācijā mājvietu raduši arī daudzi mūspuses — Aizkraukles reģiona — cilvēki, un viņiem lūdzām dalīties pārdomās un pieredzē.

Vācieši baidās būt nepareizi
Lolita Laizāne Berlīnē
— Ļoti daudzi vācieši, kas pirms tam atbalstīja bēgļu uzņemšanu, arvien vairāk un skaidrāk sāk apjaust reālo situāciju un sekas. Protams, lielākie bēgļu pretinieki vairāk ir tādi paši iebraucēji kā mēs — krievvalodīgie, poļi utt. Ir sanācis ikdienā diezgan bieži komunicēt arī ar ebreju izcelsmes ļaudīm. Viņu vidū satraukums par notiekošo ir milzīgs. Vietējo cilvēku attieksme pret imigrantiem no dažādām valstīm ir atšķirīga, atkarībā no izcelsmes valsts. Mēs, cilvēki no Eiropas Savienības, esam daudz labākās pozīcijās, lai gan mūs, visbiežāk uzskata par krievvalodīgajiem vai krieviem.
Lielākā daļa vāciešu atbalsta bēgļu uzņemšanu, vismaz ārēji, publiski. Kādas patiesībā ir viņu domas šajā jautājumā un ko apspriež ģimeņu lokā — tā varētu būt medaļas otra puse. Tas ir tikai mans viedoklis — vāciešos joprojām ir liela vainas apziņa pēc Otrā pasaules kara, tādēļ viņiem ir pieņemts vienmēr būt lojāliem, kas šajā situācijā arī, manuprāt, ir viņu galvenais klupšanas akmens. Lai gan nu jau arvien vairāk un vairāk parādās pretinieku — cilvēku, kuri kritizē un lamā Angelu Merkeli.
Šajā jautājumā jau sākotnēji mana nostāja ir bijusi, ka imigrantiem ir atļauts daudz par daudz. Vācu politiķu “bezzobainība” šajos sarežģītajos jautājumos skaidrojama arī ar to, ka viņi baidās būt nepareizi un ir vieglāk nopērt savējo, nekā būt stingrākiem, jo tādā gadījumā noteikti atradīsies kāds, kurš runās par cilvēktiesībām.
Latvija nekad vēl ne ar ko tādu nav saskārusies. Mums nav pieredzes un sapratnes, ko un kā darīt. Un mēs, paldies Dievam, neesam interesanta valsts šiem laimes meklētājiem. Būsim godīgi — patieso kara bēgļu viņu vidū ir visai maz.
Manuprāt, pārspīlēti reaģē abas puses — gan dedzīgie bēgļu aizstāvji, gan nopēlēji.
Lielākajai daļai atvērtajiem humānistiem nav ne mazākās jausmas, ar ko, pieņemot bēgļus, ikdienā nāksies saskarties. Un man ļoti bieži tiem, kas aizstāv ar bēgļiem saistītos jautājumus, ir vēlme pavaicāt: vai viņi tieši tāpat reaģētu, ja runa būtu par krievu tautības cilvēkiem? Protams, pārspīlē arī tie, kas ir radikāli pret, jo tomēr ikviens bēglis vispirms ir cilvēks, un, ieejot svešā vidē, ja viņu pieņem, bet skaidri nosaka noteikumus, ir iespējams integrēties. Bet tas prasa lielas pūles un pacietību no visiem. Jautājums, vai mūsdienu sabiedrība tam ir gatava?
Drošības izjūtas vairs nav
Zanda Liepiņa Berlīnē
— Neesmu Latvijā gandrīz desmit gadu. Dzīvojām Vācijā, Austrijā un Čehijā, bet nu atkal nedaudz ilgāk kā gadu ar ģimeni dzīvojam Berlīnē, pašā centrā. Lai arī pagājušajā gadā Berlīnē iebraukuši 70 000 bēgļu, mūsu ceļi ikdienā nekrustojas — ne veikalos, ne ielās, ne sabiedriskajā transportā, tāpēc personīgas pieredzes nav. Pēc notikumiem Ķelnē liela daļa sabiedrības, kas līdz šim bija pozitīvi noskaņota un diezgan atvērta imigrantiem, savu nostāju mainīja. Medijos atspoguļotais biedē ikvienu. Vienā no vietējās televīzijas raidījumiem rādīja policistu, kas bija iesaistīts Ķelnē notiekošajā. Viņš atzina, ka ar tādu necieņu un nekaunību pret policiju nav sastapies savas vairāk kā 28 gadus ilgās darba pieredzes laikā. “Angela Merkele mūs te uzaicināja, un jūs mums neko nevarat padarīt!” — esot saukuši imigranti un nicīgi smējušies, acīs skatīdamies, ignorējot jebkādus policistu norādījumus.
Jādalās visā
Tas, protams, neveicina šejienes iedzīvotājos siltas jūtas pret jaunpienācējiem. Taču pat pēc šiem notikumiem mana vācu paziņa, kura dzīvo diezgan pieticīgi, viena audzina divus bērnus, nešauboties teic, ka atbalsta bēgļu uzņemšanu, un uzskata, ka jādalās it visā. Viņa pat ir gatava uzņemt bēgļus savā dzīvoklī, ja tas būtu nepieciešams. Turklāt viņa nav vienīgā, kas tā domā. Manuprāt, īstie kara bēgļi, protams, ir jāuzņem. Taču problēma ir tā, ka līdz ar viņiem Vācijā ieceļojuši daudzi labākas dzīves tīkotāji, un tādi ir 70 — 80% no imigrantiem. Un, raugoties uz to, kā viņi uzvedas jaunajā mītnes zemē, šaubos par iespēju šos cilvēkus veiksmīgi integrēt mūsu sabiedrībā.
Gaisotne Berlīnē ir mainījusies — lai arī viss rit ierasto gaitu, jūtama spriedze, cilvēki izjūt bailes par nākotni, pat ja par to skaļi nerunā. Berlīne, protams, ir viena no tām pilsētām, kurā ir reāli draudi atkārtoties kam tādam kā nesenie traģiskie notikumi Parīzē, presē izskanējuši konkrēti brīdinājumi. Drošības izjūta Berlīnē vairs nav tā, kas bija pirms deviņiem gadiem, kad šeit dzīvoju.
Vispārināt nedrīkst
Gundega Grandāne Švarcvaldes pusē
— Manas mājas jau divus gadus ir Vācijā, Švarcvaldes apkaimē. Pirms trijiem mēnešiem pilsētiņā, kurā dzīvoju, uzcēla pirmos dzīvojamos konteinerus, un šobrīd te mitinās ap 300 imigrantu no Irānas, Irākas, Sīrijas.
Kopš 2015. gada marta strādāju brīvprātīgo darbu vienā no lielākajiem izglītības un karjeras centriem Vācijā “Internationaler Bund Offenburg — Baden”, un mana darba ikdiena ir cieši saistīta ar imigrantiem. Šīs organizācijas galvenie uzdevumi balstās uz karjeras attīstību visdažādākajām cilvēku grupām. Pašlaik mūsu organizācijā tiek attīstīti trīs dažādu līmeņu valodas kursi imigrantiem no Sīrijas, Irākas un Irānas. Kursu mērķis ir palīdzēt viņiem labāk integrēties un, protams, apgūt vācu valodas pamatus.
Tā kā pati esmu iebraucēja, imigrantus, kuri apmeklē mūsu organizācijas piedāvātos kursus, ļoti labi saprotu. Atceros tās izjūtas, kas bija 2013. gada ziemā, kad te iebraucu. Valodas zināšanas bija ļoti zemā līmenī, ja uz veikalu gāju viena pati, līdzi ņēmu vārdnīcu. Bēgļi, kuri apmeklē valodas kursus, ir motivēti, ceļš uz mērķi ir grūts, bet, kas grib, tas var. Tā kā lielāko daļu darba dienas pavadu personiskā saskarsmē ar bēgļiem, ļoti svarīgi ir spēt viņos ieklausīties, taču arī šajā gadījumā ir jānovelk stingras robežas un jāietur distance.
Atbalsta, cik spēj
Valodas kursi ir bez maksas, arī ceļa izdevumus kompensē. Pašvaldība, sociālās un reliģiskās organizācijas sniedz atbalstu, cik spēj. Pilsētā darbojas vairākas brīvprātīgo grupas, kas palīdz bēgļiem. Ir ģimenes, kas uzņem bēgļu ģimenes un sniedz mājvietu, palīdz nokārtot svarīgākos dokumentus, iekārto valodas kursos, palīdz atrast darbu. Vietējie vācieši mūsu reģionā bēgļus kopumā uztver pozitīvi, tomēr pēdējie notikumi radījuši nedrošības izjūtu. Piemēram, imigranti bieži vien uz ielas iet klāt cilvēkiem un kaut ko jautā. Ja agrāk kāds mani uz ielas uzrunāja, vaicāja, vai varu palīdzēt un izstāstīt, piemēram, kur ir tuvākā aptieka vai autobusa pietura, tas man nesagādāja problēmas, jutos droši. Šodien, kad mani uzrunā kāds no bēgļiem pilsētā, uz ielas, drošības izjūtas vairs nav. Kriminālā situācija pasliktinās arī pašu patvēruma meklētāju vidū. Pietiek ar kādu apvainojumu, un sākas kautiņš, kurā iesaistās pat vairāki desmiti imigrantu no visdažādākajām valstīm.
Daudz labākas dzīves tīkotāju
Runājot par bēgļiem — vīriešiem — un viņu attieksmi pret sievietēm, katrs cilvēks ir atšķirīgs un vispārināt nevar. Savā darbā no bēgļiem esmu izjutusi gan augstākās pakāpes nepieklājību, gan cieņu. Kursu pirmajās dienās nācās skaidrot, ka, esot cita mājā, nedrīkst aiztikt visu, ko gribas, ņemt citiem piederošas mantas utt. Salīdzinot, kādi šie bēgļi bija pirmajā kursu dienā un kādi ir šodien, es un mani kolēģi izjūtam gandarījumu par pozitīvām pārmaiņām.
Ne visi ir kara bēgļi, tas tiesa, un lielākā daļa no imigrantiem Vācijā iebrauc, lai iegūtu labākus ekonomiskos apstākļus. Šis lielais migrācijas vilnis ir sagrāvis cilvēcību visā Eiropā. Valdība uzbrukumus nosoda, Vācijas kanclere sola stingrākus likumus, kas ļaus vienkāršākā veidā no valsts izsūtīt bēgļus, kuri veikuši ko kriminālu. Šobrīd man personīgi lielākās bailes ir no atriebības uzbrukumiem.
Manuprāt, Latvijai būtu jāuzņem bēgļi, bet ne tik daudz, kā ir šobrīd Vācijā. Ja Latvijas valsts uzņems bēgļus, tā nebūs tikai patvēruma devēja, bet arī ieguvēja. Kā jau teicu, pēc viena pāridarītāja nedrīkst vispārināt un automātiski visus uztvert kā sliktos. Ikvienā patvēruma meklētājā vispirms vajag saskatīt cilvēku — viņa bailes, pārdzīvojumus un vēlmi dzīvot mierīgā, sakārtotā vidē.
Bēgļu tēma medijos vairs nav tabu
Sarmīte Drapāne Sigburgā
— Sašutums par notikušo, nedrošības izjūta un bailes iezīmējušās pēc masveida seksuālajiem uzbrukumiem sievietēm Vecgada naktī Ķelnē un citviet Vācijā. Dzīvoju tikai pusstundas braucienā no šīs pilsētas, un bieži nācies tur būt, bet ne reizi nav bijis jābaidās par savu drošību. Visvairāk šokē, ka šādas lietas notikušas te, Eiropas stabilitātes un miera paraugvalstī Vācijā. Šie notikumi, nenoliedzami, sašūpojuši ja ne visu pasauli, tad Eiropu noteikti, ne vienam vien liekot mainīt līdz šim pieņemtos uzskatus.
Bēgļi, tāpat kā mēs visi, ir tikai cilvēki, katrs ar savu dzīvesstāstu un vēlmi dzīvot labākā un drošākā pasaulē. Diemžēl uzskatu, ka lielākā daļa sevi tikai pasludina par patvēruma meklētājiem, un patiesībā vien trešdaļa šo cilvēku patiesi meklē glābiņu no kara. Cienu tos, kuri novērtē palīdzību un, dzīvojot Vācijā, ir gatavi integrēties, ievērot šīs zemes likumus, apgūt valodu un strādāt, bet ir arī daudz pašlabuma meklētāju un kriminālo aprindu pārstāvju. Kāds mans paziņa jau vairākus mēnešus strādā par brīvprātīgo bēgļu uzņemšanas centrā Vācijā. Tur redzējis šausmu lietas — bijis neiedomājami daudz seksuālās uzmākšanās un vardarbības gadījumu, kas jāpārcieš sievietēm no tur uzņemtajiem vīriešiem, tikai vairums šāda veida ziņu līdz sabiedrībai nenonāk.
Pirms pāris dienām izskanēja informācija par 13 gadus vecu Vācijā dzīvojošu krievu meiteni Lizu, kura 11. janvārī Berlīnē pazuda un tikai pēc dienas atradās. 30 stundu trīs arābu vīrieši viņu turējuši kādā dzīvoklī, izmantojuši un situši. Lai gan par piedzīvoto vardarbību liecina arī mediķu atzinums, policija to neuztver vai negrib uztvert nopietni, varmākas ir brīvībā, bet meitenes vecāki nu cīnās, lai panāktu taisnīgu lietas izskatīšanu. Interesanti, ka lielie vācu masu mediji par šo ziņu vēl klusē, līdzīgi kā par citām imigrantu pastrādātajām nelietībām.
Domāt citādi nedrīkst
Visnožēlojamākais, manuprāt, ir tas, ka ikviens, kura domas kaut mazliet atšķiras no vēlamās imigrācijas politikas, tiek uzskatīts par nacistu vai radikāli, un tas viss laikā, kad visur tiek sludināta demokrātija. Kur gan paliek mūsu katra tiesības uz vārda brīvību?
Nereti dzirdēts par policistiem dotiem mājieniem censties nereģistrēt bēgļu noziegumus, bet presei — noklusēt tos. Laikam jau tāpēc sabiedrībā vislielāko šoku izraisījusi tieši šī likumsargu bezspēcība Vecgada vakarā Ķelnē kaut ko darīt un lielāko mediju centieni noziegumus noklusēt. Lai gan daudzi cilvēki neticēja vai uzskatīja tos par pārspīlētiem, nu tic un saskata kopsakarības tam, par ko radi, draugi vai kaimiņi jau vairākus mēnešus runā un ko piedzīvojuši. Manuprāt, nav labāku zāļu pret bailēm, kā zināt reālo situāciju un tai atbilstoši rīkoties.
Rotaļlaukumi kļūst tukšāki
Dzīvoju Sigburgā, kur ir vairāk kā 40 000 iedzīvotāju, vairums vāciešu, bet daudz arī citu tautību cilvēku. Te jūtos visai droši. Ar imigrantiem līdz šim nav gadījušās nepatīkamas situācijas, un ceru, ka tā arī paliks. Cik iespējams, cenšos pati sevi pasargāt, dodos pastaigās tikai dienas gaišajā laikā un pārsvarā uz pilsētas centru, nevis nomaļu vietu. Ja vēl pirms gada braucu ar metro, tad pēdējo notikumu dēļ vairs ne. Man ir gadu vecs dēls, bet blakus pilsētiņā dzīvo latviešu meitenes no Aizkraukles un Jēkabpils, kuru bērni apmeklē gan bērnudārzus, gan skolas, un līdz šim viņiem bija ļoti droša vide, bet nu vecāki patiesi uztraucas par savu atvašu drošību, jo īpaši tāpēc, ka daudzu skolu sporta zāles nu kalpo par pagaidu mājvietām bēgļiem.
Cilvēki kļuvuši piesardzīgāki, cenšas nestaigāt vieni. Nevar nepamanīt, ka piemājas spēļu laukumi ir tukšāki, bet ielās vakaros manāms tikai retais.
Uzskatu, ka primārais ikvienas valsts pienākums būtu nodrošināt savu iedzīvotāju aizsardzību un sabiedrisko kārtību, labdarību pēc tam. Līdz ar to likumsakarīgi, ka cilvēki paši arvien vairāk rūpējas par savu drošību. Strauji pieaudzis pieprasījums pēc pašaizsardzības ieročiem un to atļaujām, arī pēc piparu un asaru gāzes, diemžēl daudzviet tās izpirktas, tāpēc nu jālūkojas interneta vietnēs.
Grūtāk adaptēties
mazpilsētās
Runājot par Ķelnē notikušo, absurds šķiet pilsētas galvas Henrietes Rēkeres ieteikums sievietēm turēties pie uzvedības kodeksa jeb “rokas stiepiena” attālumā no svešiniekiem. Protams, katram pašam sevi jāsargā, bet tā vietā, lai mēs, sievietes, justos droši vidē, kurā dzīvojam, mums ieteikts padomāt par savu rīcību, lai tā nebūtu traktējama kā provocēšana. Loģiski būtu, ja tieši šurp atbraukušie ievērotu Vācijas likumus, tostarp cienītu un neaizskartu sievietes.
Daudz iznāk kontaktēties ar vietējiem vāciešiem, un nevarētu teikt, ka, esot imigrantam, tas būtu kā zīmogs, viss atkarīgs no katra paša attieksmes, no tā, cik gatavs esi integrēties. Komunicējot ar vāciešiem, jāatzīst, ka lielpilsētās dzīvojošie gadu gaitā saraduši ar dažādu tautību pārstāvjiem savā apkārtnē, grūtāk adaptēties ir piepilsētās un nelielos ciemos dzīvojošajiem, viņi labprātāk savā valstī redz eiropiešus, kurus vieno līdzīgāka mentalitāte, nekā iebraucējus no attālākām vietām ar atšķirīgu kultūru un pasaules skatījumu. Nereti nākas dzirdēt patīkamas atsauksmes par mūsu pašu Baltijas valstu, arī poļu un krievu cilvēkiem.
Vairāk policijas
Šajās dienās Ķelnē viesojās arī Zane Ūdre no Aizkraukles. Viņa atzīst, ka tur jutusies patiešām nedroši, īpaši neomulīgi bijis stacijas apkārtnē, kur uzturas daudz imigrantu. “Pilnīgi noteikti viena uz šo pilsētu nedotos. Tik daudz dažādu tautību cilvēku vienuviet Latvijā redzēt nevar, un labi, ka tā. Brīžiem jutos kā Tuvajos Austrumos. Nemaz nav patīkami, kad, malkojot tēju, bariņš svešzemju vīriešu stāv blakus, uzkrītoši pēta un sarunājas vien sev zināmā valodā. Kas zina, kas viņiem prātā?” tā aizkraukliete.
Interesanti, ka pēc notikumiem Ķelnē masu medijos pamanīju kādu pozitīvu iezīmi — ja līdz šim bēgļu tēma bija gluži vai “tabu”, neizskanēja asi vārdi, nerunāja par to pastrādātajiem noziegumiem, tad tagad teju ik dienas izskan daudz dažādas informācijas. Lai vai kā, domāju, ka tik toleranti kā līdz šim, vismaz masu informācijas līdzekļos, šīs lietas vairs tiešām neatainos. Ir sākusies zināma pretestība notiekošajam, sabiedrības protesti un neapmierinātība ar Angelas Merkeles īstenoto imigrācijas politiku arvien pieaug, un aizvien vairāk cilvēku nevēlas uzņemt bēgļus.
Lai gan Ķelnē un citviet šobrīd policija ir būtiski pastiprinājusi savu klātbūtni ar patruļām ielās, pilnīgas drošības izjūtas tik un tā nav un diez vai tuvākajā laikā būs. Vācija ir mainījusies, un tāda, kāda tā bija, šķiet, vairs nebūs nekad.

***
Visas šīs pārdomas vieno arī atslēgvārdi — nedrošība, bailes. Tās ir iesējušās ne tikai Vācijas sabiedrībā. Arī te, Latvijā, liela daļa cilvēku notiekošā rezultātā, baidoties par savu drošību, ir kategoriski noskaņota pret bēgļu uzņemšanu. Tomēr nevar visus bēgļus, imigrantus “mest” “vienā katlā” — arī eiropiešu vidū ir varmākas, ne rase, ne ādas krāsa nav priekšnoteikums tam, vai esi labs cilvēks. Ir jāskaidro šiem iebraucējiem mūsu kultūra, paražas, noteikumi, un imigrantiem tie jāpieņem. ◆

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

“Saskarsmē ar bēgļiem esmu izjutusi gan augstākās pakāpes nepieklājību, gan cieņu”

Kategorijas