Cimdus novērtē Ministru prezidente

2016. gada 22. janvāris 00:01

202

Pods ar sviestu palika zemē ierakts
— Jums ir mūsdienās reti sastopams vārds. Bērnībā tas patika?
— Šausmīgi nepatika. Teicu, ka vecāki ielikuši veceņu vārdu. Nepatika arī vārda izskaņa — “nika”. Dzīvē mani biežāk sauca par Veru. Bet Rugāju sešgadīgajā pamatskolā vienā klasē bijām trīs ar šādu vārdu. Mācījāmies jaunā skolā, celtā pirms trim gadiem. Ulmaņa laikā uzcēla daudz jaunu. Viņam bija nepieņemami, ka katrai klasei jāmācās atsevišķā mājā.
Jau otrajā klasē mums mācīja angļu valodu. Laikam kādus trīs vārdus no tiem laikiem vēl atceros. Arī dabas mācība — par dzīvo, nedzīvo dabu, un, ja 1940. gadā neierastos krievu tanki, būtu straujā tempā turpinājuši. Māsīca, kura bija divus gadus vecāka par mani, teica — savu brīvo Latviju mēs vairs neredzēsim. Govis ganīdamas, sēdējām un raudājām. Sapratām, ka tās ir mūsu beigas.
— Bijāt maza, bet tomēr sajutāt brīvās Latvijas garu?
— Var to saukt par propagandu, bet bijām patrioti un visu mūžu tādi arī palikām. Tas ienāca mūsos ar ģimeni, sabiedrību. Jo īpaši tad, kad redzējām pretstatu, un Latvija palika atmiņā kā kaut kas gaišs un skaists. Jau trešajā klasē mācījāmies krievu valodu, ceturtajā — vācu. Atceros, ka mans tēvs stāstīja par savu tēvu, kurš bija noskatījis vietu Krievijā pie Kaspijas jūras un vienubrīd plānoja tur pārcelties ar ģimeni. Reiz jau turp bija aizbraucis, līdzi ņēmis podu ar sviestu, ko nākamās mājas vietā ieracis zemē kā zīmi uz atgriešanos. Diemžēl vai par laimi, otrreiz turp nedevās. Toties savu zemi sadalīja starp dēliem. Savukārt viņa vecaistēvs bijis turīgs vīrs, atstājis septiņiem bērniem labu mantojumu, tajā skaitā trim meitām katrai pa desmit zelta rubļu. Es esmu vecākā māsa no trim. Bērnībā Rugājos tēvs iekopa zemi, sāka no aizaugušas vietas. Tagad, kad biju turp aizbraukusi, redzēju atkal to pašu — lauki aizauguši, aplis noslēdzies. Viss jāsāk no jauna.
— Jūsu tēvs bija Latvijas armijā?
— Kādu laiku 1919. gadā partizānos karoja pret sarkanajiem. Par to gaidījām kuru katru dienu ierodamies “melno bertu”, drošības dienestu mašīnu. Krievi nepaspēja, vācieši pasteidzās. Pēc tam iesauca sarkanajā armijā, un pārstājām baidīties.
Krāsni dala ar mācītāju
— Kā nokļuvāt Pļaviņās?
— Rugāju pusē pabeidzu arī vidusskolu, un māsīca, kura dzīvoja Iršos, bet mācījās Pļaviņās, satika mani un stāstīja, ka viņas pusē trūkst skolotāju. Lai šo darbu varētu darīt, mācījos kursos Jūrmalā. Sīki un smalki pastāstīja, kā skolotājam jāuzvedas, par viņa morālo stāju. Arī to, ka skolotājam jāuzvedas pieklājīgi, nevar būt kā lielākā daļa cilvēku, kaut vai nelietot alkoholu publiskās vietās. Piemēram, minēja kādu gadījumu, kad skolotāja publiski dzērusi šņabi no tējas glāzes.
— Tad gan laida pie skolēniem?
Pļaviņu rajonā tolaik bija Kalsnavas pamatskola. Mani norīkoja tur. Dzīvoju mācītāja mājā. Lielajās istabās bija internāts, bet man ar mācītāju nācās dalīt krāsni. Manā pusē aizbīdnis, viņa — durtiņas. Viņš šad tad ieradās noturēt dievkalpojumu. Pārējā laikā krāsni kurināja zvaniķis. Manas istabas durvis vienmēr stāvēja vaļā, un ar to vienreiz “iekritu”. Ziemassvētkos sapušķoju eglīti — sarkanas svecītes apakšā, baltas augšā. Kolēģe bija redzējusi, nosūdzēja direktorei. Man izteica rājienu, un pēc tam vēl ilgi čekists kā ēna nopakaļ staigāja.
— Skolēnu skaits klasē bija liels?
— Biju audzinātāja 2. klasei — 46 bērniem. Klases žurnālā visiem nepietika ailīšu. Nāca visādi — arī deviņus un desmit gadus veci, bet tikai otrajā klasē. Nabadzīgi, plikām kājām. Galā tiku. Skolā strādāja Stērstiņi — vīrs un sieva. Ļoti jauki cilvēki, viņš man bija kā tēva vietā. Kā bērnus savaldīt, kā pašai uzvesties. Protams, neiztika tolaik bez bērza žagara. Tas stāvēja uz skapja. Pietika to tikai parādīt. Ko nozīmē pēriens, uzzināja mājās.
Māju sajūta
— Mūsdienās skolotāji protestē pret zemām algām. Kādas tās bija toreiz?
— Algas bija ļoti zemas. Apmēram 70 eiro mūsu naudā. Tolaik piespiedu brīvprātīgi vajadzēja pirkt Staļina, vēlāk Ļeņina rakstus. Algas dienā grāmatu cenu atrēķināja nost, un ar to, kas palika pāri, bija jādzīvo. Darba bija daudz, pildījām arī sociālā darbinieka funkcijas, braucām pie nesekmīgajiem, kavētājiem, pasniedzu privātstundas.
— Kā iepazināties ar vīru?
— Viņš skaisti dziedāja. Ieskatījāmies viens otrā Jaunkalsnavas korī. Bija straujas dabas. Retais mūsdienās būs dzirdējis viņa vārdu — Ceronis. Tajā laikā tāds vārds bija ierakstīts kalendārā. Kara laikā viņš bija kontuzēts, visu mūžu nostaigāja ar neizoperētu šķembu. Piedzima meita, bet viņas dzīve aprāvās 1990. gadā 33 gadu vecumā Kijevas slimnīcā pēc asinsizplūduma galvā. Vienīgā septiņus gadus vecā mazmeita palika pie manis.
— Kad nonācāt Gostiņos?
— Jaunkalsnavas skolā, kur tolaik strādāju, kādai mežziņa kundzei vajadzēja darbu, savukārt Gostiņu skolā trūka skolotāju. Atbraucu uz šejieni un sev pateicu — nekur citur vairs neiešu, palikšu! Tik ļoti iepatikās šī vieta. Varbūt tāpēc, ka manā dzimtajā pusē Pededzes upe ietek Aiviekstē, bet te, Gostiņos, tā ieplūst Daugavā. Tāda kā māju sajūta.
“Mātes varones” ordeni nav pelnījusi
— Bija piedāvājums stāties partijā?
— Jaunkalsnavā meža pētīšanas stacijas direktors Igaunis un viņa sieva bija mani noskatījuši un novērtēja kā partijai labu esam. Negribēju, pat raudāju, bet mani mierināja, teica, ka tad varēšu būt liela sieva. Ja mans vecaistēvs to būtu zinājis, kapā otrādi apgrieztos. Viņš tak gaidīja, kad atnāks amerikāņi un atbrīvos mūs. Drīz pēc tam iestājos Liepājas pedagoģiskajā institūtā. Vēlāk kļuvu par Gostiņu pamatskolas direktori, bet vēl pirms tam skolu gatavojās slēgt, tikos ar izglītības ministru un pierunāju atstāt skolu. Pāris gadu tā turpināja darboties. Direktore biju piecus gadus līdz skolas likvidācijai.
— Bijāt arī deputāte. Ar ko šis laiks palicis atmiņā?
— Neparakstījos par ordeņa “Māte varone” piešķiršanu kādai pagasta iedzīvotājai. Biju šīs sievietes mājās — bērni bija garīgi atpalikuši, staigāja pliki vai puspliki, kakāja, kur gribēja. Kāpēc lai tādai piešķirtu varones nosaukumu?
Bērni sabira grāvī
— Staburaga pagasta Vīgantes astoņgadīgā skola kļuva par pēdējo darbavietu?
— Pēc Gostiņu skolas slēgšanas mani pārcēla uz Vīganti, un tur nostrādāju visilgāko laiku. Bet jau tolaik skolā nebija daudz audzēkņu — kādā 1. septembrī partijas sekretārs uzrunā teica: “Kupla mums ir 1. klase — desmit bērnu!” Atcerējos, salīdzināju ar Kalsnavas skolu ar 40 bērniem. Sākumā Vīgantes skolā gāja smagi. Bērni un skolotāju kolektīvs bija izlaidies. Jā, arī skolotāji, jo, piemēram, noskanot zvanam uz stundu, viņi uz darba vietām nesteidzās. Sāku kontrolēt, vērtēju skolotāju darbu. Pagāja mēnesis, līdz bija pirmās pārmaiņas — pēc zvana visas skolotājas bija klasēs.
— Darbs skolā saistīts ar risku, atbildību.
— Skolēni ekskursijās brauca smago automašīnu kravas kastēs, dažkārt pat nebija, kur apsēsties. Reiz braucām no Rugājiem uz Balviem, 15 kilometru. Ceļš ļoti līkumots, bieži šķērsoja tiltus. Kādā pagriezienā uzbrauca uz tilta, mašīna sasvērās, kravas kastes borti pārlūza, un bērni sabira grāvī. Bija lauzti kauli, tālāk nebraucām, atgriezāmies mājās. Bija gadījums kaimiņu skolā — Secē, kādam puikam nepatika klasesbiedrs. Skolotājas nebija klāt, spēriens trāpīja sirds apvidū, un puika bija beigts.
— Skolotāji nereti mēdz palielīties ar saviem audzēkņiem, kuri dzīvē kļuvuši plašāk pazīstami.
— No Jaunkalsnavas laika Alfrēds Čepānis — Latvijas politiķis, 5. un 6. Saeimas deputāts, bijušais Saeimas priekšsēdētājs. No Vīgantes laika — tagadējā Salas pagasta vidusskolas direktore Sanita Madelāne. Šajā skolā skolotāja ir arī bijusī audzēkne — Valda Sidorova. Bijušie kolēģi un audzēkņi mani atceras un arī šogad tuvākajās dienās pieteikušies braukt ciemos.
Tirgū sēdēt bija kauns
— Dzirdēju, ka jums patīk arī ceļot un darāt to joprojām.
— Man patīk braukt. Pēdējā no ekskursijām bija uz Poliju, kas vienlaikus bija arī svētceļojums. Četras dienas, patīkama laika pavadīšana. No visiem dalībniekiem biju visvecākā. Aprunājos ar divām, pēc izskata mana vecuma kundzītēm grupā, bet viņas bija piecus gadus jaunākas. Protams, viegli nebija, kāpām kalnos, bez palīdzības nevarēju. Iepriekš biju arī Vācijā projektā “Senioru ceļš”. Braucu tirgot savus adītos cimdus. Izpirka visus. Vācieši taupīgi cilvēki, bez jēgas neiepērkas. Pircējas bija arī adītājas, manus cimdus izvēlējās musturu dēļ.
— Tātad esat čakla rokdarbniece?
— Ar cimdu adīšanu aizrāvos, tā teikt, kad “bads liek strādāt, aukstums — tecēt”. Bija laiks, kad pensijā saņēmu dažus desmitus latu, ar mani dzīvoja arī mazmeita. Dzīvoklis bija Rīgā, Pļavniekos. Staigāju pa tirgu, noskatījos, ko pati varētu pārdot, pirku lētāko pārtiku — ādas, pie kurām vēl gaļas gabaliņi palikuši, vārīju galertus. Mājās bija veci džemperi, vēl šis tas adīts. Ārdīju, adīju cimdus un pārdevu pāri par vienu latu. Uz tirgu gan negāju, bija kauns. Māsīca strādāja slimnīcā par garderobisti, sākumā viņa palīdzēja pārdot. Vēlāk uzzināju par biedrību “Atvasara”, kas sadarbojās ar pensionāriem, arī iepirka rokdarbus. Joprojām adu cimdus un par ietirgoto naudu varu braukt ekskursijās. Vienā gadā sasniedzu personīgo rekordu — noadīju tik daudz, ka iznāca 500 latu. Pārdevu vairumā uzpircējam. Pērn 23. decembrī ar adījumiem piedalījos Rīgā, centrālajā stacijā rīkotajā pensionāru tirdziņā. Mani cimdi bijuši arī izstādē Gaismas pilī, un fotoalbumā ir bilde, kur tos aplūko Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Tagad mierīgā tempā cimdu pāri adu nedēļu, bet agrāk — divās dienās.

Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Veronika Liepiņa.
Dzimšanas vieta un laiks: Balvu rajona Rugāju pagasts, 1929. gada 24. decembris.
Izglītība: absolvēts Viļa Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskais institūts.
Dzīvesvieta: Gostiņi.
Nodarbošanās: pensionēta skolotāja.

Staburags.lv ARHĪVS

Cimdus novērtē Ministru prezidente

Kategorijas