Staburags.lv ARHĪVS

Pasaule bez dzimumiem

Sandra Pumpure

2016. gada 22. janvāris 09:50

87
Pasaule bez dzimumiem

Pēc satraucošiem notikumiem, vērstiem pret sievietēm Vācijas pilsētā Ķelnē un citviet  Eiropā, aktuāls ir jautājums, kā novērst vardarbību pret sievieti, kas ir visas ģimenes pamatā. Ir saprotams, ka ir kaut kas jādara steidzīgi, mainot ne tikai dažu  indivīdu attieksmi, bet ar likuma spēku. Turklāt sieviete sabiedrībā kopumā tomēr ir visneaizsargātākā.

Saistībā ar to asociācija “Ģimene” klaji kritizē Eiropas Padomes jeb tā dēvētās “Stambulas konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” ieviešanu. Asociācijas pārstāvji uzskata, ka tā atvērs durvis poligāmijai un diskriminēs ģimenes. Konvencijas ratifikācijas rezultātā Latvijai nāktos ieviest ne tikai viendzimuma laulības, bet arī poligāmiju, jo pretējā gadījumā netiktu ievērotas biseksuāļu tiesības. Daba cilvēkus iedala divos dzimumos — sieviete un vīrietis. Savukārt dzimti jeb sociālo dzimumu, pēc konvencijas autoru domām, cilvēks var izvēlēties pats — tā ir tikai sociāls, audzināšanas vai kulturāls produkts. Vēl organizācija “Ģimene” uzskata, ka konvencija paver iespējas vardarbībai pret sievietēm un bērniem, jo paredz nediskrimināciju pret publisko labierīcību lietotājiem, kuri sevi pieskaita pie dzimuma, kas nesakrīt ar viņu bioloģisko dzimumu.

Plānots, ka Latvija konvencijai pievienosies, to parakstot jau šogad un ratificējot līdz 2018. gadam. Pašlaik tai jau pievienojušās gandrīz visas Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot vēl Bulgāriju un Čehiju.

Noteikt stingras robežas un definēt jēdzienus, kas ir kas, mēģināts arī iepriekš. Pēdējā laikā šķiet, ka šī robežšķirtne, īpaši attiecībā arī uz to, kas ir ģimene, sieviete un vīrietis, jūk pa visām vīlēm. Pasaule ir tik ļoti nonivilējusi šos jēdzienus, ka pat likumdevējiem grūti tos skaidri formulēt. Piekrītu, pasaule mainās un cilvēki tai līdzi. Jāmācās pieņemt atšķirīgo, bet cik tālu? Nevar pateikt, ka melns ir balts, kā arī otrādi. Tajā pašā laikā valstis nespēj vienoties, kā dēvēt divu sieviešu vai vīriešu kopdzīvi, vai ļaut apmeklēt vienu publisko tualeti divu dažādu dzimumu pārstāvjiem. Protams, visi grib, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, bet, manuprāt, tas nav iespējams. Tas nereti mulsinoši ir ne tikai pieaugušajiem, bet vēl vairāk bērniem. Viņiem nereti ikdienā jātiek galā ar situāciju, kāpēc tētis nav viņa tētis vai vienas mammas vietā ir divas. Šāda nenoteiktība, manuprāt, rada visatļautību, jo katrai situācijai un rīcībai var atrast attaisnojošu skaidrojumu likumos, kuri vismaz attiecībā uz dzimumiem un ģimenes definīciju paliek arvien nekonkrētāki. Tā vien šķiet, ka sabiedrība turpina pati sevi iznīcināt, tikai ar likuma spēku.