Par zemi, kur elpot viegli

2016. gada 21. janvāris 00:01

195

Kad viesojos Skrīveros pie pensionētajiem sporta skolotājiem Helēnas un Andra Eģīšiem, jūtos kā citā pasaulē. Siltā, omulīgā un bezgala gaišā. Neraugoties ne uz ko, šajās mājās ļoti mīl Latviju. Tolaik, kad latvieši uz barikādēm sargāja savas valsts brīvību, Helēnai bija 45 gadi, Andrim — 48, mājās divi pusauga bērni. “Mums nebija pat domas, ka varam tur nebūt,” saka skrīverieši.

— Kāpēc toreiz, pirms 25 gadiem, devāties uz barikādēm?
Helēna: — Skolas kolektīvā izlēmām, ka arī mums jāpiedalās. Sagatavojām sarakstu, kurā dienā kurš brauks un kurš paliks skolā vadīt stundas. Nebija pat domas, ka varētu nebraukt. Mums tur bija jābūt, bija jāaizstāv sava valsts!
— Kādas ir atmiņas par šo laiku?
H.: — Atceros, togad bija ļoti auksts janvāris. No rīta, kad ar pirmo vilcienu devāmies uz Rīgu, bija ap -20 grādiem. Rīgā sargājām televīzijas torni Zaķusalā. Sievas dežurēja dienā, vīri palika naktī — tā arī vairākas dienas mainījāmies. Vakarā atbraucu mājās, skatos televīziju: Rīgā sāk šaut… Vīrs bija tur, mani pārņēma šausmas. Visu nakti pavadīju pie televizora un nervozēju. Mobilo tālruņu nebija, nezināju, vai viņiem viss kārtībā, un sajūta bija briesmīga.
Andris: — Pirmajā barikāžu dienā ar saimniecības autobusu braucām uz Ministru kabinetu. Vēlāk cilvēkus sadalīja, mēs dežurējām pie televīzijas torņa. Pirmo nakti pavadījām sēžu zālē pirmajā stāvā, un mūs brīdināja, ka omonieši naktī var tur ielauzties. Ieročus mums nedeva, bet es jau pētīju, kur ir kāda nūja vai kaut kas tamlīdzīgs, ar kuru varēs bliezt, kad omonieši sāks pa logiem lēkt iekšā. (Iesmejas.) Nākamajā dienā Brīvības ielā bija izvietota tehnika — mašīna pie mašīnas, un neviens tanks tur nebūtu ticis cauri.
Man ir vēl kāds stāsts par šo laiku. Kad OMON vienība uzbruka Iekšlietu ministrijai, ar zēnu komandu braucām no kādām sacensībām, bijām iebraukuši Rīgā un izdomājām iet skatīties Brīvības pieminekli. Bija jau tumšs vakars, un pēkšņi sāka šaut, pār galvām lidoja lodes. Viens milicis nokomandēja: bērni, jūs ar savu skolotāju ātri laidieties prom! Pa apakšzemes tuneli skriešus devāmies uz staciju.
— Vai barikādēs bail nebija?
H.: — Nemaz nē! Mums nebija ne ieroču, ne apbruņojuma, sargājām ar masu. Ar plikām rokām pret bruņutehniku. Bija sajūta, ka mums tur jāstāv, jābūt, un lai brauc kaut vai ar tankiem. Kurinājām ugunskuru, dzērām tēju, tantiņas nēsāja grozus un visus cienāja, bijām paēduši un ideju iedvesmoti. Toreiz Daugavmalā sajūtas bija vienreizējas: karogi plīvo, cilvēki plecu pie pleca, un sāc justies kā varonis. Latviešu tauta vairs nekad nav bijusi tik vienota.
— Vai arī šodien jūs turp dotos?
H.: — Es ietu! Manī jau no bērnu dienām ir apziņa, ka šī ir mana zeme, mana valsts, un man tā jāsargā. Mūsu meita Ilze jau 12 gadu dzīvo Šveicē, braucu pie viņas vasarās ciemoties. Jā, tur ir ļoti skaisti un jauki, bet nekur nav tik labi kā Latvijā. Atbraucu, un ir sajūta, ka te pat elpot ir vieglāk. Te es esmu piederīga! Es mīlu savu dzimteni, mīlu Latviju, un nekur nav tik labi kā mājās.
A.: — Ja šobrīd būtu tāda vajadzība, arī es noteikti ietu uz barikādēm. Manas jūtas pret Latviju ir tādas pašas kā sievai, kaut man ļoti žēl, ka godīgie cilvēki, kuri tolaik bija barikāžu priekšgalā, vēlāk pagāja malā un pie varas atstāja alkatīgos, kuri no tā kopējā kumosa tikai rauš, rauš, un gana nav. Tāpēc mums tagad arī iet tik grūti, un redzam rezultātu — nav vairs lielo rūpnīcu, mēs paši neko vairs neražojam. Tie, kuri tika pie varas Latvijā, izrādījās dumjāki nekā leišiem vai igauņiem.
— Jūs neesat apvainojušies uz valdību?
H.: — Tie ir tikai cilvēki, un neuzskatu, ka man būtu uz kādu jādusmojas. Labi, esmu nostrādājusi skolā 45 gadus, un reizēm šķiet, ka arī mana pensija ir knapi pāri minimumam, taču galus savelkam un ir labi. Arī jaunībā paši strādājām, paši cīnījāmies, visu sasniedzām un sagādājām, neviens mums zupiņu uz paplātes nepienesa. Pašam tā maizīte jānopelna, nekas no debesīm nenokritīs. Tā esam audzinājuši arī savus bērnus, cenšoties viņos “ielikt” atbildību un darba mīlestību.
— Vai jums šķiet, ka mūsdienu jaunieši atšķiras no jūsu paaudzes?
H.: — Man ir sajūta, ka jauniešu audzināšanā esam pieļāvuši kļūdu, rokās iedodot par daudz gatava. Bērnam jau no mazām dienām jāiemāca darba mīlestība, tā ir visa pamatā. Ja mazotnē tas nav izdarīts, 18 gadu vecumā viņu vairs strādāt nepiespiedīsi. Tas ir daudz par vēlu. Jo vairāk bērnus nodarbināsim, jo labāk viņi iemācīsies sadalīt savu laiku. Mūsdienās bērns nedrīkst lapas grābt, izslaucīt skolā grīdu, jo viņam ir grūti. Domāju, ja šobrīd būtu jāiet uz barikādēm, tik lielu patriotismu no šodienas paaudzes nevarētu sagaidīt. Būtu viena daļa, kas ietu, bet daļa tomēr pastāvētu maliņā.
— Sākumā jūs teicāt: mēs neesam nekādi varoņi. Vai jums tomēr ir sajūta, ka Latvijas brīvība ir arī jūsu nopelns?
A.: — Savu pirkstu tur esam pielikuši un savu pienākumu pret valsti esam izpildījuši.
H.: — Mēs esam no tiem cilvēkiem, kuri saka: kaut pastalās, bet brīvā Latvijā. Kad paklausies, kas notiek pasaulē — spridzina, nogalina, notiek zemestrīces, tad jāsecina: mums ir īsta laimes zeme. Cik labi, cik mierīgi! Kaut Dievs dotu tā dzīvot arī turpmāk! Un kaut visi šajā zemē to saprastu! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Par zemi, kur elpot viegli

Kategorijas