Dzimtas īpašums nav biznesa rīks

2016. gada 21. janvāris 00:01

248

Kurš cits, ja ne mazās saimniecības veido patieso Latvijas lauku vidi. Īpaši, ja tas ir dzimtas mantojums, pie kura turas līdz pēdējam. Cienot savus senčus, to nepārdos pie pirmās iespējas. Šajās saimniecībās zeme nav tikai rīks biznesā, bet daļa no latviskās identitātes. Viens no šādiem Latvijas stūrakmeņiem ir Lāsmas Gūtes saimniecība “Kļaviņas” Bebru pagastā.

Lāsma Vecbebros strādā algotu darbu un zemnieku saimniecību sauc par vaļasprieku. Patiesībā gan viens otru balsta, un bez saimniecības izdzīvot laukos būtu grūti, savukārt darbs skolā ir garantēti stabili ienākumi neatkarīgi no laika apstākļiem un neražas gadiem.
Pārdod un lieto paši
Vaļasprieks ir dzimtas mantojums — vairāk kā 50 hektāru lauksaimniecības zemes, gabaliņš meža, māja un saimniecības ēkas. Gados jaunā saimniece atzīst: ja strādātu ar pilnu jaudu, turētu divreiz vairāk liellopu. Šobrīd kūtī ir desmit slaucamo govju un desmit teļu. Pēdējos gados gan arvien jūtamāks spiediens no apkārtējiem lielajiem lauksaimniekiem, kuri labprāt pievienotu saviem hektāru simtiem šo, salīdzinoši mazo zemes pleķīti. Pozitīva dzirkstele ir Eiropas maksājumi, bez kuriem mūsdienās “nepavilktu” ne lielie, ne mazie saimnieki.
Visus saimniecības darbus lielākoties paveic trijatā — Lāsma, viņas māte, kura lemj, kad sēt, kā barot lopiņus, un tēvs, kurš padara lauku darbus. Trijatā pārciestas visas krīzes, arī 2009. gads, kad par piena litru maksāts vien pāris santīmu un iespēja noturēties virs ūdens bija, pārdodot grūsnās teles. Tāpēc par jauno piena krīzi liela pārsteiguma nav. Pat ja piena cena vēl samazinātos, saimniecību tāpēc nelikvidētu. Pienu ne tikai pārdod, bet izmanto arī pašpatēriņam, īpaši biezpiena un siera gatavošanai.
Bullīti nopērk odzienieši
Sarunās ar citiem piena ražotājiem arī “Kļaviņu” saimniece pamazām sliecas par labu divu ganāmpulku turēšanai — piena govju un gaļas lopu. Pagaidām pierasts saņemt regulārus maksājumus par pienu divas reizes mēnesī, bet liellopu audzēšana sākuma periodā ienākumus dod labi ja reizi gadā. Lai nodarbotos ar liellopu audzēšanu, sākumā esot vajadzīga pārskatāma informācija par šķirnēm, to atšķirībām.
Pagājušajā gadā liellopi pārdoti gaļas pārstrādes uzņēmumam “HeinorS” un uzpircējiem no “Janssen Livestock”, bet pēdējā laikā — privāti. Decembrī viens bullītis no Bebriem devies uz Odzienas pusi. Tur saimniekiem ir zeme. Pēc jaunajām Eiropas prasībām tā ne tikai jāapstrādā, bet siens arī jāsavāc. Tādējādi Eiropa piespiedusi nodarboties ar lopkopību. Šāds gadījums nav vienīgais.
Neiztikt bez kredītiem
Jaunajā sezonā, kurai jāsāk gatavoties jau tagad, neiztikt bez maziem kredītiem, piemēram, iegādājoties sēklas, rezerves daļas no vietējiem uzņēmējiem un norēķinoties par pirkumu līdz gada beigām. Nauda šogad jāatlicina jaunam siena vālotājam. Pagājušajā gadā nopirkta ruļļu prese un arī jaudīgāks traktors. Siena tīšanu ruļļos līdz šim pirka kā pakalpojumu, tas bija dārgi, ap tūkstoš eiro sezonā.
Saimniecībā principā neizmanto minerālmēslus, un tāpēc varētu pretendēt bioloģiskās saimniecības statusam. Neesot gan pārliecības par šādu nepieciešamību. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzimtas īpašums nav biznesa rīks

Kategorijas