“Man svarīga brīva Latvija”

2016. gada 19. janvāris 00:01

“Domājot par saviem bērniem un mazbērniem, arī šodien ietu uz barikādēm,” saka daudzesietis Aivars Kalnozols. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurš janvāra dienās pirms
25 gadiem cilvēkus mudināja doties uz Rīgu.

Tolaik Aivars Kalnozols strādāja par galveno inženieri Seces sovhozā, un daudzi secieši atminas, ka tieši viņš organizējis cilvēkus un ar savu mašīnu vedis uz Rīgu. Secieši turp devušies arī ar saimniecības autobusu. Pats daudzesietis, atminoties tā laika notikumus, atklāti atzīst: toreiz daudzi turp devušies intereses dēļ un arī tāpēc, ka visi brauca. Neies taču palikt mājās tik svarīgā brīdī!
Cilvēki vairākas diennaktis viens otru nomainījuši, dežurējot pie stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā. Aivars Kalnozols atceras, ka viņi tur pavadījuši apmēram divas diennaktis, sargājot televīzijas studiju Zaķusalā. Spilgti atmiņā palikuši vairāki mirkļi, viens no tiem — turpat aizvējā smagās mašīnas piekabei nolaists borts, un uz šīs improvizētās skatuves muzicējuši vairāki Latvijā populāri mūziķi. Mūzika skanējusi arī televīzijas studijas pirmajā stāvā, kur cilvēki varējuši iet atpūsties un sasildīties.
“Smagās automašīnas veda betona pārseguma paneļus, tos krāva apkārt logiem, veidojot tādu kā aizsargvalni apmēram divu metru augstumā,” atminas Aivars. “Šajā barikāžu sienā bija atstāta vien eja, pa kuru varēja iziet cilvēki. Ar šodienas prātu domāju, ka stratēģiski pareizi šīs barikādes netika veidotas, jo paneļus krāva glītās kaudzēs kā ķieģeļus, pareizāk būtu bijis tos sabērt haotiski. Tādam valnim bruņutransportieri tik viegli netiktu pāri.” Vairākās rindās sadzītas mašīnas un traktori veidoja valni arī gar Daugavas krastu.
Kad jautāju, vai bail nebija, Aivars atzīst: “38 gadu vecumā par to pat īpaši nedomāju. Protams, mēs apzinājāmies, ka varēja izcelties konflikti un notikt bruņotas sadursmes, it sevišķi šī realitātes sajūta pārņēma brīdī, kad tika nogalināti cilvēki. Kad atskanēja helikopteru skaņas un tika izziņota trauksme, sapratām, ka tas viss ir ļoti nopietni. Līdzīgu precedentu valsts līmenī iepriekš nebijām pieredzējuši, un iznākumu nevarēja prognozēt neviens.”
Aivars Kalnozols piebilst: barikādēs valdīja ļoti īpaša gaisotne, blakus nostājās latvietis un krievs, un viņi visi bija gatavi aizstāvēt valsti. Ja vajadzēs, arī ar ieročiem rokās… “Arī mēs satikām vīrus, kuri teica: man ir šaujamierocis azotē,” atklāj viņš.
Ļoti aizkustinājusi arī rīdzinieku labestība un palīdzība — cilvēki barikāžu dalībniekiem nesuši siltu tēju, maizītes. “Arī mums pienāca klāt kāda apmēram piecdesmit gadu veca krievu tautības sieviete, piedāvāja tēju, siltu ēdienu,” atceras daudzesietis. Visapkārt cilvēku bijis ļoti daudz, pie barikādēm tajās dienās sastapti vairāki paziņas, bet īpašs prieks bijis tur ieraudzīt arī savu sporta skolotāju Jāni Zālīti no Skrīveriem. “Droši vien vecākas paaudzes cilvēkiem bija cita motivācija tur atrasties,” spriež viņš.
“Uzskatu, ka barikāžu aizstāvjiem ir zināms nopelns tajā, ka Latvija tagad ir brīva valsts,” saka Aivars. “Latvieši ne pirmo reizi pierādīja, ka ir spējīgi apvienoties, lai aizstāvētu savu valsti un iestātos par tās brīvību.”
Vai uz barikādēm ietu arī šodien? Aivars aizdomājas: “Ja būtu kaut neliels gaismas stariņš un sajūta, ka vismaz par 25 procentiem valdībā būs kaut kas citādāks, noteikti ietu.” Un piebilst: “Taču neminstinoties ietu, domājot par saviem bērniem un mazbērniem! Varbūt šī motivācija būtu tāda egoistiska, taču tā noteikti ir daudziem, kuri pēdējo piecu gadu laikā jūt haosu un nesakārtotību mūsu valstī.” Turklāt Aivaram ir, par ko iestāties — viņam ir trīs pieauguši bērni un 11 mazbērni.
“Man svarīga brīva Latvija, un tikai brīvā zemē gribu dzīvot,” atzīst viņš. “Man žēl to krietno un čaklo cilvēku, kuri savus labākos mūža gadus dzīvoja laikā, kad viņiem nebija nekādu iespēju izpausties privātā jomā, sākt savu biznesu. Daudz gudru cilvēku savus spēka gadus atdeva padomju valstij, ar atdevi strādāja kolhoza labā, bet par to nenopelnīja neko. Ar tādu darbasparu viņi savā biznesā jau sen būtu miljonāri.”
Pašam Aivaram ir savs bizness — zemnieku saimniecība “Vairogi” nu jau izaugusi līdz uzņēmumam ar 50 darbiniekiem. “Tas vairāk ir dēlu Andra un Ģirta nopelns, es tikai centos viņiem palīdzēt ar padomu un necentos bremzēt — tas ir mans vienīgais ieguldījums. Protams, sākumā man prasīja padomu, kopā ņēmām kredītus. Tagad varu tikai priecāties, cik gudri un čakli mani bērni saimnieko,” saka viņš. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Man svarīga brīva Latvija”

Kategorijas