Ja valstij vajag, jāiet!

2016. gada 19. janvāris 00:01

1991. gada barikāžu dalībnieku vidū no Staburaga pagasta bija arī Alberts Dainis Lavrinovičs. Lai arī kopš tiem notikumiem pagājuši daudzi gadi, tās joprojām ir atmiņā. Turklāt šis laiks sakrīt ar viņa paša dzīves jubileju, ko sirmais kungs svinēja vakar.

Alberta kungs atzīst, ka pagājis jau ceturtdaļgadsimta un ir lietas, kas piemirsušās. Tomēr svarīgākais, kas toreiz notika un ir joprojām, — tauta nenobijās un nepadevās.
Viņš ar citiem staburadziešiem bija pie barikādēm Zaķusalā Rīgā. Par tā laika notikumiem tagad daudz stāsta plašsaziņas līdzekļos, kas uzjundī atmiņas. Tolaik nebija modernu saziņas līdzekļu, lai operatīvi nodotu informāciju. Katru uzzināto jauno ziņu par pilsētā notiekošo barikāžu dalībnieki uzņēma satraukti. Alberta kungs teic, ka, visticamāk, bija arī apzināta dezinformācija, lai mēģinātu iebiedēt cilvēkus un viņi dotos projām no aizsargājamajiem objektiem.
— Atceros, pēkšņi izskanēja, ka tanki izkustējušies, un visu pūli pāršalca satraukums. Bailes, protams, bija, tomēr neviens nekur nedevās. Starp barikāžu dalībniekiem bija arī sievietes, un viņas bija ļoti drosmīgas — ceļu nevienam negrieztu, — stāsta Alberts Dainis Lavrinovičs.
Tāpat kā citi, arī sirmais kungs atminas, cik ļaudis bija vienoti šajās dienās. Kā ģimene. Arī iedzīvotāju atbalsts bija liels, jo cilvēki nesa gan tēju, gan ēdienu un siltas drēbes.
Sapņi un cerības, ko tolaik aizstāvēja uz barikādēm Rīgā, daudziem piepildījās vairāk, citiem mazāk. Par uzdrīkstēšanos un drosmi aizstāvēt savu valsti arī Alberts Dainis Lavrinovičs saņēma 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas medaļu, kas gan nav saglabājusies, jo, vēl dzīvojot Staburagā, tai diemžēl “pieauga kājas”.
Staburadzietis ir viens no Baltijas ceļa dalībniekiem, un arī šajā plašajā akcijā cilvēki jutušies vienoti. Savulaik viņš iestājies organizācijā “Latvijas Nacionālā Neatkarības kustība”. Alberta kungs atzīst — ja valstij vajag, jāiet un jādara, daudz nedomājot. Arī tagad viņš ir pārliecināts, ka cilvēki darītu tāpat. Nelabvēļu un ziņotāju gan nav trūcis visos laikos. Tagad satraucoša situācija ir visā pasaulē, un Alberta kungs spriež, ka gan jau šie notikumi kaut kādā veidā skars arī Latviju. Tomēr visvairāk valsti postā dzen pašu cilvēku alkatība — kuram jau ir, vajag arvien vairāk, un nekaunas pieprasīt. Tajā pašā laikā mazāk turīgākajiem algās un pensijās pieliek grašus.
Uz Staburaga pagastu viņš savulaik pārcēlās no Rīgas. Strādāja par metinātāju kolhozā un veica citus darbus. Viņš spriež — tā dzīve pamazām pagājusi. Tagad, kad palicis viens, viņa mājvieta ir sociālās aprūpes centrā “Pļaviņas”. Ikdiena tur paiet nesteidzīgi. Kas notiek pasaulē un Latvijā, var uzzināt televīzijā. Tomēr par politiku daudz negribas domāt, jo viņu domas jau nevienu neinteresē. Galvenais, lai pēc daudzajiem darba gadiem cilvēkam būtu labs mūža noriets. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ja valstij vajag, jāiet!

Kategorijas