“Miedziņa” un brīvības sardzē

2016. gada 19. janvāris 00:01

Latvijā karš beidzās pirms 25 gadiem — uzskata Inese un Dainis Kukari no Staburaga. Viņu mājas barikāžu laikā bija kaimiņu pulcēšanās vieta, un šī pagasta nelielās Zemgales ielas vīri pat nespēja iedomāties, ka barikādēs varētu iztikt bez viņiem.

“Uz barikādēm braucām tāpēc, ka citādāk nevarējām,” saka staburadzietis Dainis Kukars. Viņa sieva Inese tolaik bija Tautas frontes Staburaga nodaļas vadītāja, viņu mājās šajās dienās pulcējušies kaimiņi, lai kopā sekotu līdzi notikumiem Latvijā un pasaulē: vienā televizorā bijusi ieslēgta Latvijas, otrā — Krievijas televīzija, bet radioaparātos skanējušas gan Rīgas, gan “Brīvās Eiropas” ziņas. Vēlāk šajās mājās risinājušies arī citi nozīmīgi notikumi — augusta puča dienās Inese sadedzinājusi visus Tautas frontes dokumentus. Lai pasargātu cilvēkus, kas tajā darbojās. Viņa pat vīram šajā izdarībā atzinusies tikai pēc pāris gadiem.
Asaras klusumā
“Vispirms mūsu sievas bija lielajā mītiņā Daugavmalā. Atbrauca dzīvas!” atceras Dainis Kukars. Gan Inese, gan vairākas citas sievas janvārī piedalījās mītiņā Rīgā, kas notika tūlīt pēc satraucošajiem notikumiem Lietuvā. Viņa atminas, ka tur bijis ļoti daudz cilvēku, kuri devušies gājienā. “Vecākā gadagājuma rīdzinieki ar svecītēm rokās stāvēja pie logiem, un viņiem bira asaras,” stāsta Inese. “Valdīja tāds klusums, bija dzirdami tikai cilvēku soļi.” Atgriežoties mājup, pie Salaspils sastapti pirmie lielie traktori, kuri devušies uz Rīgu, uz barikādēm.
Mājās palikušie vīri sprieduši, ka viss izvēršas ļoti nopietni un bez viņiem tur neiztiks. Jābrauc! No Zemgales ielas Staburagā, kurā ir vairākas Līvānu tipa mājas, uz barikādēm devušies pieci kaimiņi, arī Vitauts Galvanausks, Valdis Brakovskis, Gunārs Ratņiks, Jānis Ķīsis. Katrā no šīm ģimenēm tolaik bija vairāki mazi bērni, un vīriem nebija pat šaubu par to, ka jādodas uz Rīgu. Daudzi lieli runātāji palika mājās, sakot, man ir bērni, sieva nelaiž… “Neviens jau nezināja, uz kurieni ejam, cik tas var būt bīstami,” spriež Dainis Kukars. “Mājās sēdēt bija vēl bailīgāk,” nosaka Inese.
Kailām rokām — uz barikādēm
Staburadzieši sargājuši televīzijas torni Zaķusalā, un Dainis, atceroties to dienu notikumus, joko: “Sargāju televīziju, lai bērni var noskatīties raidījumu “Miedziņš nāk”. Kukaru ģimenē tolaik bija 12, astoņus un septiņus gadus veci bērni.
Dainis stāsta: “Stāvot uz barikādēm, tajās aukstajās janvāra naktīs kādā brīdī kļuva baisi: pēkšņi nodziest gaisma, un virs galvām dzirdam helikoptera skaņas. Domājām, kas notiks, kas mums jādara? Sievas iedeva līdzi gāzmaskas, varbūt jāvelk? Pēc brīža viss norima. Vēlāk atkal pār tiltu brauca bruņutransportieri, visi barikāžu sargi atkal saausījās. Sajūta bija jocīga arī, kad Daugavā dzirdējām tuvojošos kuģa troksni.”
Dainis atzīst, ka viņš kā armijā dienējis vīrs ļoti nopietni uztvēris to, ka jāsargā objekts, un arī citi Staburaga vīri bijuši ļoti mobilizēti, kaut tikai ar pienākuma un misijas apziņu apbruņoti. Kailām rokām — tas tiešā nozīmē attiecināms uz Daini, jo viņš tikai Rīgā sapratis, ka steigā aizmirsis mājās cimdus. Savukārt kāds cits pagasta iedzīvotājs nokavējis autobusu, kādu ceļa posmu braucis ar divriteni, un drīz barikādēs Rīgā pievienojies citiem.
Inesei un Dainim Rīgā dzīvoja vecāki, bet viņiem bērni neteica, ka ir uz barikādēm. Lai nesatraucas. Vecāki, kuri savulaik bijuši izsūtījumā, vēl skaudrāk apzinājās situācijas nopietnību.
No Rīgas uz pasaules malu
Inese un Dainis ir dzimuši rīdzinieki. Dainis strādājis kara rūpnīcā “Alfa”, kur gatavoja mikroshēmas, dažādas detaļas militārām vajadzībām, tā tolaik bijusi slepena iestāde. Inese pēc profesijas ir vecmāte, šajā profesijā galvaspilsētā arī strādājusi.
Staburagā viņi ienākuši pirms vairāk nekā 30 gadiem. “Dzīvokļa dēļ šurp atspērāmies,” stāsta Dainis. “Rīgā ģimene ar trijiem bērniem dzīvojām dažos kvadrātmetros, otrā istabā vēl mita tante. Iestājāmies dzīvokļu rindā un sarēķinājām, ka tā pienāks pēc pusgadsimta. Pa putekļaino ceļu atbraucām šurp, tolaik te šķita pati pasaules mala. Cerējām uz trīsistabu dzīvokli, bet kolhoza priekšsēdētājs teica: tik kuplai ģimenei dosim Līvānu māju! Atbraucām māju apskatīties — acis lielas, nezinām, ko ar tādiem plašumiem iesākt. Nedēļas laikā ar visiem bērniem un nedaudzajām mantām bijām Staburagā un to neesam nožēlojuši ne mirkli. Tagad pat nesaprotu, kā cilvēki var dzīvot Rīgā, kur svaiga gaisa trūkst.”
Tagad bērni pieauguši, divi strādā Īrijā, viena meita apmetusies uz dzīvi Gulbenes pusē. Māja palikusi tāda patukša, bet brīvlaikos to pieskandina mazbērni.
Latvijas dēļ!
“Ja būtu jāsargā Latvija, vienalga no kādas okupācijas, mēs nedomājot atkal ietu uz barikādēm. Valdības dēļ gan to nedarītu,” saka Inese un Dainis. Staburadzieši spriež, ka šajos laikos lielākais mīnuss ir tas, ka laukos cilvēkiem nav darba, Dainis ik dienu dodas uz Aizkraukli, kur strādā tipogrāfijā “ABC Jums”.
“Dzīvojam un nesūdzamies,” saka Dainis. “Citi šķendējas, ka mūsu valstī alga neatbilst Eiropas līmenim, taču Eiropa līdz tādam līmenim gājusi kopš Otrā pasaules kara. Mums karš beidzās tikai pirms 25 gadiem, Latvija nevar tik ātri izaugt un atkopties.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Miedziņa” un brīvības sardzē

Kategorijas